Honorārs nedaudz virs lata, lielkoncerts stadionā un pārdzīvotā krīze. Atbild 'Instrumenti'  (3)

"Spēlēt stadionā arī ir izteiksmes līdzeklis, tomēr pamata mērķis nav "pārsist" "Arēnas Rīga" mērogus un savākt rekordlielu skatītāju skaitu," šā gada februārī sarunā raidījumā "Delfi TV ar Jāni Domburu" pauda grupas "Instrumenti" dalībnieki. Stadionu sajūta pieprasot grupas jaunākā albuma "Atkala", kā arī tobrīd vēl neiznākušā albuma "Cilvēks" dziesmas, kuras rakstot jau domāts par šāda vēriena skanējumu.

"Stadiona ietilpība ir mērāma tribīņu daudzumā un laukuma lielumā. Tribīnēs ir nedaudz vairāk kā 10 000 sēdvietu, tad vēl ir viss lielais laukums. Februārī notiek darbs pie skatuves zīmēšanas, un tur jau opcijas ir visdažādākās. Zinot mūs, laukums visādi var plesties un samazināties atkarībā no tā, ko mēs tur uzbūvēsim," par 31. augustā gaidāmu cilvēku skaitu saka Reinis Sējāns.

"Mērķis nav pārsist Arēnas mērogus. Spēlēt stadionā – tas arī ir izteiksmes līdzeklis. Uzstādīt rekordus nav pamatmērķis. Lielā mērā, rakstot šo mūziku, kad dzīvojām divas vasaras Kuldīgā, vairākkārt ir bijusi sajūta, ka mēs tās dzirdām skanam stadionā. Tā ir stadiona skaņa," piebilst Jānis Šipkēvics.

"Stadionam ir sava, varbūt stereotipiskā, bet jau zemapziņā iezīdusies sajūta, ka tur rokkoncerts skan. Tas arī, protams, ir saistīts ar akustiku, bet tam šajā gadījumā nav lielākā nozīme. Drīzāk emocionālā sajūta, ko jau ietver vārds stadions, ir ļoti īpaša, ko tukšā vietā nevar uzbūvēt," tā Sējāns.

"Stadionā mūzika tiek pieredzēta citādāk, konkrētas dziesmas tu pieredzi atšķirīgi. Tāpat ārpuse vai iekštelpas – tas arī ir ļoti atšķirīgas lietas. Caur šo prizmu ar vienu aci esam skatījušies arī šo mūziku rakstot," papildina Gatis Zaķis.

Mūziķi uzsver, ka Daugavas stadionā gaisotne ir īpaša. "Mūsu laikā tur nav notikuši koncerti, izņemot Deju svētkus, kas ir ļoti svarīgi," saka Jānis Šipkēvics. Tāpat būtisks vēsturisks fakts ir tas, ka pirms 30 gadiem Daugavas stadionā spēlējusi grupa "Pērkons", kurā muzikā Reiņa Sējāna tētis Leons Sējāns. Tolaik pazīstamā rokgrupa savākusi 34 tūkstošus skatītāju.

"Piedāvā tas, kuram ir ko piedāvāt," par grupas "Instrumenti" radošo procesu saka Gatis Zaķis. "Bet tas, kuram nav nekā labāka, ko piedāvāt…. Skaidrs, ka mēs izvēlamies to, kurš kaut ko ir piedāvājis."

"Arī muzikāli tas ir līdzīgi. Nav jēgas pašmērķīgi sadalīt, lai katram no mums būtu trīs dziesmas albumā. Ja runa ir par rezultātu, tad izvēlamies to, kas ir pārliecinošs, zem kā mēs varētu parakstīties," saka Zaķis.

"Tagad jau strādājot pie nākamā albuma, esam aptaustījuši jaunas teritorijas, izvēloties jau zināmu dzejnieku dzejoļus," par tobrīd vēl tikai topošo albumu "Cilvēks" saka Reinis Sējans.

Kā viens no dzejniekiem, kura teksti izmantoti jaunajā albumā, ir Māris Melgalvs, kura dzeja skan arī grupas "Pērkons" dziesmās. "Tas nebija aprēķins, pieskarties "Pērkonam", bet kaut kādas vibrācijas mēs tur varam sadzirdēt. Pilnīgi likumsakarīgi Melgalva grāmata vienā brīdī uzpeldēja un vēl likumsakarīgāk tika izvēlēta," atceras Sējāns.

"Vienīgais, kas nemainās ir tas, ka viss mainās," noslēdz Šipkēvics.

