Pareizs solis atpakaļ, absurdā izvērtēšana un 'kur mācās jūsu bērns?' – 'Reformu vaig?' diskusija  (2)

Vildiņa pauda – pārmaiņas izglītības sistēmā bija nepieciešamas jau daudz agrāk – pirms desmit gadiem, kad viņa gājusi sākumskolā, klasē bijuši tikai trīs bērni – divas Betijas un viens Ralfs – tādēļ grupu darbs bijis iespējams tikai tad, ja visi bērni bija skolā. "Es nekad nevēlētos tur atgriezties un nevienam to nenovēlu," viņa teica. Tas arī, viņasprāt, ir iemesls, kādēļ daudzām reformām tomēr jānotiek vienlaikus – kamēr nebija izveidota kompetenču pieeja izglītībai ar mācību programmu izvēļu groziem, būtu bijis grūti paskaidrot, kādēļ vidusskolā vajag daudz skolēnu.

"Ja uzzīmētu vīziju un skaidru plānu, tas būtu apmēram kā militārā operācijā iepriekš izstāstīt pretiniekam, kurā pusē būs uzbrukums, ar kādiem spēkiem un kas tur notiks. Jo faktiski visas mūsu reformas – kāpēc viņas ir bijušas nenormāli lēnas? Tāpēc, ka vienmēr kāds ir bijis pret. Ja mēs gribam sakārtot finanšu plūsmas, tad vienmēr ir kāds, kurš to negrib. Un vienmēr apelē pie bērnu interesēm – nabaga bērni, kā tas tagad būs, šausmas, šausmas – un līdz ar to bieži vien tā lieta ir vienkārši jādara un jāpaspēj tik daudz soļus izdarīt, kamēr pretinieks "mobilizējas", cik daudz tas ir iespējams," teica Šadurskis.

Butāne atsaucās uz pieredzi kā žurnālistei viesojoties mazā skolā – tas viņu pārliecinājis, ka vajag ne tikai ekonomisko pamatojumu, bet arī pārliecību, ka mazā skolā "tiem daždesmit" bērniem tiek sniegta ļoti laba izglītība, lai šo skolu saglabātu. Bieži vien mazu lauku skolu audzēkņi izglītības ziņā tiek "aplaupīti".

.Šadurskis atzīmēja, ka atsevišķas skolas tika reorganizētas jau viņa ministra pilnvaru laikā, un katrs šāds gadījums bijis smaga cīņa ar pašvaldību. Reizēm tā arī izvērtusies par reformu "uz papīra", proti, formāli skolas tika apvienotas, bet dzīvē viss saglabāts pa vecam, vienkārši vienu skolu pārdēvējot par otrās filiāli.

Cik liels ir risks, ka slēdzot mazās skolas daļa lauku bērnu paliks ar pamatizglītību, jo uz vidusskolu pārāk tālu jābrauc? Raidījuma viesu ieskatā – ne pārāk liels. Šadurskis piebilda – jāattīsta dienesta viesnīcu tīkls, jo būtu tikai normāli, ka tālu no skolas dzīvojošs vidusskolēns apmetas tādā. Viņš arī atklāja kādu "viltīgu" paņēmienu, ko pielietojis, kad pašam nācies ar pašvaldībām diskutēt par mazo skolu slēgšanu. Proti, viņš ievācis informāciju par to, kādas skolas apmeklē pašu "pagastveču" bērni – bieži vien izrādījies, ka nevis mazajās skoliņās, par kuru saglabāšanu tie cīnās, bet "labajās" novadu centru skolās.

Butāne atzīmēja, ka nevajag pārspīlēt arī pretējā virzienā – daudzās valstīs ir arī milzīgas skolas ar vairāk nekā 1000 audzēkņu, bet tas ne vienmēr nozīmē kvalitāti. Pieredzes apmaiņā franču kolēģes, kuru klasēs mācās gandrīz 40 bērnu, esot šausminājušās par to – grūti gan panākt disciplīnu, gan strādāt ar bērniem individuāli. Vinovska piebilda – Latvijā jau tagad ir bērni, kuri izvēlas mācīties arodizglītību un mēro simtiem kilometru uz citu Latvijas nostūri, lai nonāktu vēlamajā skolā. Cik pamatoti šādā situācijā ir uztraukties par 20 kilometriem, ko mēros lauku vidusskolēns?

Cik liels ir risks, ka priekšvēlēšanu gaisotnē politiķi skolu tīkla reformu apturēs? Šadurskis pauda, ka risks drīzāk saistīts ar laika rāmi – skolas jāreformē līdz 1. martam, lai izmaiņas varētu stāties spēkā septembrī. Tas savukārt nozīmē, ka attiecīgie Ministru kabineta noteikumi būtu jāpieņem līdz februāra vidum – ja tas nenotiks, reforma varētu "atlikties" uz veselu gadu.

