Vai pasniedz latviski, tikai kamēr skatās? – 'Reformu vaig' diskusija par mācību valodu
Monika Diāna Cālīte
Ja skolotājs latviešu valodu nezina, tad Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) pārbaudes laikā "teātri nospēlēt" nevar. Problēma rodas, ja skolotājs, kurš latviski prot lieliski, māca latviski, tikai kamēr kāds skatās no malas – tā projekta "Reformu vaig?" diskusijā par pāreju uz mācībām tikai latviski atzina IKVD vadītāja Inita Juhņēviča. Rīgas 40. vidusskolas direktore Jeļena Vediščeva savukārt atzina, ka skolotāju trūkuma dēļ direktoriem varētu būt kārdinājums šādus pedagogus "piesegt", tomēr atgādināja – tas būtu lāča pakalpojums bērniem, kuriem eksāmeni būs jākārto latviski bez kādu tulku atbalsta.
Kopš šī gada pirmā septembra mācības tikai latviski uzsākuši visu līdzšinējo mazākumtautību bērni pirmajā, ceturtajā un septītajā klasē. Jau pēc diviem gadiem mācībām pilnībā latviski jānotiek visās Latvijas izglītības iestādēs visu vecumu bērniem. Tomēr, kā “Delfi” jau vēstīja, reforma “Vienota skola” saskaras ar dažādām problēmām – gan pedagogu trūkums, gan esošo pedagogu valodu zināšanu trūkums, gan vienkārši spītīga nevēlēšanās mainīt līdzšinējo kārtību.
Juhņēviča skaidroja, ka IKVD kopš mācību gada sākuma pārbaudes veicis jau 100 izglītības iestādēs. To laikā dienesta inspektori mācību stundas laikā sēž klasēs un vēro, kādā valodā viss notiek. Līdzšinējie novērojumi esot pārsvarā pozitīvi – gandrīz visur likums tiek ievērots, kaut joprojām esot pedagogi, kuru valodas zināšanu līmenis neatbilst likuma prasībām. IKVD par šādiem gadījumiem ziņojot Valsts valodas centram.
“Protams, ir ļoti labi, ja skolas direktors jau pirms tam ir izvērtējis pedagogu valodas prasmes. Ņemot vērā, ka pedagogu trūkums ir, tad šajā mācību gadā pirmajās, ceturtajās un septītajās klasēs strādā tie pedagogi, kuriem ir ļoti labas latviešu valodas zināšanas. Mēs savās pārbaudēs raugāmies uz to, kas būs nākamgad – kad jau būs otrā, piektā un astotā klase. Uz to direktori saka – mums ir vesels gads, lai šo jautājumu risinātu,” stāstīja IKVD vadītāja.
Jautāta, vai ir konstatēti arī gadījumi, kad skolas administrācija “piesedz” skolotājus, kuri latviešu valodu neprot, Juhņēviča uzsvēra – ja valodu neprot, tad jau “teātri” nospēlēt nevar. “Problēma drīzāk ir ar tiem pedagogiem, kuri ļoti labi runā latviešu valodā un tad, kad inspektors ir klasē, viss mācību process arī notiek latviski, bet inspektors vai skolas direktors nav katru dienu katrā klasē. Jautājums, vai mācību process notiek latviešu valodā arī tad, kad nav klāt neviens pārbaudītājs,” atzina Juhņēviča. Viņa uzsvēra, ka skolotāju trūkums vairs nevar būt arguments, kādēļ kādam direktoram piesegt šādu pedagogu – kompromisi vairs nav iespējami.
Vediščeva savukārt atzīmēja, ka IKVD pārbaude notikusi arī viņas skolā, un kaut tajā trūcis kvalitatīvas un izvērtas atgriezeniskās saites, galvenie virzieni, kuros jāstrādā, esot skaidri. “Laikam svarīgākais virziens, īpaši pedagogiem, kuri labi runā latviešu valodā – kā tad šo labo latviešu valodu attīstīt bērniem. Respektīvi, kā jebkurā priekšmetā izmantot valodas attīstības stratēģijas. Te jāsaka, ka mūsu mācību līdzekļi nav radīti valodas attīstības stratēģijām. Tie visi ir rakstīti tā – tekstiņš, jautājumi, tekstiņš, jautājumi,” viņa atzina.
“Runājot par piesegšanu – jebkurš izglītības iestādes vadītājs nonāk pedagogu trūkuma situācijā pie dilemmas – mācību priekšmets vispār nenotiek, vai notiek nepietiekami labā latviešu valodā. Te atkal ir pedagoga meistarība – cik daudz viņš dod runāt bērniem latviešu valodā, cik pats viņš runā latviešu valodā. Svarīgākais ir tas, lai aizverot durvis, kad iziet inspektors vai direktors, lai mācību process turpinātos latviešu valodā. Mums ļoti skaidri jāapzinās, ka šobrīd jebkura novirze no latviešu valodas ir lāča pakalpojums bērniem, jo pienāks brīdis, kad bērns paliks viens pret vienu ar eksāmenu. Tur nebūs atbalstītāju, vārdnīcas vai tulka. Mums ir jādod viss iespējamais atbalsts, lai tajā brīdī viņš justos droši,” skaidroja direktore.
Piedāvājam iepazīties ar raidījuma saturu:
Vediščeva atzīmēja, ka ļoti ilgi Latvijā meklēja ideālo vidusceļu, lai visiem labi, bet pa ceļam šad tad pazaudēja galveno mērķi – bērna izglītību. Viņa atgādināja, ka “Vienotas skolas” princips bija ieviests jau pirmskara Latvijā, proti 1932. gadā. Juhņēviča tikmēr atzina – joprojām ir problēmas ar skolotājiem, kuri neprot valsts valodu pietiekošā līmenī, bet valodas mācīšana nav tikai ģimenes vai sabiedrības kopumā, bet arī skolas uzdevums. Abas viešņas atzina, ka nedaudz ačgārna bijusi līdzšinējā pieeja, pirmsskolā un mazākajās klasēs saglabājot izglītību tikai minoritāšu valodās, latviešu valodu proporcionāli pavairojot tikai vecākajās klasēs – ja tas būtu darīts otrādāk, rezultāti varētu būt labāki.
