Latviskais gēns pret mūsdienu draudiem: kā saglabāt dziesmu svētku tradīciju  (86)

Diskusijā piedalījās Dziesmu un Deju svētku izpilddirektore Eva Juhņēviča, Deju svētku virsvadītājs, lielkoncerta "Māras zeme" mākslinieciskais vadītājs Jānis Purviņš un Dziesmu un Deju svētku mākslinieciskās padomes priekšsēdētājs, virsdiriģents Romāns Vanags.

Šī gada Dziesmu un Deju svētkos būs rekordliels dalībnieku skaits – aptuveni 43 tūkstoši. Svētku dalībnieku vidū neizpratni izraisījuši dažādi saimnieciski jautājumi – veģetāru ēdienu izvēles trūkums, kā arī aizliegums mēģinājumos ievest bērnus, ko organizatori skaidro ar augstāku drošības risku līmeni nekā iepriekšējos gados.

Kā ziņots, šogad Dziesmu un Deju svētku sponsoru atbalsta apjoms sasniedz 1,9 miljonus eiro. Arī valsts finansējums un ieņēmumi no biļetēm ir pieauguši, kas ļauj plānot vairāk dalībnieku un pasākumu, tomēr tas arī nozīmē lielāku atbalstītāju logo un reklāmu klātbūtni svētkos.

Savukārt pēdējā brīža iepirkumus par ievērojamām naudas summām Juhņēviča skaidro ar neseno būvdarbu beigšanu Mežaparka Lielajā estrādē un Daugavas stadionā.

No šā gada 30. jūnija līdz 8. jūlijam valsts simtgades zīmē norisināsies XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki. Dziesmu un Deju svētki ir lielākais tradicionālās kultūras notikums Latvijā, kas notiek reizi piecos gados.

2003. gada 7.novembrī Dziesmu un Deju svētku tradīcija, kas aizsākta 1873. gadā, tika iekļauta UNESCO cilvēces radošā mantojuma sarakstā. Šajā sarakstā apkopotas nemateriālā kultūras mantojuma izpausmes, kas demonstrē pasaules kultūras mantojuma dažādību.

Pilnu raidījuma ierakstu skatieties šeit.

Uz jautājumu par to, kas tad īsti ir Dziesmu un Deju svētku tradīcija, par kuras saglabāšanu nereti tiek runāts, Vanags atbild, ka tā ir latviskā identitāte, kas radās 1873. gadā. Dziedāšana esot viens no instrumentiem, kas cilvēkus saved kopā, taču "nacionālā identitāte ir pats svarīgākais, bez tās nekas nebūtu".

Dziesmu un Deju svētki aizsākās ar vīru koriem, taču šobrīd vīru koru skaits ir krietni samazinājies. Tas gan nenozīmējot to, ka tradīcijas netiek pārmantotas: "Atgriezīsimies pie vēstures, dziedāšana vīru koros ir faktiski pārņemta no Vācijas. Tai laikā tā bija tāda dvēseles gara izpausme, dzerot kopā alu, uzdziedāt. Socializācija lielā mērā. Katastrofālā vīru koru samazināšanās sākās ar mūsu jaunās ekonomikas darbību, kura pamatīgi iespaidoja ģimenes budžetus, vīri atrada iespējas piestrādāt un nenākt uz koriem." Vanags teic, ka tagad gan esot vērojams uzrāviens, proti, vīru koriem arvien vairāk pievienojas jaunieši.

Skatoties deju griezumā, esot grūti spriest, kas ir tā tradīcija, kuru noteikti jāsaglabā, spriež Purviņš. "Tur apakšā ir tāda neizskaidrojama lieta kā latviskais gēns. Latvietis pēc būtības ir viensētnieks, viņš dzīvo savā viensētā, un tad pāris reizes gadā satiekas visi kopā uz svētkiem, talkām, un tad ir šī kopā dziedāšana, kopā dejošana."

