Lielais vairums par mājas mīluli izvēlas cilvēka labāko draugu suni vai patstāvīgo kaķi. Ja ir sapnis kļūt par kāda kāmīša, truša, bruņurupuča vai cita neparastāka kustoņa saimnieku, jāzina – šie jau ir eksotiskie mājdzīvnieki. Eksotisko dzīvnieku turēšana un aprūpe prasa pievērsties konkrētās sugas izzināšanai nopietnāk. Kas ir būtiskākais, kas jāzina par eksotiskajiem mājdzīvniekiem, stāsta dzīvnieku aprūpes centra "PetCity Akropole" klīnikas galvenā veterinārārste Jana Tipovska.
Eksotiskie mājdzīvnieki – visi, kas nav suns vai kaķis
Pēc veterinārārstu uzskatiem, Latvijā un Eiropā eksotiskie mājdzīvnieki pēc iedalījuma būs visi, kas nav suns vai kaķis, paskaidro veterinārārste Jana Tipovska. Arī tik izplatītās žurciņas, kāmīši, truši ir eksotiski mājdzīvnieki, lai gan tā nevarētu likties. Vispirms gan jāsaprot, vai iekāroto dzīvnieku vispār mājās drīkstēs turēt. Ir aizliegts turēt savvaļas dzīvniekus, pašrocīgi tos notverot vai iegādājoties no kāda, – tas noteikts Dzīvnieku aizsardzības likumā. Nekādā gadījumā mājās nevar turēt savvaļas plēsējus, primātus, jūras zīdītājus, krokodilu kārtas un čūskveidīgos dzīvniekus.
Tomēr ir arī izņēmumi – pierādot dzīvnieka izcelsmi, saņemot visas vajadzīgās atļaujas no Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) un Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD), ievērojot arī Vašingtonas konvenciju "Par starptautisko tirdzniecību ar apdraudēto savvaļas dzīvnieku un augu sugām" jeb CITES, legāli iespējams kļūt par savvaļas eksotiskā dzīvnieka saimnieku, galvenais, lai ir CITES sertifikāts, uzsver veterinārārste. Jana Tipovska savā praksē specializējas eksotisko putnu, īpaši dažādu papagaiļu, ārstēšanā, kurus sastop kā pacientus teju katru dienu. Aizvien populārāk kļūst izvēlēties arī mājputnus – retāku sugu vistas, pīles un pat mīļtītarus, kurus mājās tur sava prieka pēc, nevis, piemēram, lai iegūtu olas pārtikai.
No zīdītājiem visbiežāk kā mājdzīvniekus izvēlas trušus. Aizvien aktuālo mājdzīvnieku rindas aizpilda arī žurkas, jūrascūciņas un kāmīši. Arī eži un seski mēdz paviesoties Janas Tipovskas praksē. Savukārt reptiļi, rāpuļi un abinieki ir retāk sastopami. Viens no neparastākajiem pacientiem veterinārārstei bija lapsa, kuru saimnieks turēja dzīvesvietā Rīgas mikrorajonā, pat izvedot pastaigā pavadiņā. "Šī mājas lapsa bija ievesta no Krievijas, kur tās audzētas speciālā audzētavā. Tās jau daudzās paaudzēs ir selekcionētas un ir attālinājušās no savvaļas lapsām. Bet tas prasa tūkstošiem gadu, lai panāktu īstu pieradināšanu, dzīvnieks tāpat bija ar savām, mazliet viltīgām un plēsonīgām iezīmēm," stāsta veterinārārste. Starp neparastākajiem pacientiem Jana Tipovska min arī divus mērkaķīšus un pundurcūku, kuru nācies vakcinēt un pat operēt.
Potenciālajiem eksotisko dzīvnieku saimniekiem arī jāizvērtē sugas dzīvildze. Jābūt gataviem, ka grauzēju mūžs būs īsāks (dažiem 2, citiem 5 vai 7 gadi). Savukārt papagaiļi būs laba kompānija pat 20 un vairāk gadu, nemaz nerunājot par bruņurupučiem, kas dzīvo arī 60 gadus. Tā ir atbildība, kas jāuzņemas. Turklāt eksotisks mājdzīvnieks nereti nozīmē arī krietni lielākus izdevumus nekā suns vai kaķis, jo barība, aprūpes lietas un ārstēšana ir dārgāka.
