Skola kā loterija, 'labot braucošu mašīnu' un 'pastāstiet man, kā domāt!'– 'Reformu vaig?' diskusija
Monika Diāna Cālīte
"Tas nav maratons. Maratonam ir finiša lentīte. Šeit finiša lentītes nav un nebūs," – tā dažādās pārmaiņas Latvijas izglītības sistēmā projekta "Reformu vaig?" atklāšanas diskusijā raksturoja bijušais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis (JV). Rīgas 34. vidusskolas direktore Nataļja Rogaļeva savukārt norādīja – reformu ir bijis tik daudz, ka tās "slāņojas" viena uz otru, neļaujot izvērtēt, kas vispār sanācis labi un no kā būtu jāatsakās. "Delfi" žurnāliste Dita Vinovska savukārt pauda – izglītībai nevajadzētu būt laimes spēlei. Ja reformas rezultātā labu izglītību var iegūt tikai tie, kam paveicies ar skolotāju, tad kaut kas nav kārtībā.
Jau vēstījām, ka portāls "Delfi" uzsāk publicēt projekta "Reformu vaig?" rakstu un raidījumu ciklu. Tas veltīts šķietami nebeidzamajām reformām, kas pēdējos gados "plosījušas" Latvijas izglītības sistēmu, cenšoties to uzlabot un modernizēt. Kā sekmējies ar kompetenču pieejas ieviešanu, skolu tīkla izmaiņām, pedagogu trūkuma risināšanu, eksāmenu rezultātu vētīšanu, mācību valodas reformu, kā arī citām pašmāju izglītības sistēmas asākajām problēmām? Par to lasiet un skatieties vairāk "Reformu vaig?" Projekta atklāšanas diskusijā vairāk pievērsāmies kompetenču izglītībai, skolotāju trūkumam un Latvijas vietai OECD izglītības kvalitātes reitingā. Pie šo jautājumu analīzes atgriezīsimies arī projekta noslēgumā.
Diskusijā Šadurskis izglītības sistēmas pārmaiņas salīdzināja ar braucoša auto remontu. "Mēs nevaram viņu apturēt, salabot un tad braukt tālāk. Mēs nevaram teikt – labi, bērni, tagad divus gadus nemācieties, mēs izstrādāsim perfektu sistēmu un viss būs lieliski," teica politiķis.
Viņš atzina, ka naudas nekad nebūs gana, un, piemēram, kompetenču pieejas ieviešana izglītībā bijusi balstīta Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumā, kas jāapgūst ierobežotā laikā. "Tas ir salīdzinoši īss periods, kad programmas jāizveido un jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju. Tad reizēm ir tā, ka izdarām tagad ātri un pēc tam pārspēlēsim, ja kaut ko vajag. Tas ne vienmēr izdodas," viņš atzina.
"Protams, ka orientēšanās bija – teikšu atklāti – uz labākajiem skolotājiem," teica Šadurskis. Viņš atzina, ka būtu bijis pareizāk ne tikai izveidot jaunus izglītības standartus, bet arī pilnvērtīgas paraugprogrammas, lai izmaiņām vieglāk būtu "pievilkties" arī tiem skolotājiem, kas nav pedagoģijas spīdekļi.
Rogaļeva savukārt norādīja – ja arī netrūkst pozitīvo piemēru valsts ģimnāzijās, tad "skolā parastajā" kompetenču pieejas nestās pārmaiņas nākas daudz grūtāk: "Tur ir gan bērni gan vecāki, kuri "n-tos" gadus mācījās to, ko skolotājs stāstīja. Un tad, kad skolotājs pēkšņi atnāk uz stundu un prasa – kā tu domā? Viņš protestē – pastāstiet man, kā man domāt, domāšu, kā jūs teiksiet! Vecāki nāk pie manis kā direktores un saka – agrāk viss bija pareizi, skolotājs visu izstāstīja. Tagad skolotājs neko nedara, bet tikai prasa no bērniem. Kāpēc šis skolotājs vispār ir vajadzīgs?"
Vinovska savukārt pauda: "Izglītībai nevajadzētu būt laimes spēlei. Tas ir tas par ko mēs runājam. Ir reformas, ir labie piemēri, bet, ja runājam par tik lielu cilvēka dzīves daļu kā obligātā pamatizglītība, kā laimes spēli, tad kaut kas nav kārtībā"
Savukārt pedagoģe un žurnāliste Gunita Butāne pauda – pietrūkst konkrēta reformu izvērtējuma. "Kad es septembra sākumā gatavoju rakstu, nevarēju sagaidīt no Valsts izglītības satura centra (VISC) atbildi kā tad "Skola 2030" projekts tiek izvērtēts. Tas tiekot kādā zinātniskā pētījumā darīts ar kvalitatīvajām intervijām. Kāds ir rezultāts, es nedabūju atbildi. Ja es būtu jūsu vietā, es tomēr mēģinātu dabūt objektīvu izvērtējumu šim projektam, lai nebūtu tikai fragmentēti dažu cilvēku viedokļi, kas ir labi, kas ir slikti un kāpēc. Tad vienmēr nonāk pie tā, ka kāds skolotājs ir labs, kāds ir slikts, kādam padodas, kādam nē. Mums nevajag ne loteriju, ne nejaušības principu. Mums vajag, lai visiem skolēniem būtu vienādi laba pieeja, un visiem skolotājiem ir dots tas labākais, lai viņi varētu strādāt pēc šīs jaunās pieejas ar labiem materiāliem," viņa norādīja.