Savukārt Juhņēviča teic, ka tradīcijas saglabāšani organizatoru rokās ir nemitīgi stāstīt cilvēkiem un neaizmirst šīs mākslinieku pieminētās lietas.

Jau vairākus svētkus pēc kārtas paši rīkotāji un sabiedrība sastopas ar problēmu biļešu pārdošanas jautājumā, lai gan skaidrs, ka gribētāju vienmēr būs vairāk nekā vietu, līdz šim nav arī atrasts veids, kā pašu procesu sakārtot, lai iztiktu bez šmaukšanās un liekas cilvēku kacināšanas.

Pēc svētkiem izskanējuši dažādi varianti, kā rīkoties nākotnē – biļetes izlozēt, izdalīt pašvaldībām, priekšroku dot svētku dalībnieku ģimenēm vai tiem cilvēkiem, kas arī starp svētkiem apmeklē saistītos pasākumus. Purviņš uzskata, ka neviens modelis, ko izdomās nākotnē, tāpat neatrisinās jautājumu: "Piemēram, Daugavas stadionā ir 10 tūkstoši vietu, tā pat nav viena biļete uz katru dejotāju". Vanags piekrīt kolēģim: "Šobrīd nav pilnīgi noteikta ceļa pa kuru iet, bet noteikti ir virzieni, kuros strādāt. (...) Viena lieta, ko es ļoti labi redzu, mums koru skatēs ir tukša zāle, uzdziedam viens otram un komisijai. Cilvēkiem, kas seko procesam, jābūt prioritātei."

Juhņēviča, kas jau vairākkārt medijos paudusi dažādas idejas, kā problēmu risināt, vēlreiz apstiprina, ka pašreizējais modelis ir novecojis, taču konkrēta plāna nākotnei pagaidām nav, par to paredzēts spriest pēc svētkiem.

Lai Dziesmu un deju svētku tradīciju saglabātu, nepieciešams nodrošināt ikdienas darbu un procesu - proti, vidi un vietu, kur notiks mēģinājumiem, pedagogus un trenēt kopdejošanas tradīciju, uzsver horeogrāfs Purviņš. "Tas nav tā vienkārši – atbraukt uz Daugavas stadionu, un tagad mēs visi kopā dejosim," viņš atzīst.

Šo faktoru vidējā atzīme šobrīd viņa vērtējumā ir starp "seši" un "septiņi", jo ir vietas, kur apstākļi ir izcili, bet ir vietas, kur deju pulciņi dejo šaurās telpās ar trīs kolonnām pa vidu, turklāt 70 – 80% deju kolektīvu trenējas bez koncertmeistara.

Būtiskākā lieta, lai šis process notiktu, ir pašvaldības ieguldījums.

Vanags situāciju koru dziedāšanā vērtē kā nedaudz labāku nekā dejās jo kadru - skolotāju un diriģentu – sagatavotība ir "citā līmenī".

Tomēr problēma ir ar motivāciju, jo "valsts mērķdotācija nav adekvāta dziesmu svētku procesam". Bez skolēnu dziesmu svētkiem "lielie svētki" būtu apdraudēti, un tad tā būtu "riktīga bēdu ieleja".

Iepriekšējo Dziesmu svētku noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs Ivars Cinkuss pirms pieciem gadiem brīdināja, ka gadījumā, ja valsts turpinās attiekties pret mūzikas izglītību un koru kustību kā līdz šim, tad Latvijas Dziesmu svētkiem draud profanācija. Vanags piekrīt Cinkusam, atzīstot, ka izglītība ir problēma.

Viņa skatījumā īpašas bažas rada jaunās tendences izglītībā, tostarp tā sauktā kompetenču izglītība. "Tā lielā mērā ir skolu direktoru iniciatīva un skolotāju individuāls fanātisms, ko viņi veic ar saviem koriem, lai būtu tajā līmenī," uzskata Vanags.