Keišs, Skutelis un Kaža 'KultūrKlubā': filmizrādes, piedzērušas skatītājas un vai var pļaukāt komiķi?

Notic vienam stāstam no pretējām pusēm

Filma "Ūdens garša" ir stāsts par žurnālisti Katrīnu, kura dzīvo kopā ar meitu – influenceri. Katrīna cīnās pret īpatnu organizāciju, kura tirgo "strukturēto ūdeni", izplata viltus ziņas un ezotēriku, "KultūrKlubā" skaidroja režisors Kaža. Tomēr skarbā likteņa ironija nozīmē, ka šajā organizācijā kā labticīga sekotāja iesaistās arī viņas meita. Kaut filma ir acīmredzama satīra par pēdējo gadu Latvijas sabiedrības asākajiem šķēluma punktiem, Skutelis uzsvēra, ka filmas tēmas nav aktuālas tikai kovidlaikā, jo vienmēr būs cilvēki, kas meklē palīdzību, un vienmēr – tādi, kas to gribēs ļaunprātīgi izmantot.

Filma ir tapusi izmantojot "viena kadra metodi", tas ir – visa filma no sākuma līdz beigām ir nepārtraukts kadrs, kas to padara līdzīgu teātra izrādei. Keišs skaidroja, ka tas maina arī filmēšanas procesu – režisors nāk ar ideju, par ko varētu būt filma, savukārt tēlu "apdzīvošanā" lielāka loma paliek aktieriem. Tikmēr Skutelis nekautrējās režisoru arī pavilkt uz zoba: "Ir režisori, kas ir ārkārtīgi slinki, viņi negrib strādāt ar aktieriem, tāpēc viņi ļauj aktieriem pašiem veidot materiālu, un viņiem pašiem vairs nekas nav jākomentē. Viņiem nav no malas jāskatās – nē, nē šitā nē! Principā režisora uzdevums bija pateikt – tagad!"

Tomēr arī Kaža atzina, ka režisoram šādā formātā tik tiešām atliek mazāk kontroles par filmēšanas laukumā notiekošo: "Kamēr citiem aktieriem ir viena epizode, es varu pie pārējiem pieskriet un kaut ko pateikt, bet citādāk es tur neko īsti vairs mainīt nevaru, kā tas būtu tradicionālā filmā, kur tu nofilmē pirmo dublu, tad pasaki kaut kādu komentāru un filmē nākamreiz citādāk."

Kāda jēga no humora, kas nepārkāpj robežas?

Šīgada "Oskaru" ceremonija vislabāk atmiņā paliks ar pļauku, ko aktieris Vils Smits iesita komiķim Krisam Rokam, kurš atļāvās pajokot par Smita sievu. Skutelis atzina, ka arī viņam par jokiem ir draudēts ar fizisku vardarbību, kaut reāli līdz tam situācija nav nonākusi. "Tā jau ir viena no komēdijas piesaistošajām lietām – šaubīgais elements, vai tu neesi par tālu? Jo ja tu ne ar ko neriskē, tad kas tur tāds baigi interesantais?" viņš teica, atzīstot, ka tādēļ arī nespēj izbaudīt interneta jokus, jo šie jokdari paši ne ar ko neriskē.

Teātra apmeklētāji dzer bufetē uz sērfo soctīklos

Kaut kovidlaika ierobežojum kultūras pasākumiem tagad ir atcelti, Keišs atzina, ka joprojām ir grūti uz teātri atvilināt mājās sēdēt pieradušos skatītājus, bet daļai no tiem, kuri tomēr atnāk, pamatīgi pabojājusies skatīšanās kultūra, atzina Keišs.

"Mums bija viens tāds diezgan traks gadījums. Domāju, ja jaunkundzes to dzirdēs no malas, varbūt sapratīs, ka tas bija jautri, bet vairs neatkārtos. Vienā izrādē pēc pirmās ainas, sievietes iziet ārā. Meitenes prasa – kas par lietu, kaut kas nav labi? Viņas saka – nē, mēs uz kafejnīcu, mēs pa translāciju skatīsimies izrādi. Tur viņas nosēdēja pirmo daļu, un uz otro atnāca jau ļoti, ļoti apreibušas, bet pēc izrādes knapi varēja viņas dabūt mājās," traģikomisku gadījumu atstāstīja Jaunā Rīgas teātra aktieris.

Savukārt citā gadījumā kāds skatītājs pirmajā rindā sēdot mierīgi sekojis jaunumu lentai sociālajos tīklos. "Šķir, paskatās izrādi, šķir tālāk... Es strādāju teātrī kopš 1996. gada – agrāk nekas tāds nebija iedomājams!" atzina Keišs.

Piedāvājam iepazīties ar raidījuma saturu: