Daiļā Kurzemes pērle Smuku muiža, kur dzīvojis rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš  (3)

Stāsts par Smuku muižu sākās jau 1576. gadā, kad to kā Jaunpils muižas pusmuižu izveidoja Matias fon der Reke. Gadsimtu gaitā tā ir attīstījusies no nelielas muižiņas līdz lielai un neatkarīgai muižai.

Rakstos Smuku muiža pirmo reizi minēta 1576. gadā grāmatā "Das Baltische Herrenhaus" arī kā Jaunpils muižas pusmuiža. Tā laika izpratnē tas nozīmēja nelielu specializētu (lopkopība vai graudu audzēšana) muižu ar apmēram 500 hektāriem zemes, kas tika tieši vadīta no Jaunpils muižas.

Reku dzimtai, kura ir viena no Latvijas vecākajām un slavenākajām baltvācu ģimenēm ar dzimtas saknēm Eiropas galmos, Smuku muiža ir piederējusi divas reizes, un pirmo reizi pat 172 gadus (1560.-1732.). Tieši šajos gados tika radīta muižas infrastruktūra, uzbūvēti ceļi, iekopti lauki, ganības, kā arī pakāpeniski būvētas mūra ēkas, kūtis, staļļi, kas lēnām nomainīja sākotnējās, agrākos laikos būvētās koka celtnes.

1732. gadā Smukas par 20 000 florīniem un 100 reihām tika pārdotas pulkvedim un muižkungam no Lietuvas – Johanam Ernstam fon Tīzenhauzenam.

Laikā no 1895. līdz 1896. gadam muižā par rakstvedi, klētnieku un lopu uzraugu strādājis Jānis Jaunsudrabiņš, kurš šeit ieradies no Laukmuižas. Jānis Jaunsudrabiņš šeit sācis gleznot un dzejot. Smuku muižas notikumi esot pamatā vairākiem viņa darbiem: ''Nāve un dzīvība", ''Mežkungs Laucis", ''Ziemas baltumā" u.c.. Pirms emigrācijas, 1943. gadā Jaunsudrabiņš no Rīgas esot atnācis līdz Smukām ar kājām, lai vēlreiz izstaigātu sev tuvas vietas.

Kā jau vairumam Latvijā esošo muižu, kara laiks atstājis skarbas sekas. Kurzemes katlā vācieši gandrīz pilnībā iznīcināja visu Smuku muižu. Pēc bombardēšanas saglabājušās tikai divas ēkas: kalpu klēts un dzīvojamā māja. Pārējo ēku vietā ir ar krūmiem un kokiem aizaugušas drupas. No jauna muiža atdzima un uzplauka 2005. gadā kā viesu nams un nu attīstījusies kā viena no lielākajām muižām Kurzemē, kas spēj nodrošināt pasākumus ar vairāk kā 1000 dalībnieku piedalīšanos.

Lai arī dokumentos nav informācijas par Smuku muižas leģendu, mutiski saglabājušies nostāsti par to, ka šī vieta bijusi slavena ar īpašiem kāzu rituāliem.

Kā atklāj muižas pārstāvji, tad no seniem laikiem muižā saglabājušies rati, ragavas, koka notekcaurules un pat akmeņi, ko savulaik likuši fon Rekes. Nevar nepieminēt arī muižas vēsturisko vērtību, kas gūta rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa pārvaldīšanas laikā, un tā ir īpašā aura, ko izjūt ne viens vien apmeklētājs. Blakus esošajā parkā aug ābele, ko iestādījis pats rakstnieks un ko labprāt novērtē daudzi muižas viesi, tāpat ir atjaunoti zivju dīķi, kas savulaik šeit bijuši lielā cieņā. Muižas apkārtnē īpašās vietās atjaunota dobes, kur ar ziediem izklātas frāzes "Es Mīlu" un "Mīlestības aleja".

Pats vārds Schmucken vācu valodā nozīmē greznumlieta, rota, un tulkojums ir kas vairāk nekā latviešu valodā no vācu valodas atvasinātais barbarisms – smuks. Latviski pareizāk būtu muižas nosaukumu tulkot kā skaistais, daiļais. Varbūt tieši tāpēc dažādos vēstures avotos muižas nosaukumam ir dažādas modifikācijas – Smukas, Smuķu, Smukās, Skaistas.

Droši var apgalvot, ka muižas nosaukuma rašanos ir ietekmējusi tās atrašanās vieta un apkārtējās dabas skaistums. Starp citu, Kurzemes muižu nosaukumu analīze liecina, ka daudzos gadījumos tie ir saistīti ar atrašanās vietu, īpašību raksturojumiem, retāk nosaukums apzīmē kādu funkcionālu vērtību.

Smuku muiža atrodas Smukās, Remtes pagastā, Brocēnu novada, 90 km attālumā no Rīgas un 122 km attālumā no Liepājas.

Par muižu portālam TavaMāja.lv pastāstīja Smuku muižas pārstāve Jūlija Aleksandroviča-Kulibaba. Plašāk par Smuku muižu var uzzināt mājaslapā.