Vediščeva arī norādīja, ka Latvijā patiesībā nekad īsti nav pastāvējis princips, ka mazākumtautību bērni tiek izglītoti viņu dzimtajā valodā, tā vietā nodalītas latviešu un krievu valodas skolas, kurās apvienotas dažādas etniskās minoritātes.
Direktore atzina, ka šobrīd situācija ir smaga tieši cilvēkresursu ziņā. Proti, valsts finansiāli atbalsta mācību līdzekļu iegādi, piešķir finansējumu atbalsta personālam, bet vienkārši nav cilvēku, kam šīs štata vietas ieņemt darīt. Rīgā vien esot aktīvas deviņas skolas logopēdu vakances.
Ko darīt, ja grozies kā gribi, bet skolotāja, kurš var latviski pasniegt kādu priekšmetu tavā skolā vienkārši nav? Juhņēviča skaidroja, ka dažādi direktori meklē dažādus risinājumus. Likums ļauj arī kādu laiku nemācīt kādu priekšmetu, kamēr tiek meklēts atbilstošs skolotājs, bet kad tas atrasts, pasniegt šo priekšmetu intensīvāk – likums nosaka trīs gados, nevis vienā gadā apgūstamās mācību vielas apjomu.
Veidščeva atgādināja, ka daudzi krievvalodīgie bērni šogad izvēlējušies apmeklēt latviešu skolas, tādēļ arī tām vajag atbalstu, ne tikai skolām, kurās līdz šim mācības notika krieviski. Viskatastrofālākais šobrīd esot tieši sākumskolas skolotāju trūkums, jo šajā posmā tiek ielikts pamats visam, ko bērni vēlāk apgūs padziļināti. Ja tur netrūktu valodu nesēju, kuri “aplipinātu” bērnu ar mīlestību uz latviešu valodu, tas atrisinātu ļoti daudzus sāpīgus jautājumus, viņa prātoja.
Juhņēviča arī atzina, ka īpašs izaicinājums rodas atsevišķās vietās Latvijā, kur krievu valoda līdz šim bija “pašpietiekama”, proti cilvēks varēja visu mūžu labi izdzīvot runājot tikai krieviski. Šādās vietās arī ir grūtāk paskaidrot, kādēļ tam vispār jāmainās.
Vediščeva piebilda, ka vecāka pienākums būtu palīdzēt bērnam atrast mācību materiālus un mācīties valodu kopā ar viņu. Latviešu valodas aģentūras interneta vietnē pieejams milzums dažnedažādu materiālu visiem vecumiem. Viņa arī kritizēja daļas vecāku paustās bažas, ka, mācoties latviski, viņu bērniem vairs neveidosies savu vecāku nacionālā identitāte. Direktore uzsvēra, ka šādas lietas būtu jāmāca ģimenē.
Metodiskie materiāli skolām tagad ir pieejami, norādīja Juhņēviča. Atslēgas faktors ir nevis to trūkums, bet skolotāju profesionalitāte, proti, ja klasē ir bērni ar dažādiem valodas zināšanu līmeņiem, kā skolotājs tiek ar to galā. IKVD veikto pārbaužu pieredze šajā jomā iedaloties “50/50”. Ir labie piemēri, bet ir arī gadījumi, kad inspektors sēž klasē, visa stunda notiek latviski, kāds, bērns skolotāja teikto nesaprot, ceļ roku un to arī saka, bet skolotājs nekādi uz to nereaģē, jo negrib inspektora priekšā tulkot teikto uz krievu valodu, bet nekādas nekādas citas metodes, kā bērnam paskaidrot, nevar iedomāties.
Vediščeva atzīmēja, ka šobrīd skolās skaidri iezīmējas “rūpju bērns” 4. klase – tie ir bērni, kuri mācības 1. klasē uzsāka attālināti Covid-19 dēļ, viņu mācību laiks sakrita arī ar kompetenču pieejas ieviešanas radītajām neskaidrībām, un tagad arī notiek mācību valodas maiņa.
Cik reālistisks ir likumā noteiktai 2025. gads kā termiņš “Vienotās skolas” pilnīgai ieviešanai? Vediščeva pauda, ka viņa “cāļus skaitītu” ne 2025. gadā, bet tad, kad šībrīža pirmklasnieki kārtos standartizētos pārbaudes darbus 9. klasē – tas ir vienīgais objektīvi izmērāmais salīdzināmais rezultāts. Protams, labāk būtu pirms tam veikt arī standartizētus monitoringa pārbaudes darbus 3. un 6. klasē, lai nesanāktu, ka deviņus gadus vienkārši gaidām nez uz ko. “Neesmu optimistiska, ka 2025. gadā visi dziedāsim latviski kā cielavas, bet man ir lielas cerības, ka latviešu valodas lietojums būs daudz plašāks,” viņa teica. Juhņēviča piekrita atziņai, ka 2025. gadā viss vēl nebūs ideāli, tomēr, viņasprāt, esam uz pareizā ceļa.
"Reformu vaig?" projekta diskusijas varat klausīties arī "Apple" vai "Spotify" podkāstos.
Projekta "Kas notiek izglītībā" publikāciju sēriju "Reformu vaig?" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild portāls "Delfi". #SIF_MAF2023
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit
