'Delfi TV ar Jāni Domburu' par 'čekas' mantojumu atbild pētnieks — Indulis Zālīte. Pilns sarunas teksts

Labdien.

Sāksim ar to, ka jūs jau labu laiku ieņēmāt vienu pozīciju attiecībā uz publicēšanu un bijāt pret to, brīdinot, ka nebūs labi tā vai citādāk. Kas ir noticis slikts tagad, ka nopublicēja?

Pirmkārt, man šķiet, ka nogriezta ir iespēja uzzināt par to sadarbības saturu kā tas bija līdz tam, vai arī būtu iespējams, ja īstenotu citu modeli pieejamības nodrošināšanai šai kartotēkai.

Uzzināt no kā?

No tiem cilvēkiem, kuru vārdi ir minēti kartotēkā vai arī vēl no tiem, kuri vairs nav minēti, bet kuri kādreiz ir bijuši.

Respektīvi, jūsu versija, ka viņi iepriekš bija runātīgāki nekā tagad un nevis otrādāk, ka viņus tieši šis fakts piespiedīs?

Tagad ir runātīgāki, bet tās runas mazāk saturīgākas, ja pirms tam... Var būt divi momenti, likumā par VDK dokumentu izmantošanu ir uzrakstīts, ka aģentiem un VDK darbiniekiem ir pienākums sniegt informāciju TSDC darbiniekiem un TSDC darbiniekiem nav tiesības izpaust šo informāciju, kas nav faktiski nekāda garantija. Ja būtu noteikts tagad, ar atpakaļejošo datumu skatoties, ka tai informācijai ir konfidenciāls raksturs uz 25, 30, vienalga cik, 75 gadiem, uz cik vienojas, un nodrošina šīs personas anonimitāti atrunājot, ka, ja tās nav izdarījušas noziegumu, ja nav kaitējums citam cilvēkam vai arī viņš ir sniedzis apzināti nepatiesu informāciju, kas vēlāk, teiksim, var tikt pārbaudīta, iegūstot vairākus tos informācijas avotus, tā ir viena lieta. Otra lieta, zinot to, ka lielākā daļā gadījumu informācija nav pārbaudāma, tad var stāstīt katrs, ko grib tagad, un mums tam ir jātic, un tas aiziet vēstures annālēs kā patiesā vēsture.

Jums šķiet, ka tagad tie stāsti ir vairāk nepatiesība nekā patiesība?

Es negribu nevienu apvainot, jo, teiksim ir dažādas...

Vārdus vēl nesaucam, tagad summāri.

Jā, tas tā ir.