'Nezini, kur pudeles nodot': Grauba un Ēķis par izaicinājumiem, divdomībām tulkojumā un digitālgeitu  (47)

Intervijā filmas veidotāji skaidroja apsvērumus gan par filmas nosaukuma izvēli, gan vēsturisko faktu ņemšanu vērā vai ignorēšanu, gan vērtējumu par mūsdienu Latvijas izaicinājumiem un iespējām kino industrijai kļūt par eksporta produktu.

Ēķis atklāja, ka autoru ambīcijas ir atpelnīt filmas 2,5 miljonu eiro budžetu, kā arī nopelnīt naudu nākamās filmas veidošanai.

Režisors Grauba atklāja iemeslus, kādēļ tika nolemts neveidot pilnu filmas dublāžu latviešu valodā, kā arī komentēja atsevišķu ainu neiekļaušanu filmas gala versijā.

"Nameja gredzenam" nebija štata konsultanta vēstures jautājumos, tomēr scenārija tapšanā kā konsultante piedalījās Māra Zālīte, kuras dzeja no rokoperas "Indriķa hronika" bija Graubas iedvesmas avots.

Filma "Nameja gredzens" izpelnījusies vēsturnieku kritiku, tomēr tās veidotāji vairākkārt uzsvēruši, ka tā nav jāvērtē kā vēsturē balstīts darbs.

"Mēs veidojām jaunu leģendu un veidojām stāstu. Būtu diezgan dīvaini, ja mēs uzskatītu, ka mēs veidojam filmu par 13. gadsimtu," atzīst Grauba. "Vēsture bija svarīga mums iedvesmai, lai iedvesmotos, lai savāktu pēc iespējas vairāk pieejamo materiālu par 13. gadsimtu, ziņas par Nameju."

Jautāts par vēsturiskām patiesībām, ko bija svarīgi saglabāt filmā, režisors atbildēja: "Ja tas atbilst patiesībai, un par to vēl zinātnieki strīdas, bet galvenā ziņa bija, ka zemgaļi tā arī nekad nepadevās. Kad spiediens kļuva pārāk liels, viņi saprata, ka nevarēs vairs cīnīties, viņi nodedzināja savus pilskalnus, savas pilis…"

"Un aizgāja pāri robežai," viņa teikto pabeidza Domburs, lai arī dabā robežas tolaik neeksistēja.

"Tieši tāpēc izvēle krita uz šo stāstu, stāstu par zemgaļiem, kuri nekad nepadevās, kuri, pēc vēsturiskas leģendas, kompromisos neiekļāvās, palika nesalauzti, tā arī neliecās, uz ceļiem nemetās un staltu muguru izturēja līdz galam," teica Grauba.

Vēsturnieku iebildumus Grauba sauc par smieklīgiem, un citē "leģendas" definīciju. To, kādēļ filmā nav parādīti īstie Zemgales pilskalni, Ēķis pamato ar to, ka Daugmalē tad būtu "jānolaiž" HES, bet Tērvetē - jānocērt mežs.

Vilmas tapšanas laikā tās veidotāji runājuši ar vēsturniekiem, tomēr uz tādiem jautājumiem, kā Latvijas teritorijā mītošo cilšu uzskati par pēcnāves dzīvi, pētnieki nevarēja atbildēt, jo var runāt tikai par to, ko ir pierādījuši. Ja vikingi ticēja, ka pēc nāves dosies uz Valhallu, tad par seno latviešu ticību zināms krietni mazāk. "Vienīgais cilvēks, kas normāli varēja atbildēt, bija Vaira Vīķe-Freiberga, kura no folkloras teica, ka pēc nāves tā galvenā uzvara - nav tā kā musulmaņiem 72 jaunavas -, ka nebūs jāstrādā," atminās Ēķis.

Grauba atgādina, ka pēc filmas "Sapņu komanda 1935" nebija asu iebildumu par vēsturiskām neprecizitātēm. Filmas veidotāji izdomāja treniņu metodes, kas vizuāli bija saistošākas lielajam ekrānam, bet nozares pārstāvji uztvēra darba ideju, nevis iebilda pret izskaistinājumiem.

