Latviešu svētnīca – pirtiņa. Vietas izvēle un pirts celtniecība  (1)

To, ka latviešiem vienmēr pirts rituāli bijuši īpaši, liecina ne tikai joprojām nepārvaramā vēlme doties pirtī, bet arī tautasdziesmas, ticējumi, kur atspoguļots tas, cik lielā godā tās tika turētas. Mēdz pat teikt, ka pirtij mūsu senči uzticējušies vairāk nekā baznīcai. Konsultējoties ar pirtnieku Edgaru no Pirts-pirtnieks.lv, noskaidrojām, ka mūsdienās pirts rituāli vairs nav tik izplatīti un saunas nedaudz pārņēmušas šī procesa būtību, un pirtsdienas ilgais process nu tiek iziets stundas vai divu laikā, taču nebūtu pareizi salīdzināt pirti ar saunu. Šajā jomā virsroku ņēmušas arī tehnoloģijas, jo savulaik melnās pirtis bija visizplatītākās un to kurināšana bija vesels process, turpretim mūsdienu tehnoloģijas atvieglojušas arī šo procesu. Vaicājot par to, kāpēc mūsdienās ilgie pirts rituāli vairs nav tik izplatīti, pirtnieks kā iemeslus min laika trūkumu. Pirts rituāli tomēr prasa daudz laika un sagatavošanos, turklāt tieši pats process ir tas svarīgākais, ne tikai tas laiks, kas tiek pavadīts karstumā. Tomēr jāatzīst, ka pats pirts baudīšanas process itin nemaz nav mainījis savu būtību, jo pēc pirtnieka novērojumiem, cilvēkiem joprojām patīk to izbaudīt kā enerģijas iegūšanas procesu. Lai arī cik grūta un nogurdinoša būtu bijusi darba nedēļa, pirts rituāls ir tas, kas ļauj atdzimt no jauna.

Tie, kas lēmuši par labu pirts būvniecībai, var ņemt vērā senlatviešu padomus, būvējot to skaistā vietā, savrup no pārējām ēkām un tuvāk pie ūdens, protams, ja ir tāda iespēja. Ja nu mājas tuvumā nav bijušas ūdenskrātuves, tad tika rakta aka vai dīķis. Ugunsdrošības dēļ pirti ieteicams celt pēc iespējas tālāk no pārējām ēkām, savukārt ūdens tilpnēm ieteicams atrasties pirts austrumu vai ziemeļu pusē. Pirms celtniecības būtu ieteicams arī izpētīt āderu tīklu, lai tā atrastos pareizā vietā, jo tai jābūt enerģētiski tīrā vietā.