Kā jau plaši apspriests, skolās tagad atgriezīsies vēsture kā atsevišķs mācību priekšmets. Iepriekš līdz ar kompetenču pieejas ieviešanu, tā bija "sapludināta" ar sociālajām zinībām. Šadurskis atzina, ka jau reformu izstrādājot viņam šī ekspertu pieeja šķitusi dīvaina, tomēr esot pakļāvies idejai, ka ministram nevajag jaukties izglītības satura lietās. "Solis atpakaļ" būšot ļoti pareizs. Vildiņa gan kritizēja, ka no malas vienkārši izskatās – tiek iets vieglākais ceļš, tā vietā, lai atrastu veidu, kā vēsturi un sociālās zinības sekmīgi mācītu kopā.

Jaunākajā PISA skolēnu prasmju izvērtējumā Latvijas skolēnu prasmes uzlabojušās dabaszinībās, bet lasītprasmē kritušās. Ko tas liecina par reformu ietekmi? Butāne atgādināja – tieši dabaszinātnēs satura pārvērtēšana notika jau stipri senāk, nekā citos priekšmetos, tāpat tika iepirktas laboratorijas un modernizēti kabineti. Tas arī ir pierādījums, ka reformas strādā. Lasītprasmju kritums tikmēr novērojams teju katrā PISA pētītajā valstī – tas saistīts ar digitalizēto laikmetu, kurā mēs dzīvojam. Šadurskis piebilda – kritumā liela nozīme arī ir Covid-19 pandēmijai. Tās laikā prasmes saglabājuši tie, kuri jau pratuši patstāvīgi strādāt, bet tie, kam vajadzīga skolotāja individuāla palīdzība cietuši.

Vai jāreformē būtu arī skolēnu mājasdarbu uzdošana? Par to, lai atteiktos no mājasdarbiem pat tiek vākti paraksti. Butāne atzīmēja, ka strādā skolā, kura jau ir atteikusies no mājasdarbiem un rezultāts ir ļoti labs. Vildiņa savukārt atzīmēja – tādi mājasdarbi, kuros "vienkārši izpildi vēl piecus uzdevumus" tiešām neesot jēgpilni, savukārt radoši projekti, ko var pabeigt arī mājās, gan būtu jāsaglabā. Šadurskis gan iebilda – mājasdarbi, kā, piemēram, dzejoļu iemācīšanās no galvas, ir noderīgi arī tam, lai trenētu atmiņu. Viņaprāt, mājasdarbus gan nevajadzētu uzdot uz nedēļas nogali.

"Vai tas nav absurdi?" Butāne jautāja par "Skola2030" izvērtēšanu. Proti, ir bijušas tik daudzas publiskas un ekspertu diskusijas, bet Valsts Izglītības satura centrs joprojām nav nācis klajā ar pats savu izvērtējumu par kompetenču pieejas ieviešanas veiksmēm un neveiksmēm. Būtu taču vienkārši pateikt – piemēram, latviešu valodas paraugprogramma jāpārstrādā, bet fizikā viss labi sanācis.

Kas diskusijas viesus pašus pārsteidza no "Reformu vaig?" ciklā uzzinātā? Butāni pārsteidza tas, cik grūti žurnālistiem bija sarunāt skolotāju, kurš gatavs ielaist žurnālistu savā ikdienā un parādīt, kā tā notiek. Ja gribam, lai sabiedrība saprot, cik grūts ir mūsu darbs, jābūt gataviem par to runāt "tālāk par feisbuku", viņa pauda. Vildiņu savukārt pārsteidza kāda skolas direktora izteikums intervijā, ka mācību satura reformas mērķi bijuši pārāk ambiciozi. "Vai tad mēs uzliksim tikai tādus mērķus, ko jau šodien varam sasniegt? Tad uz kurieni mēs ejam?" viņa retoriski vaicāja.

Vai pēc visām pārmaiņām vārds "reforma" jau neraisa alerģisku reakciju? Vildiņa teica – jā. Mācamies visu mūžu, nevaram visu mūžu mācīties tāpat kā pirms desmit gadiem. Butāne piebilda – ne vienmēr ir vajadzīgs skaļais vārds "reforma", bet piemēroties pārmaiņām vienmēr vajag prast. "Ja katru gadu slēdz 20 skolas, vai mēs to sauksim par reformu vai procesu?" viņa skaidroja.