Ēķis atgādina par Rasela Krova mēģinājumu radīt filmu, turoties pie vēsturiskās patiesības. "Vēsturiskā patiesība ir tāda, ka ap 30 gadiem cilvēkiem vairāk nav zobu," viņš skaidro. "Tā filma galīgi izgāzās. Tā galvenā ideja ir tāda, ka mēs to taisām šodienas skatītājam."

"Patiesībā mēs esam brīnišķīga, ļoti vitāla, dzirkstoša tauta. Mēs dažkārt par to aizmirstam," uzskata Grauba.

Ārzemju aktieri, kas filmējās "Nameja gredzenā" par darbu Latvijā teikuši, ka "tā ir viena jautra, enerģiska, gaiša, optimistiska tauta, mēs nekad dzīvē neesam tik daudz smējušies", apgalvo režisors.

Par iemesliem, kādēļ latviski filmas nosaukums ir "Nameja gredzens", bet angliski - "Pagānu karalis" ("Pagan King"), sākotnēji Grauba nevēlējās publiski stāstīt, solot to atklāt aizkadrā. Ēķa pamudināts viņš gan atklāja, ka viens no iemesliem ir divdomīgi nolasāmais sākotnēji plānotais angļu nosaukums "Karaļa kredzens" ("King's Ring").

"Angļu žargonā "karaļa gredzens" nozīmē kaut ko ļoti specifisku," sacīja režisors. "Vienu specifisku vietu cilvēka organismā," precizēja Ēķis.

Jautāts par to, kurš simbols filmā ir spēcīgāks - gredzens vai Namejs -, Grauba skaidro: "Šī filma ir kā esence par to, kā šie visi brīvības stāsti saplūst vienā, jo gredzens ir atbildība. Tas, ko izdara Namejs… Mana ideālā pasaule sākas aiz filmas beigu titriem, kur katrs no mums uzņemas atbildību par sevi, par savu stāju svarīgos jautājumos, par savu ģimeni, un es zinu, ka mans draugs un līdzbiedrs dara to pašu. Demokrātiska, ideāla sabiedrība."

Mūsdienās Nameja gredzens vairs nesimbolizē cīņu pret kristiešiem, bet gan brīvību sevī pašā, piebilst Ēķis.

Salīdzinot agrīnu filmas plakāta versiju, kurā redzams tikai gredzens, ar fināla versiju, kurā redzams Nameja lomas atveidotājs, Ēķis ļāva noprast, ka tas attēlo, ar ko angliski runājošajiem asociējies sākotnēji plānotais darba nosaukums.

"Mūsu uzdevums jau no paša sākuma ir bijis radīt filmas, lai būtu daudz skatītāju. Es atceros ļoti labi - 2007., 2008. gadā mums ar [Nacionālo] kino centru bija kaut kāda konference Sinevillā, un tur bija viens baigi svarīgais lēmums - miljons skatītāju piecos gados. Kopš tā laika mēs ar Graubu esam tajā virzienā visu laiku gājuši. Tas galvenais rādītājs ir, vai cilvēkiem patīk, vai viņi iet, tās ir filmas priekš skatītājiem kinoteātrī," teica Ēķis.

"Tu visiem patikt nekad nevari, tāpēc ka vienmēr būs intelektuālis, kuram vairāk patiks tāds Eiropas lēnais, vieni būs hipsteri… Tas tā kā politikā, es arī kādreiz jaunībā domāju , kāpēc tas stulbais politiķis grib visiem izpatikt. Viņam taču nav jāizpatīk, viņam jāpatīk tikai tiem džekiem, kas par viņu balso," viņš turpināja.

Pirmajās divās nedēļās "Nameja gredzenu" noskatījās 50 tūkstoši skatītāju, kas Latvijai ir ļoti labs rādītājs, apgalvoja producents.

Trešajā filmas izrādīšanas nedēļas nogalē "Nameja gredzenu" gan pārspēja cita latviešu filma "Kriminālās ekselences fonds", kam tā bija pirmā izrādīšanas nedēļa. Tiesa gan, ja "Nameja gredzenu" pirmajā nedēļā "Forum cinemas" noskatījās 17 tūkstoši cilvēku, tad "Kriminālās ekselences fondu" - 6,5 tūkstoši.

"Tie veči ir malači, viņi ir uztaisījuši kolosālu produktu, bet tā nav korekti to salīdzināt," atzīst Ēķis.

