'Eglīšu mantiņas sabiedrībai' un skolēni kā Zevs un Apolons – diskusija par kompetenču izglītību

Kāpēc kompetenču pieeja vispār bija jāievieš? Oliņa skaidroja, ka katra valsts izglītības saturu pārskata reizi piecos vai septiņos gados. Mūsdienu sabiedrībā izglītības mērķis nevar būt tikai dažu izcilnieku veiksme, bet gan kopējais izglītības līmenis un prasmes, ko apmācāmie iegūst. Kalvāns piekrita, ka reforma "globāli" bija vajadzīga, bet kritizēja, ka reformas ambīcijas bija pārāk lielas priekš realitātes, kurā dzīvojam. Tāpat no komunikācijas viedokļa bijusi kļūda pretnostatīt veco un jauno pieeju, kas daudziem pedagogiem raisījusi aizvainojuma sajūtu.

Oliņa atzina, ka vecā un jaunā pretnostatīšana bija pārāk uzsvērta, tā arī radījusi lielo ažiotāžu ap it kā trūkstošajiem mācību līdzekļiem – liela daļa no vecajiem, viņasprāt, būtu lietojami joprojām. Lielākās diskusijas ir par vēsturi un latviešu valodu, jo tajās valsts līmeņa metodiskās iestrādes nav tikušas izstrādātas ļoti sen, savukārt dabaszinībās un matemātikā tādas bija, un šajos priekšmetos pāreja bija daudz vieglāka.

Oliņa sūrojās, ka kompetenču pieeja nav ieviešama atrauti no citām reformām. Piemēram, valdība 2019. gadā pieņēma jauno vidusskolas standartu, bet realitātē vidusskolas nav mainījušās, un standarts netiek īstenots. Līdzīgi 2018. gadā pieņemts pamatizglītības standarts, kas paredz, ka latviešu valodas eksāmens būs visiem viens, bet mazākumtautību skolu audzēkņiem eksāmens joprojām atšķiras.

Kalvāns norādīja, ka jaunās pieejas uzstādījums – individuāli vadīt un vērtēt katru skolēnu – ir teorētiski ļoti pareizs, bet realitātē tam nepietiek reālo cilvēkresursu, laika un pat skolas telpu. "Atceramies, ka pedagoģija ir ļoti intīma profesija," viņš teica, skaidrojot, ka ekonomiski neizmērāmu cilvēcisko faktoru ietekme uz izglītības procesu ir milzīga.

Oliņa skaidroja, ka viena no būtiskākajām vecās un jaunās pieejas atšķirībām esot tā, ka iepriekš no skolotāja tika sagaidīta tikai viena izolēta priekšmeta mācīšana, bet mācību saturs būtu jāplāno skolas līmenī, proti, saskaņot ar to, ko dara citi skolotāji. "Piemēram, ja mēs mācām matemātikā, kas ir kubs un kā rēķināt tā tilpumu, tad vizuālajā mākslā skolēni to jau iepriekš ir skicējuši. Šāda tradīcija nav ļoti plaši izplatīta nekur pasaulē, ne tikai Latvijas skolās. Tāpēc jautājums ir, kā mēs varam šādu tradīciju iedibināt. Tam ir vajadzīgs laiks un ļoti nozīmīga loma ir skolas vadībai," viņa skaidroja.

Kalvāns atzina, ka izmaiņas skolu mācību saturā trīs gados, kopš spēkā ir kompetenču pieeja, neapšaubāmi ir – tas esot redzams, piemēram, vērojot stundas skolu akreditācijas procesā. Tomēr visas labās ambīcijas joprojām atduroties pret resursu trūkumu. "Labs piemērs ir jau pieminētais vidusskolu standarts. Ambiciozs, atšķirīgs, simpātisks – augstskolu virzienā, specializēti kursi, visādas izvēles. Tas, ar ko reāli visas lielās skolas sastapās un atzīst – lai tik skaisti un moderni, kad jaunietis pats izvēlas sev saturu, bet viņam mācību diena beidzas 15.30, nevis 18.00 – to nav iespējams attiecīgajā ēkā ar attiecīgajiem kabinetiem izdarīt. Kāds pamēģina, bet stundu sarakstu un telpas nevar samenedžēt, un atgriežas atpakaļ pie pīlāriem, kur ir juristi, inženieri, mediķi, bet superinidivudālā plāna vidusskolēnam nav. Lai to nodrošinātu, piemēram, Siguldas valsts ģimnāzijas pašreizējās ēkas abiem korpusiem un skolotāju skaitam jābūt pašreizējam, bet skolēnu skaitam divreiz mazākam," viņš skaidroja.

Oliņa aizrādīja – ja kaut kas nav iespējams perfekti, tas nenozīmē, ka nav jāmēģina vispār. Procesu traucējot arī biežās ministru maiņas, kuri katrs grib tūlītēju rezultātu, "eglīšu mantiņas", ko parādīt sabiedrībai, kamēr kompetenču pieejas ieviešana ir ilgtermiņa process, kura rezultātu pilnībā varēsim izvērtēt tikai ap desmitgadu miju. "Tieši šīs mainības dēļ ir vajadzīgas balsis, ko sabiedrība sadzird, kas saka, ka glāze ir puspilna, nevis pustukša, ka mēs pie tā strādājam un esam nopietni beidzot kaut ko līdz galam ieviest," viņa uzsvēra, norādot uz politiķu lomu. Viņa arī atzina, ka esošais izglītības saturs ir pārpildīts. Proti visi vēlas sev svarīgās lietas "sapičkāt" skolēnu dzīvēs iekšā caur dažādiem lobijiem – vairāk sporta stundu, vairāk latviešu valodas stundu – bet tas viss jāietilpina bērna dienā. "Tas nav tikai par satura izstrādātāju nespēju katram atteikties no sava mīļākā temata, bet pasūtījums no ārpuses, ka gribam to bērnu ar Zeva spēku un Apolona daili," viņa teica.

Vai tagadējie skolu absolventi kompetenču pieejas dēļ kļuvuši radošāki un patstāvīgāk domājoši? Kalvāns atzina, ka "īstais" reformas skolēns būs vērojams tikai pēc sešiem gadiem, ap desmitgades miju, jo būs jau deviņus gadus mācījies pēc jaunās pieejas. Oliņa piekrita, ka viss standarta izpildījums gaidāms tikai pēc vairākiem gadiem, bet tādēļ nedrīkst aizmirst, ka visi tie bērni, kas šobrīd mācās Latvijas skolās ir tikpat svarīgi.

Oliņa uzsvēra, ka ārkārtīgi būtiski šobrīd ir ārkārtīgi svarīgi skaļi un skaidri pateikt, ka reforma turpinās un netiek atcelta. Kalvāns uzsvēra – jāturpina strādāt ar jaunajiem mācību līdzekļiem, kā arī pie padziļināto kursu ieviešanas vidusskolās.