Grupa "Instrumenti" pirms 10 gadiem izdeva savu debijas EP "Pandemiya", toreiz vēl vairāk pastiprinot intrigue – kas ir noslēpumainie mūziķi, kas slēpjas zem pandu maskām. Sarunā "Delfi TV ar Jāni Domburu" "Instrumentu" mūziķi saka – iekšējais, uz dauzīšanos kārais iekšējais bērns, kas bija pirms 10 gadiem, nekur nav pazudis un grupa pat neizslēdz, ka pandas reiz varētu pat atgriezties.

"Ja skatāmies kopš pirmā albuma – ir bijis milzum daudz visādu sānsoļu, esam pamēģinājuši visādus meža ceļus, arī strupceļus," sarunā saka Reinis Sējāns, atzīstot, ka bijusi arī "melnā strīpiņa" pa vidu. "Mēs sapratām, ka vajag ievilkt elpu, aptvert, kas mēs esam, kurp mēs ejam, ko esam un ko gribētu paveikt," saka Sējāns.

"Pēc 10 gadiem atkal no jauna ir vēlme eksperimentēt, sāk pamosties sajūta, ka gribas dauzīties, ampelēties," viņš piebilst.

Arī pret grupas pirmsākumos izmantotajiem pandu tēliem "Instrumentu" dalībnieki nav vairs skeptiski un neizslēdz, ka tās kādreiz uz skatuves vai kā citādi varētu atgriezties.

"Mēs bijām kļuvuši pašnoliedzoši, kas droši vien ir pilnīgi dabisks attīstības cikls, kurā kaut kādam lokam noslēdzoties, tu sāc apšaubīt, vai tas ar ko sāki, vairs ir turpinājuma vērts. Tas vienkārši ir neizbēgami, jo tas ir veids kā attīstīties. Apšaubīt pašam sevi kaut kādā brīdī ir ražīgi, protams, ja tas nekļūst par pašdestrukciju," pauž Jānis Šipkēvics. "Turklāt, viena lieta ir mūsu mākslinieciskie meklējumi, bet otra – mūsu cilvēciskā savienība, mūsu mijiedarbība. Un arī tas ir vesels process, kas piedzīvo savu evolūciju," saka Šipkēvics.

Uz jautājumu, kas 10 gados nomainās cilvēciskās būtnēs bez pandu maskām, kolēģu sacīto papildina Gatis Zaķis: "Nomainās attiecību veids. Sākumā tas noteikti ir daudz emocionālās un egoistiskās, bet pēc visiem šiem etapiem, mēs viens otru daudz vairāk tolerējam un skatāmies uz mūsu atšķirībām kā uz ieguvumu. Katrs dalībnieks nemēģina izspēlēt savu kārti uz pilnu un godprātīgi nerauj deķīti uz savu pusi. Tas veido daudz vienotāku gala rezultātu, mūzika nav tik saraustīta."

Pirms albuma "Cilvēks" iznākšanas grupa "Instrumenti" bija ieturējusies diezgan pamatīgu radošo pauzi, bet tās dalībnieki izveidojuši jau vairākus blakusprojektus. Uz jautājumu, vai grupa bija uz izjukšanas robežas, Reinis Sējāns atbild, ka arī grupa "Cosmos" nav nekad paziņojusi par izjukšanu, tāpēc dalībnieki ir brīvi jebkurā brīdī sanākt kopā un muzicēt.

"Par to iziršanas robežu. Manuprāt, tad, kad viss ir pilnībā skaidrs un iet pa negrozāmu trasi – tas vienā brīdī nokauj tādu negaidīta pārsteiguma vai pavērsiena iespējamību. Nav visu laiku jādzīvo krīzes apstākļos, tomēr tādos brīžos, kad kaut kas ir ļoti enerģētiski dzirksteļojošs, rodas labas lietas," saka Jānis Šipkēvcs, atzīstot, ka bija iestājusies izsmeltības sajūta, gan radoši, gan cilvēcīgi. "Es tagad saprotu, kādu kūleni ir apmetušas mūsu cilvēciskās attiecības, turklāt tagad savstarpējā saikne ir vēl spēcīgāka."

Gatis Zaķis, kurš kā skaņu inženieris strādā arī ar citām Latvijas grupām, saka, ka reizē ir iekšā "Instrumentos" un arī ar "vienu kāju ārā". "Tas ir tieši tāpēc, ka ir daudz citu projektu un tik daudz citas pieredzes, kuras es varu piemērot arī šajā grupā. Es saprotu, ka šīs svārstības ir tāpēc, lai vidējais elements, kas ir mūzika, kļūtu labāks. Vienā brīdī rozā brilles ir jānoņem."

