Prezidentūra ir darbs, nevis izrāde – Levits atbild par plāniem prezidenta amatā  (175)

Jau vēstīts, ka Levits arī solīja – būdams prezidenta amatā viņš nepildīs kādas konkrētas partijas programmu, bet iestāsies par visas tautas interesēm. Cīnoties par prezidenta amatu, viņš esot gatavs atbalstu meklēt pie visām partijām, tiesa gan neko apmaiņā pret to nesolot.

Tāpat ziņots, ka, pievēršoties aktuālajam ebreju kopienu īpašumu atgriešanas jautājumam, Levits norādīja – restitūcijas process ir pabeigts. Šim jautājumam esot arī ārpolitiska dimensija – īpašumus atgriezt Latviju mudinot mūsu stratēģiskie partneri ASV, tādēļ galīgais lēmums par to jāpieņem valdībai.

Jāpiebilst, ka Levits pēc izglītības ir politologs un jurists un šobrīd strādā par tiesnesi Eiropas Savienības tiesā. Par viņa kandidatūras virzīšanu Valsts prezidenta amatam 15. aprīlī vienojās valdošās koalīcijas vairākums.

Šī būs pirmā reize, kad Valsts prezidents tiek ievēlēts atklātās vēlēšanās. Oficiālā Valsts prezidenta amata kandidātu pieteikšana sāksies 9. maijā, bet vēlēšanas notiks maija beigās vai jūnija sākumā. Nākamais četrus gadus ilgais Valsts prezidenta amata termiņš sāksies 8. jūlijā.

Pilnu raidījuma ierakstu skatieties šeit.

Levita vārds starp potenciālajiem prezidenta amata kandidātiem izskanēja arī 2011., 2007. un 2015. gadā. Pēdējā reizē viņš bija izvirzīts oficiāli. Noguris no kandidēšanas viņš neesot, jo ne jau pats izvirza savu kandidatūru: "Es vienmēr esmu nodarbojies profesionāli ar Latvijas valsti, ar Latvijas valsts analīzi, attīstību, devis savu pienesumu, un diezgan dabiski, ka viens no vārdiem, kas tiek minēts, ir mans vārds."

Pats sev uzdevis jautājumu, vai jākļūst par prezidentu, Levits nekad neesot, ir tikai atbildējis uzaicinājumam no citu puses. Turklāt 2015. gadā, jau piekrītot startēt, zināja, ka uzvara nav lemta, vienkārši gribējis radīt konkurenci, kā pats saka, shēmošanai.

Lielu dzīves daļu Levits pavadījis ārpus Latvijas, tai skaitā tagad, kad strādā Eiropas Tiesā. Viņš gan nesaredz problēmu tajā, jo tāpat bieži esot šeit un zinot, kāda ir vietējā dzīve. "Ziniet ko, es esmu āgenskalnietis!" uzsver Levits, piebilstot, ka ārzemēs strādā valsts uzdevumā.

Viņam esot daudz radu un draugu Latvijā, kas ļaujot zināt, ko cilvēki domā: "Zinu, ko cilvēki domā par politisko eliti, ka politiskā elite tikai zog un dzīvo pie siles, tie ir arī cilvēki, ar kuriem es komunicēju," paskaidro Levits. Viņš apgalvo, ka nedzīvo vienā noteiktā "burbulī".

Ja Levits kļūs par prezidentu, viņam būs galavārds, apstiprinot Latvijas vēstniekus ārzemēs. Viens no skaļākajiem pēdējā laika jautājumiem diplomātu aprindās ir Solvitas Āboltiņas kļūšana par Latvijas vēstnieci Itālijā. Levits uzskata, ka viņa ir atbilstoša šim amatam.

Jau ziņots, ka, aizgājusi no politikas, Āboltiņa pērn februārī sāka darbu Ārlietu ministrijas Eiropas departamenta direktores amatā un viņai tika piešķirts padomnieka diplomātiskais rangs. Pagājušā gada septembrī Romā viņa iesniedza akreditācijas vēstuli Itālijas prezidentam Serdžo Matarellam, kļūstot par Latvijas vēstnieci Itālijā. "Viņai ir gadiem ilga diplomāta pieredze, redziet, šis ir amats, kur nepieciešama kvalifikācija," uzsver Levits. Viņš uzskata, ka Āboltiņa labi dara savu darbu, bet tieši neatbild, vai, ja būtu bijis prezidents, apstiprinātu viņu šai amatā.

Levitu nereti dēvē par Satversmes preambulas tēvu. Tieši viņš piedāvāja tajā iekļaut vārdus, kas raisīja plašas diskusijas sabiedrībā. Proti, viņš piedāvāja Satversmes ievadā uzsvērt, ka "Latvija nav nejaušs vēstures blakusprodukts, bet gan mērķtiecīgi radīta valsts un latviešu identitātei ir divas saknes – latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības".

Jautāts, vai tiešām nevarēja iztikt bez reliģijas, Levits atbild, ka varēja, taču tad preambula nebūtu bijusi pilnīga. Dzīvesziņa un reliģija esot galvenie avoti, no kuriem ceļas latviskā identitāte.

2015. gadā, atbilstoši paša sniegtajām ziņām, Levitam piederēja divi zemes gabali Mārupē, divi zemes gabali un māja Engures novadā, kā arī dzīvokļi Rīgā un Cēsīs. Tāpat viņa īpašumā bija arī 2009. gadā ražota "Mercedes Benz" markas automašīna. Levitam nebija nedz būtisku parādsaistību, nedz vērā ņemamu uzkrājumu.