Jautāts, pret ko tagad latvietim ir jācīnās, Ēķis teic: "Visu laiku pret vienu un to pašu - pret sevi, pret savu slinkumu. Mēs sen esam Eiropas Savienībā, mums jāsāk domāt Eiropas Savienības līmenī, bet ļoti daudziem tā Latvija beidzas kaut kur pie Jēkabpils, pat Latgale nav Latvija."

"Par brīvību sevī viņam ir jācīnās. A man jau nesanāks, a man jau nebūs - tieši tas," viņš skaidro.

Grauba atgādina par "Delfi TV ar Jāni Domburu" interviju ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri Leonīdu Kalniņu, kurš minēja, ka 1940. gada notikumi, proti, nepretošanās okupācijai atstājusi pēdas latviešu ģenētiskajā kodā.

Līdzīgu pārdomu dēļ viņš radīja filmu "Baiga vasara". Jautāts par to, kā mūsu ģenētiskais kods mainījies pēdējos 25 gados, Grauba pieļauj: "Varbūt mēs esam pazaudējuši kaut kādu enerģiju diendienā tiekties uz…"

Kā piemērus minot pilnīgu pāreju uz latviešu valodu mazākumtautību skolās, čekas maisu neatvēršanu, režisors saka: "To visu neizdarību mēs gribam piesiet visai tautai. Tautai nav ne vainas."

"Mēs ar Graubu esam braukuši 15 gadus uz Kannām. Aizbrauc uz Kannām iedzert alu, bet ar tevi neviens nerunā. Visu laiku kņud, kā izdarīt tā, lai viņi ar tevi sāktu runāt," saka Ēķis.

Par to, kādēļ līdz šim tas nav sanācis, viņš atbild: "Tāpēc, ka tu visu laiku nezini, kur pudeles nodot." Viņš salīdzina to ar padomju laikiem, kad noteiktās vietās varēja nodot izlietotās pudeles, bet tagad nav skaidrs, kur ir īstā vieta.

"Man šausmīgi nepatīk tā plakne - tikai naudu dabūt. Kur tad ir gandarījums?" vaicā Ēķis.

Valsts finansējums "Nameja gredzenā" veido miljonu eiro, bet vēl pusotru miljonu veidotāji piesaistījuši aizdevumos un no sponsoriem, viņš uzsver.

"Nameja gredzena" veidotāji jau iepriekš minējuši, ka viņiem bija vairākas idejas, tostarp, nostāsti par Minhauzenu, kā arī latviešiem, kas piedalījušies militārajās operācijas Afganistānā. Tāpat iepriekš izskanējis, ka apsvērta ir arī filma par 2. Pasaules karu.

"Mēs neesam gatavi vēl nosaukt konkrētu projektu. Mēs par to domājam," atzina Grauba. Ēķis piebilst, ka "nav ilgi jāgaida" un "līdz 1. martam jātiek skaidrībā". Viņš gan ļauj noprast, ka nākamais projekts varētu nebūt par vēsturi.

"Mums ir kompānija, kura 15 mēģina kaut kādā veidā pārvarēt Latvijas robežu. Ir divi varianti. Viens variants ir radīt filmas tādas, kas ir par lieliem budžetiem, kas ir Aigars Grauba, angliski, leģendas - to, ko Aigars vislabāk māk. Otrs variants ir radīt tādu produktu, kura adaptāciju var īstenot jebkurā valstī," par gandarījumu par "Nameja gredzenu", "Svingeriem" un drīzumā uz ekrāniem gaidāmajiem "Blēžiem" skaidro Ēķis.

"Abas filmas ir ar vērtībām," viņš piebilst.

Sarunas noslēgumā Domburs atgādināja, ka bijušais Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis nesenā intervijā žurnālam "Sestdiena" teicis: "Es negribu ar savām tiesvedības problēmām simtgadē būt Nacionālā teātra pirmais cilvēks."

Šajā tiesvedībā, proti, par tā saukto digitālgeitu iesaistīts ir arī Ēķis. Viņš gan nedomā līdzīgi: "Es gribēju digitālo televīziju, es esmu pilnīgi nevainīgs."

Pirmajā instancē Ēķis atzīts par vainīgu, bet šobrīd tiesvedība turpinās apelācijas instancē. "Es neko nenožēloju, es visu darīju pareizi, un es esmu pilnīgi pārliecināts par to, ka es gribēju ieviest digitālo televīziju Latvijā."