Rubīns un Daugaviņš par uzvaras svinēšanu: 'Sitiens pa sirsniņu' un 'smadzenes nospieda 'off' pogu'

Daugaviņš atzina, ka šobrīd vēl tikai cenšas izkļūt no miega bada un atgūties. Pēc uzvaras bronzas spēlē Tamperē gan aizgājis gulēt salīdzinoši ātri, un labi ka tā – savādāk nespētu izbaudīt emocionālo sagaidīšanu Rīgā. Rubīns pievienojās – vēl no rīta braucot uz interviju pārdomājis, kā gribētos pagriezt laiku atpakaļ un pēdējās dienas izbaudīt vēlreiz.

Daugaviņš ieskicēja latviešu un kanādiešu spēles manieres atšķirības: "Mums saka – nemet, ja neredzi kur aizmetīsi, būs bīstams pretuzbrukums. Viņiem tā nesaka."

Rubīna pirmā medaļa tagad jau nonākusi IIHF slavas zālē, un viņam piešķirta cita. Turpat apskatāma arī Daugaviņa baltā slida no 2006. gada pasaules čempionāta Rīgā.

Komentējot sportacentrs.com galvenā redaktora Jāņa Celmiņa pravietisko sapni, kurā viņš vēl pirms pusfināla spēles saticis noskūtu Daugaviņu ar bronzas medaļu ap kaklu, pats hokejists pajokoja: "Žēl, ka viņš nesapņoja par zelta medaļu". Savukārt par bārdas skūšanu Daugaviņš atzina – izrādās, ka no tās tik viegli nemaz nevar tikt vaļā. "Sieva jau saka – nezinu, vai tu normāli izskatīsies bez viņas, jau tā pierasts! Šitā bija arī ar Edgaru Masaļski. Atceros, kad viņš beidza spēlēt, sieva viņam teica – tikai neskuj to bārdu vairs nost!"

Jautāts, kad bija lūzuma punkts, pēc kura komanda saprata, ka šogad tik tiešām varēs "gāzt kalnus", Daugaviņš norādīja – jau pāris nedēļas pirms čempionāta, pēc pārbaudes spēles pret Šveici. "Ja tu jūti, ka pasaules klases komandu apskrien, fiziski noēd, tur arī veidojas tas komandas raksturs, kur visi saprot, ka varbūt nebūsim talantīgākie laukumā, bet fiziski tik labi jūtamies, ka varam veidot momentus." Vienīgi atklāšanas spēlē pret Kanādu komanda "pārdegusi", jo daudziem spēlētājiem nebija pieredzes spēlēt 10 000 cilvēku arēnā pie pilnām tribīnēm. Rubīns, kurš turnīra pirmo pusi vēroja attālināti vēl pats spēlējot AHL izslēgšanas spēlēs, atzina, ka jau ierodoties komandā uzreiz bija jūtams – mikroklimats ir savādāks nekā parasti – komanda pozitīvi noskaņota, ir sajūta, ka varam izdarīt ko īpašu.

Daugaviņš arī atzinās – izšķirošajā spēlē pret Šveici par iekļūšanu ceturtdaļfinālā, kad šveicieši nonāca vadībā, viņš bijis teju emocionāli salauzts, gatavs atmest hokejam ar roku pavisam. "Bija sajūta, ka sabruka visa pasaule pie kājām," atzina hokejists. Tieši Rubīns tobrīd pateicis vitāli nepieciešamos uzmundrinājuma vārdus.

Latvijas izlase šajā čempionātā arī vairākkārt atkārtoja trillera cienīgu scenāriju, nonākot iedzinējos pret pasaules klases komandu, tad izlīdzinot rezultātu un uzvarot papildlaikā. Daugaviņš atzina – pirmoreiz šāds scenārijs īstenojās pret Čehiju, un pēc tam jau bijis skaidrs – ja pret viņiem sanāk, tad arī pret citiem var. Rubīns savukārt norādīja – diez vai tas būtu bijis iespējams, ja čempionāts nenotiktu Latvijā. Viņš personīgi fanu doto enerģijas lādiņu ļoti spēcīgi izjutis – tas licis atrast spēku spēlēt pēc ilgiem pārlidojumumiem no Ziemeļamerikas un negulētām stundām.

Rubīns atzina, ka vēl nezina, kur spēlēs nākamajā sezonā. Šobrīd līguma ar klubu nav. Daugaviņš tikmēr jau pēc ētera apstiprināja – nākamgad viņš turpinās spēlēt izlasē.