Iepazīsties ar sugu un pielāgo apstākļus mājās
Pirms vispār apsvērt domu par eksotisko mājdzīvnieku, pirmā lieta, kas jāizdara, – jāapgūst maksimāli visa pieejamā informācija par konkrēto sugu, uzsver Jana Tipovska. Jāzina, no kāda reģiona suga nākusi, kāda ir temperatūra un mitruma līmenis, kas dzīvniekam būs nepieciešams. Īpaši tas attiecas uz aukstasiņu dzīvniekiem – rāpuļiem, abiniekiem, zivīm, kā arī kukaiņiem, kuru ķermeņa temperatūra ir atkarīga no ārējās vides. Ja tā nebūs piemērota, dzīvniekam pasliktināsies imunitāte, tas nespēs cīnīties ar infekcijām, parādīsies gremošanas problēmas, kā arī var attīstīties hroniskas kaites.
Jo dabiskajai videi līdzīgāki apstākļi būs nodrošināti mājās, jo mazāk dzīvniekam būs slimību.
Atkarībā no sugas jādomā par gaismas nodrošināšanu mājvietā un UVB lampām, lai dzīvnieks saņemtu to pašu, ko no saules dabiskā vidē. "To nesaņemot, rāpuļiem attīstās metabolā kaulu slimība, kad kauli deformējas, orgānu funkcijas pasliktinās," stāsta Jana Tipovska. Ja mājdzīvnieks dienas aizvada terārijā vai akvārijā, tajā ir jānodrošina tīrība – tīrs ūdens, regulāri iztīrīts trauks, filtri un cits aprīkojums. Dzīvnieks slēgtajā vidē ēd, nokārtojas, pavada laiku, tā ir perēklis dažādiem parazītiem. "Savvaļā dzīvnieki nesēž vienā kvadrātmetrā visu dzīvi," tā veterinārārste.
Kas attiecas uz putniem, tostarp papagaiļiem, dzīve būrī visu mūžu nav ētiska, jo putni ir radīti, lai lidotu. "Tiklīdz tie nelido, var būt psiholoģiskas problēmas, var būt fiziskas problēmas," norāda speciāliste. Korella, piemēram, var nodzīvot savu mūžu slēgtā būrī, taču tas nebūs kvalitatīvs. Ir svarīgi putnu izlaist ārā no būra, nodrošināt dažādu vidi, lai viņš saņemtu mentālos stimulus, kas sniegtu izaicinājumus. Eksotiskie dzīvnieki ir ļoti jutīgi pret stresu, un stresa ietekmē cieš arī organisms, jau atkal – mazinoties imunitātei.
Katrs dzīvnieks ir vērtība, un katrs dzīvnieks ir indivīds, par kuru jācenšas maksimāli rūpēties. Ļoti svarīgi nodrošināt vidi, kas brīva no stresa, jo trusim bērnudārzs nebūs piemērotākā vieta, tāpat arī papagailim ofiss.
Dzīvnieka aprūpe nav iedomājama arī bez pienācīgas mīluļa pabarošanas. Eksotisko dzīvnieku barošanā primāri jāielāgo tas pats, kas attiecas uz suņiem un kaķiem, – galvenais zvēriņu ir nepārbarot un dot tikai un vienīgi sugai atbilstošu pārtiku, nevis cienāt no saimnieka šķīvja.
Biežākās kļūdas dažādu sugu dzīvnieku barošanā:
Trušiem piedāvā tikai musli barību – trusim piemērota barība ir siens, un tas obligāti jāiekļauj ēdienkartē. Veterinārajos veikalos ir plašs klāsts ar granulētajām barībām trušiem, kas būs sabalansētas.
Putnus nedrīkst barot tikai un vienīgi ar sēklu maisījumiem. Tiem jānodrošina arī svaigi produkti, no mazotnes radinot pie zaļumiem, dārzeņiem, augļiem. Jāatdarina savvaļas ēdienkarte.
Pārbarotas žurciņas – žurkām īpaši jāielāgo porciju samērīgums, jo tās ātri var aptaukoties.
Grūti "nolasāmie" eksotiskie zvēriņi – ar kādām problēmām saskaras?
Ja suņu un kaķu uzvedības nianses lielākoties saimnieki ir "atkoduši", tad ar dažādu sugu eksotiskajiem dzīvniekiem ir grūtāk. Pēc šo dzīvnieku uzvedības un ārējā izskata bieži vien nevar noprast, ka tas jūtas slikti un ka ir sākušās veselības problēmas. Savvaļā šie dzīvnieki vienmēr kādam ir medījums, tāpēc ir dabiski, ka tie slēpj saslimšanas pazīmes, skaidro Jana Tipovska. Bieži vien saimnieki krietni par vēlu pamana, ka viņu mīlulim jau ir nopietna problēma.