"Manuprāt, tā lielā lieta ir tā, ka iedomājies tādus kā filmā redzētus mērķus, kurus mums kā grupai ir jāpiepilda, bet nepamani pašu galveno, ka mēs šeit esam cilvēki, kas savstarpēji mijiedarbojas. Tas ir lielākais belziens pa galvu, kad nevis saproti, ka nevarēsim Vemblija stadionu pievākt, bet tīri savstarpēji sadarboties cilvēkam ar cilvēku.

"Svarīgi atzīmēt mūsu pašu pirmo pieredzi, kā liekoncerta rīkotājiem un producentiem. Bija "Arēnas Rīga" koncerts 2011. gadā. Es ļoti labi atceros, kā vilkām kopējo bilanci," stāsta Reinis Sējāns. Tāme sasniegusi 200 tūkstošus latu

"Mums bija galvenais – uztaisīt ļoti jaudīgu koncertu. Kad nonācām pie lielās beigu tāfelītes, kurā rakstījām, kas ar mums pēc šī visa ir atgadījies. Kad par visu bija samaksāts, mūsu honorārs, ja nemaldos, bija kaut kas virs viena lata. Zem nulles nebija!" smejas Sējāns.

Reinis Sējāns par Latvijas mūzikas tirgu

"Tas, pie kā esam nonākuši, ka koncertēšana un dzīvā uzstāšanās, ir pamatlieta, no kā mūziķis arī šeit Latvijā var dzīvot," uz jautājumu par jēdzienu Latvijas mūzikas tirgus un tā iespējām atbild Reinis Sējāns.

Viņš gan piebilst, ka tas, protams, ir kampaņveidīgi. "Galīgi nav tā, ka katru mēnesi saņemam aldziņu un varam ar kaut ko līdz galam rēķināties. Protams, veidojot koncertu ir tik daudz mainīgo lielumu. Galu galā vislielākais mainīgais lielums ir publikas daudzums, kas tevi beigu beigās aplaimo ar savu atnākšanu. Tas ir tas, uz ko mēs liekam visas savas kārtis, gan ieguldot savu laiku aktivitātēs, gan, piemēram, sociālajos tīklos," saka Sējāns.

Kopumā latviešu populārajā mūzikā tendences ir pozitīvas, uzskata skaņu režisors, grupas "Instrumenti" dalībnieks Gatis Zaķis.

Viņš ir ne tikai grupas "Instrumenti" dalībnieks, bet arī viens no pieredzējušākajiem skaņu režisoriem Latvijā, kuram par skanējumu pateicīgas daudzas pašmāju grupas un mūziķi. Ņemot vērā Zaķa pieredzi un ikdienas saskarsmi ar dažādiem mūziķiem, tika uzdots jautājums, raksturot pašreizējo situāciju Latvijas mūzika, ko viņš bez liekas šaubīšanās sauc par pozitīvu – pašmāju mūzika vairs nav tikai ārvalstu tendenču kopijas.

"Man ir labas ziņas! Manā uztverē tendence ir pozitīva. Latviešu mūzika lēnām rāpjas ārā no kopēšanas stadijas, kas kopš 90. gadiem bija ieilgusi. Mūziķi sāk apzināties sevi kā individualitātes, nevis tikai kā kopēšanas mašīnas – jo labāk es nokopēšu, jo labāk tas cilvēkiem patiks.

Jaunā paaudzē ir daudz brīvāka. Es vēl sevi pieskaitu pie tiem, kuri kādu laiku ir nodzīvojuši Padomju savienībā, pat bijis oktobrēns, un kaut kur dziļi sevī iekšā es visu to jūtu. Bet jaunajā paaudzē tendences ir ļoti patīkamas. It īpaši pēdējos gados. Jā, tas atsaucas arī uz balvām. Tas vakuuma brīdis ir garām," sarunā ar Jāni Domburu saka Zaķis.

Savukārt Sējāns pauda viedokli, ka vēsture jau pierādījusi – "Eirovīzijā" nekas nav prognozējams. "Es neesmu drošs, ka mūzika tur ir pats centrālais," sacīja Sējāns, un Šipkēvics piebilda, ka viņš "Eirovīziju" vairāk redz kā sociālu, nevis muzikālu fenomenu.

Arī Zaķis piekrita, ka muzikālā vērtība "Eirovīzijā" nav svarīgākā, bet gan tas, kā un kādiem līdzekļiem māksliniekam trīs minūtēs izdodas iegūt klausītāju un skatītāju uzmanību, kā arī piebilda – viņaprāt, konkurss ir pārvērtēts.

Tajā pašā laikā Šipkēvics un Sējāns norādīja – "Eirovīzija" mūziķiem ir lieliska vieta, kur gūt jaunus iespaidus un izmēģināt visus svaigākos tehnoloģiskos skatuves jauninājumus.