Jautāts, kas šo gadu laikā mainījies, Levits saka, ka situācija esot līdzīga, varētu gan būt lielāki uzkrājumi, taču bilance vēl neesot savilkta. Eiropas Tiesā viņš šobrīd saņem 20 tūkstošus eiro mēnesī. Kļūstot par Latvijas Valsts prezidentu, alga vairākkārtēji samazināsies. "Man jāsaka, ka alga šai gadījumā nav izšķiroša, izšķirošs ir šis interesantais darbs Latvijas valsts labā," viņš uzsver.

Pirms Saeimas vēlēšanām Levits aicināja vēlētājus neatbalstīt populistiskus politiskos spēkus, kas protot tikai kritizēt, bet risinājumus nepiedāvājot. Tagad viņš uzskata, ka liela daļa to Saeimā ievēlēto politiķu, kurus varētu dēvēt par populistiem, iesaistījušies valdībā, apzinājušies savu atbildību un darbojas konstruktīvi, nevis grauj valsti. Tas esot vērtējams pozitīvi.

Levits atzina, ka šī atziņa attiecas arī uz partiju KPV LV, kuras izvēli iesaistīties valdībā viņš uzskata par ļoti pareizu soli. Tikmēr aizdomas, ka šīs partijas virzītās labklājības ministres Ramonas Petravičas ģimenes uzņēmumā SIA "Monēta" varētu būt maksātas "aplokšņu" algas viņš vērtēt atteicās, norādot, ka tas ir Valsts ieņēmumu dienesta vai policijas kompetencē.

Runājot par plānoto administratīvi teritoriālo reformu, kuras ietvaros varētu būtiski sarukt pašvaldību skaits Latvijā, Levits piekrita, ka Latvijai adekvātāks skaitlis būtu 35, nevis 119 pašvaldības. Viņš gan iestājās par divu līmeņu pašvaldību izveidi, norādot, ka lielākās pašvaldības varētu iedalīt arī daudz mazākās apakšvienībās, kaut vai ar tikai dažiem simtiem iedzīvotāju katrā, lai palīdzētu saglabāt vietējo identitāti.

Savukārt par vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces (A/P) lēmumu atstādināt no amata Rīgas mēru Nilu Ušakovu (S) Levits atturējās spriest. Tas esot juridisks, nevis politisks akts, un Levits juridiskos argumentus izvērtējis neesot.

Levits arī noraidīja bažas par sabiedrībā asus strīdus raisījušo Stambulas konvenciju vardarbības pret sievietēm novēršanai. Viņš norādīja, ka konvencijā iekļauti atsevišķi pretrunīgi formulējumi, bet tās mērķis ir cīnīties pret vardarbību, pret ko neviens neiebilst. Tādēļ neesot jāskalda mati par interpretācijām, bet jāstrādā pie reāliem pasākumiem vardarbības samazināšanai. Levits norādīja, ka situācija tajās Eiropas valstīs, kas konvenciju ratificējušas, nav radikāli atšķirīga no tām valstīm, kuras nav, no tā secinot, ka strīdi par šo dokumentu galvenokārt ceļas no pārpratumiem.

Savukārt par pēdējos gados aktuālo bēgļu jautājumu Levits pauda, ka tikai Latvijas valstij ir tiesības lemt, kas tajā imigrēs. Darbaspēka trūkuma problēmas, viņaprāt, būtu risināmas ar viedās migrācijas palīdzību, tostarp risinot mājokļu trūkumu Rīgā, lai veicinātu cilvēku pārcelšanos no vietām Latvijā ar augstu bezdarba līmeni.

Runājot par Krieviju, Levits uzsvēra, ka Eiropas Savienībai pret to jāveido vienota politika. Tas Latvijai esot izdevīgāk, jo tādējādi ar Krieviju var runāt līdzvērtīgāk, nekā atsevišķi — kā viena maza valsts pret vienu lielu.

Viņaprāt, kopš Krievijas īstenotajiem starptautisko tiesību pārkāpumiem Ukrainā, gan Eiropas Savienība, gan NATO augstāk vērtē tās radītos militāros draudus. Arī Latvijā izvietotie NATO karavīri un Eiropas Savienības sankcijas pret Krieviju, prezidenta amata kandidāta ieskatā, esot adekvāta reakcija uz to.

Kļūstot par Valsts prezidentu, Levits vēlētos izveidot sev pakļautu Valsts ilgtspējas komisiju vai padomi. Tā sastāvētu no ekspertiem, nevis politiķiem, un vērtētu Saeimā pieņemto likumu kvalitāti, lai samazinātu to gadījumu skaitu, kad parlamenta pieņemtos likumus atceļ Satversmes tiesa. Daudzās valstīs jau šādas iestādes pastāvot, bet, pirms virzīt tās izveides likumu, Levits esot gatavs šo ideju skaidrot sabiedrībai.

Savukārt, vērtējot Latvijas attīstības perspektīvas līdz šī gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, Levits norādīja, ka līdz tam Latvijai būtu jāspēj sasniegt un pat pārsniegt Eiropas Savienības vidējo līmeni. Tā esot piesardzīgi optimistiska prognoze.