Piedāvājam iepazīties ar raidījuma saturu:
Diskusijas ievadā "Delfi" žurnāliste Dita Vinovska skaidroja, kādēļ projektu esam nosaukuši "Reformu vaig?" – Latvijas izglītības sistēmā teju nemitīgi jau gadiem notiek vērienīgas reformas, bet skaidru rezultātu, kas parādītos, piemēram, starptautiskā izvērtējumā, vēl neesam sagaidījuši. Bijušais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis atzina, ka, protams, gribētos, lai rezultāts ir ātrāk, bet reformām traucējot ļoti daudz "bremzējošo" faktoru – skolotāju algas joprojām ir zemas, skolu tīkls nav reformēts, turklāt jaunā mācību satura ieviešana sakrita ar Covid-19 pandēmiju un attālinātajām mācībām.
Drīzumā gaidāms jaunais OECD rīkotā skolēnu prasmju izvērtējuma PISA rezultāts. Iepriekš Latvijas skolēnu rezultāti tajā bijuši viduvēji, vai tagad būs labāki? Rīgas 34. vidusskolas direktore Nataļja Rogaļeva bija pesimistiski noskaņota – rezultāti varētu būt zemāki. Reforma reformas galā veidojot "reformu uzslāņojumu", kas traucē saprast, kas no iepriekšējās reformas bija veiksmīgs, kas neizdevies. Latviešu valodas skolotāja un žurnāliste Gunita Butāne piebilda, ka iepriekš eksperti norādījuši uz Latvijas skolēnu vājo tekstpratību un neprasmi tās praktiski izmantot kā mūsu vājajām vietām. "Zināšanas ir, bet kad jāpārvērš tās jaunradē vai analīzē, tad ir problēmas," viņa skaidroja.
Pievēršoties "Skola 2030" un kompetenču pieejai izglītībā studente Betija Vildiņa, kura savus vidusskolas gadus jau pavadīja mācoties saskaņā ar jauno pieeju, norādīja, ka viņa to esot izbaudījusi. Viņasprāt, lielākā problēma ir nevis skolēnu, bet gan atsevišķu pedagogu nespēja tai pieskaņoties. Skolēniem ieguvums esot prasmes analizēt informāciju, turpretī iepriekš "tev pastāstīja, kā līdz analīzei tikt, bet pašam analīze nebija jāveic".
Butāne, kura pedagoga arodam pievērsusies salīdzinoši nesen, savukārt norādīja: "Kad iegāju skolā, man šķiet, smadzenes uzsprāgs no tā, cik ļoti viss ir citādāk, nekā tajos laikos, kad es pati mācījos. Rokas trīcēja no sajūsmas, vairs nebija tā ka skolotājs nostājas klases priekšā un saka, kā ir – mūsu uzdevums ir ieinteresēt, pārliecināt, ka zināšanas vajadzīgas." Viņa neesot satikusi nevienu, kurš skaļi teiktu, ka "2030 ir sūds", bet tas kā iztrūkstot, un kas skolotāju var iedzīt izmisumā – materiālu trūkums. Tādēļ pirmajā gadā vienas mācību stundas sagatavošana aizņēmusi trīs līdz četras stundas.
Arī Rogaļeva atsaucās uz metodisko materiālu trūkumu, kā klupšanas akmeni kompetenču pieejas ieviešanā. Esot rīkoti skolotāju profesionālās pilnveides kursi, bet tajos runāts ļoti vispārināti, apmēram "vispār vajadzētu mācīt domāt patstāvīgi". Tagad gan problēma esot nosvērusies uz pretējo pusi – dažādu materiālu ir tik daudz, ka skolotājam grūti izvēlēties īsto. Vildiņa gan iebilda – nevar skolēniem, piemēram, mācīt medijpratību, prasot, lai visu informāciju pārbauda trīs dažādos avotos, bet skolotājiem dot īsto un vienīgo grāmatu, pēc kuras plānot stundas.
Pievēršoties skolotāju trūkumam, Šadurskis uzsvēra, ka pirmais un galvenais faktors esot zemās algas. Ja šobrīd publiskajā telpā dominē naratīvs par pārstrādājušos un nabadzīgo skolotāju, tad vajadzētu to mainīt uz "darbs ir grūts, bet vismaz labi maksā". Vildiņa savukārt prātoja, ka jaunā pieeja mācīšanai pati par sevi var piesaistīt jaunos skolotājus – tā bijis viņai pašai. Ja izvēlējusies mācīties vidusskolas programmā ar medicīnas novirzienu, tad pēc trīs gadiem jau bijis grūti izvēlēties – ārsts vai tomēr skolotājs? "Mācīt var caur spēli, sarunu, diskusiju – tā dažādība man radīja sajūtu, ka darbs ir patīkams," viņa teica.
Jau minētajos OECD pētījumos Igaunija pēdējos gados bijusi tālu priekšā Latvijai, iegūstot arī labākās vietas pasaulē. Ko igauņi dara savādāk? Vinovska norādīja – lielāks atalgojums, vairāk skolotāju uz vienu bērnu. Šadurskis savukārt atsaucās uz atšķirīgo pieeju Eiropas struktūrfondu pārdalē. Ja Igaunijā tas darīts centralizēti, tad Latvijā lemšana par to atdota pašvaldībām. Tās savukārt, viņaprāt, izvēlējušas nevis stiprināt savas labākās skolas, bet gan masīvi ieguldījušas mazo lauku skolu remontus, tīri lai "apdrošinātos" pret to slēgšanu. Proti – kā slēgsiet, jo maz skolēnu, mēs taču tik daudz naudas ieguldījām!
"Reformu vaig?" projekta diskusijas varat klausīties arī "Apple" vai "Spotify" podkāstos.
Projekta "Kas notiek izglītībā" publikāciju sēriju "Reformu vaig?" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild portāls "Delfi". #SIF_MAF2023
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit
