Pārņemt Holivudas zvaigznes Džona Malkoviča un lietuviešu izcilās aktrises Ingeborgas Dapkunaites izrādi “Kokvilnas lauku vientulībā” un novest to līdz galam bija, “lielākais risks manā mūžā”, “Delfi TV” raidījumā “KultūrKlubs” atzina Dailes teātra direktors Juris Žagars. Taču risks ne tikai attaisnojies, bet vainagojies ar iespējām sadarbību turpināt.
Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, Dailes teātris atteicās no Krievijas fonda “Teritorija” finansējuma un galveno un noslēdzošo iestudējuma fāzi nodrošināja no pašu ieņēmumiem un ar Latvijas sponsora atbalstu.
“Tas, man liekas, bija lielākais risks, ko es mūžā esmu uzņēmies. Tajā brīdī bija ļoti liela izšķiršanās – mums bija pilnīgi skaidrs, ka mums kategoriski jāatsakās no jebkādas sadarbības ar Krieviju un vēl jo vairāk - no naudas. Iepriekšējā vienošanās bija, ka mēs nodrošinām tehnisko procesu, bet viņi – visu radošo procesu. Bet viņi nāca ar savu naudu, līdz ar to mēs praktiski ne ar ko neriskējām. Un pēc tam pēkšņi tas viss palika pilnīgi uz mums, un pēkšņi ir arī skaidrs, ka cilvēku pirktspēja nokrita - ja iepriekš izpirka puszāli deviņās minūtēs, sapratām, ka tā vairs nebūs. Risks bija milzīgs, un ne tikai finansiāls, bet arī morāls – kā sabiedrība reaģēs, vai noticēs, ka tagad to darām paši,” atklāja Žagars.
“Izšaut”, nevis nomuļļāt līdz pensijai
“Kad Malkovičs gāja uz to brīdi, kad varēju pateikt, ka izdzīvošu šajā spēlītē, es domāju – kas tas man par likteni! Visu mūžu man par kaut ko jābaiļojas! Kad esmu aktieris, tu visu laiku baiļojies, kā iznāks nākamā loma. Tad es sāku “Žagarkalna” biznesu, kur katru gadu met krustus, lai būtu laba ziema, jo tu nevari to ietekmēt. Un tagad Cēsu festā nekad nezini, kādi būs rezultāti. Un teātrī... es domāju – nu, atkal tu, Žagar, pagrāb kaut ko pilnīgi psihopātisku kā Vāgnera “Tristanu un Izoldi” trīcošām kājām un domā, kā no tā izpeldēt!” stāstīja teātra direktors.
Taču Žagars ir pārliecināts – ja Kultūras ministrija viņam ir uzticējusi teātra vadību uz pieciem gadiem, tad tie pieci gadi ir “jāizšauj”! “Man maksā naudu nodokļu maksātāji par to, ka es strādāju, es riskēju un uzvaru, un vienkārši tā noļurināt tos gadus, nomuļļāt un saņemt aldziņu – laikam jau manos gados būtu diezgan nepieklājīgi nostagnēt un novilkt līdz pensijai,” viņš uzskata.
Karš ļauj teātrim piesaistīt papildus tehniskās un radošās prasmes
Vienlaikus Žagars norādīja, ka karam ir arī kāda cita interesanta ietekme – tas ļauj piesaistīt spēcīgas personības no Krievijas kultūras un mākslas vides. Teātrim papildus resurss, papildus tehniskās un radošās prasmes ir ieguvums neatkarīgi no nacionalitātes.
“Šajā situācijā nav nacionalitātes, ir tikai attieksme pret Putina režīmu. Ja cilvēks nekolaborē un ir aizbēdzis, tad viņš ir tādā pašā pozīcijā kā Ukraiņi, un es pat teiktu – daļēji, atsevišķos gadījumos sliktākā pozīcijā. Protams, ukraiņiem ir sabumbotas mājas, ir gājuši bojā cilvēki, utml., bet viņi nav zaudējuši savu godu, nācijas reputāciju un slavu. Ja Ukraiņiem, kad beigsies karš un kad visa Eiropa apvienosies, lai Ukrainu atjaunotu, būs milzīgas iespējas atgriezties, būvēt teātrus, strādāt mākslas jomā, gan Rietumos strādāt, tad krieviem šādas iespējas būs daudz mazāk. Tas nenozīmē, ka es gribu pateikt, ka krievi cieš vairāk. Bet no resursu viedokļa, ja runāju kā kapitālists, mēs esam ieguvēji,” uzskata Žagars.
Raidījumā Žagars arī atklāja, ka vēlējies uzrunāt no Krievijas emigrējušo aktrisi Čulpanu Hamatovu darbam Dailes teātrī, taču nokavējis – kad Čulpana atnākusi pie viņa uz kabinetu, viņa atteikusi, ka piedāvājums nācis 15 minūtes par vēlu. “Tāda līmeņa mākslinieks ir milzīgs pienesums teātrim,” uzskata teātra vadītājs.
Piedāvājam iepazīties ar raidījuma saturu:
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