Sekot līdzi fiziskajām izmaiņām palīdz regulāra svēršana un vizuālais zvēriņa novērtējums. Veterinārārste iesaka eksotisko dzīvnieku nosvērt reizi mēnesī vai retāk, fiksējot rādītājus, lai sekotu līdzi dinamikai. Par briestošu problēmu var liecināt straujš svara kāpums vai kritums. Arī apetītes vai ūdens patēriņa izmaiņas. Jāseko līdzi arī dzīvnieka vēdera izejai (apjoms, konsistence, krāsa). Jāseko līdzi ādas krāsai, apspalvojuma izmaiņām, kopskatam – ja dzīvnieks sevi mazāk kopj, viņš, iespējams, jūtas slikti. Izmaiņas elpošanā – smaga, sekla, lēna, šķaudīšana vai izdalījumi no deguna var liecināt par saslimšanu.
Ja dzīvnieks sāk izrādīt sev netipisku, nesaprotamu uzvedību, vai nu viņš kļūst agresīvāks, vai slēpjas, ja dzīvnieks kļūst letarģisks – tas viss uz kaut ko parasti norāda.
Pie jebkurām izmaiņām jārīkojas ātri. Eksotiskajiem dzīvniekiem, īpaši nelieliem, problēmas attīstās un progresē strauji, tāpēc nekavējoties jāvēršas pie veterinārārsta, kas specializējies eksotisko dzīvnieku ārstēšanā.
Papagaiļiem bieži ir uzvedības problēmas, kas saistītas ar hormonu izmaiņām. Sasniedzot dzimumbriedumu, tie kļūst agresīvāki.
Putniem mēdz būt problēmas ar spalvu plūkāšanu, kuras cēlonis ir stress. Tāpat arī sadzīviskas traumas.
Mazo eksotisko dzīvnieku biežākā problēma – tos nepamana un kaut kur iespiež, uzkāpj tiem virsū, vai tie nokrīt no augstuma.
Trušiem, jūrascūciņām un šinšillām – gremošanas trakta problēmas, zobu problēmas, visbiežāk, to pāraugšana.
Žurkas visvairāk cieš no audzējiem, žurku meitenēm it īpaši ir piena dziedzeru audzēji.
Profilaktiskās vizītes – labs veids, kā novērst nevēlamus scenārijus
Ar saviem mīluļiem pie veterinārārsta mēdzam doties, lai veiktu obligāto vakcināciju vai risinātu acīmredzamas veselības kaites. Taču vislabākais, kā saimniekiem izglītoties pašiem par eksotisko mājdzīvnieku, pat ja tas ir labi zināmais kāmītis, ir doties vizītē jau pirms dzīvnieka iegādes un ar veterinārārstu izrunāt visu par nolūkotā dzīvnieka aprūpi. Ja tas nav izdevies, Jana Tipovska iesaka pirmo vizīti ieplānot mēnesi pēc tam, kad dzīvnieks ieradies jaunajās mājās un apradis ar situāciju, – tad veterinārārsts dzīvnieku apskatīs un pamatīgi izmeklēs.
"Daudziem eksotiskajiem dzīvniekiem vienīgais veids, kā savlaicīgi pamanīt problēmas, ir ar analīžu palīdzību. Var nebūt ārēju pazīmju, kas liecinātu par veselības problēmām, bet ar izmeklējumu palīdzību tās jau var konstatēt," skaidro Jana Tipovska. Pēc tam, kad ārstu apmeklēs atkārtoti, pēc analīžu dinamikas var noteikt, vai dzīvniekam viss ir normā. Turklāt retajām un eksotiskajām sugām tas ir labs veids, kā fiksēt normas, jo pētījumi un tajos balstītā literatūra ir skopa.
Cik bieži savu eksotisko mīluli vest pie veterinārārsta? Profilaktiski vizīti var ieplānot reizi gadā. Zvēriņiem, kuru dzīvildze ir īsāka, to ieteicams ieplānot reizi pusgadā. Regulāri atrādīties veterinārārstam jāieplāno arī ilgdzīvotājiem papagaiļiem un bruņurupučiem. Pat ja šķiet, ka viss ir labi, tas ļaus sekot līdzi svarīgajiem rādītājiem ārsta uzraudzībā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!