Digitālais nodoklis – Latvija starp pionieriem vai gaidītājiem?  (45)

Pēdējos gados Eiropas Savienībā (ES) arvien skaļāk spriests par to, ka, izmantojot dažādas legālas shēmas, interneta giganti, kuri savus pakalpojumus, piemēram, reklāmu, tirgo visā pasaulē, nodokļus par šo peļņu maksā tikai vienā vai dažās valstīs, kurās reģistrētas to centrālās mītnes. Tādējādi zaudētājos paliek vietējie mediji. Lai cīnītos ar šādu praksi, ES pagājušogad mēģināja ieviest vienotu tā dēvēto digitālo nodokli šādiem uzņēmumiem, tomēr Īrijas, Zviedrijas un Dānijas iebildumu dēļ tas neizdevās. Jaunā Eiropas Komisija (EK) pie šī jautājuma sola atgriezties nākamgad, bet vairākas valstis, piemēram, Francija, Itālija, Čehija un Austrija jau spērušas soli tālāk.

Francijā nodoklis 3% apjomā no peļņas, kas gūta tirgojot reklāmas vai sniedzot citus pakalpojumus būs jāmaksā tikai tiem digitālo pakalpojumu sniedzējiem, kuru gada peļņa visā pasaulē pārsniedz 750 miljonus eiro, no kuriem vismaz 25 miljoni nopelnīti Francijā. Tādējādi Francija cer savu budžetu papildināt par 400 miljoniem eiro gadā.

Savukārt Čehijas valdība 18. novembrī apstiprinājusi plānu noteikt nodokli 7% apmērā uzņēmumiem, kuru globālā peļņa pārsniedz 750 miljonus eiro, bet apgrozījums Čehijā – 100 miljonus kronu jeb aptuveno 4 miljonus eiro gadā, ziņo Reuters. Itālija ar 3% lielu nodokli savukārt cer iekasēt 600 miljonus eiro gadā.

Jāpiebilst gan, ka, atbildot uz Francijā ieviesto nodokli, ASV, kur bāzēti vairāki "digitālie milži", jau piedraudējusi no nākamā gada janvāra Francijā ražotajiem vīniem, sieriem un citām precēm 2,4 miljardu ASV dolāru vērtībā piemērot līdz pat 100% muitas nodokli.

Latvijā valsts iestāžu līmenī publiskas diskusijas par digitālo nodokli sākās novembra beigās, kad šādu piedāvājumu vēstulē premjeram Krišjānim Kariņam (JV) izteica Kultūras ministrija. Tā bija atbilde uz premjera rezolūciju, kurā viņš, reaģējot uz telekanāla LNT slēgšanu, uzdeva kultūras ministram izstrādāt priekšlikumus “stipras, daudzveidīgas, profesionālas, caurskatāmas, ilgtspējīgas un stabilas mediju vides uzturēšanai”.

Vēstulē minētas dažādas iespējas, bet attiecībā uz digitālo pakalpojumu sniedzējiem piedāvāti divi risinājumi – noteikt iemaksas valsts fondos visiem mediju pakalpojumu sniedzējiem, kuri piedāvā saturu pēc pieprasījuma, kā “Netfilx”, “Hulu” un citi. Tiesa gan, šādā gadījumā, lai izvairītos no diskriminācijas, iemaksas būtu jāveic arī vietējiem tāda paša pakalpojuma piedāvātājiem kā “Helio”, “LMT Straume” un “TV Play”.

Savukārt, otrs KM piedāvātais variants paredz ieviest pavisam jaunu tā dēvēto “Digitālo pakalpojumu nodokli”. Ministrijas vēstulē gan nav norādīts nedz tas, cik liela būtu nodokļa likme, nedz arī, kas to maksātu.

Intervijā “Delfi TV ar Jāni Domburu” studijā Puntulis norādīja, ka šī ideja “jāizdiskutē ar nozari”. “Mums ir divas iespējas – iet vienotā virzienā ar pārējām Eiropas valstīm vai arī būt pionieriem un pirmajiem uzsākt šo,” skaidroja ministrs, gan atzīstot, ka “būt pionieriem” traucē ministrijas kapacitāte jeb kvalificētu ierēdņu, kuri izstrādātu jauno likumu, trūkums.

Ministra padomnieks mediju jautājumos Jānis Lielpēteris vēlāk “Delfi” skaidroja, ka vēstulē premjeram aprakstītie risinājumi nav savstarpēji izslēdzoši, bet ministrijas prioritāte neapšaubāmi būšot “Francijas piemērs”, kurā maksājumus veic starptautiskie giganti, nevis vietējie uzņēmumi.
Otru variantu ES likumdošana pieļauj, tomēr “skaidrs, ka pie šā brīža mediju situācijas risinājums šādā formātā nav tas labākais” uzsvēra Lielpēteris.

Konkrētākas aprises likumprojekts varētu iegūt konsultācijās ar Mediju nozares konsultatīvo padomi, bet konkrēta scenārija, cik ātri to virzīt, vēl neesot. Tagad tiek plānota tikšanās starp ministru un premjeru, lai pārrunātu šos jautājumus.

Jāpiebilst, ka pat, ja šāds likumprojekts taptu, atklāts paliek jautājums, kā noteikt, cik lielu naudas summu var aplikt ar nodokli. To palīdzētu risināt cita ES direktīva, kura liktu daudznacionālajiem uzņēmumiem, kuru apgrozījums pārsniedz 750 miljonus eiro gadā, izpaust to gūto peļņu un samaksātos nodokļus katrā ES dalībvalstī. Tomēr divpadsmit valstīm, tostarp Latvijai, balsojot pret, šī iniciatīva gluži nesen tika noraidīta, ziņo britu laikraksts “The Guardian”.

Latviju šajā balsojumā pārstāvēja Ekonomikas ministrija, bet nostāju formulēja Finanšu ministrija. Tās publiski paudušas, ka neiebilst pret ieceri pēc būtības, bet gan veidu kā to bijis paredzēts apstiprināt, tas ir, nevis vienbalsīgi, bet ar tā saukto kvalificēto vairākumu. Ministrijas bažījas, ka tas radītu precedentu, ka ar nodokļiem saistītos jautājumos samazinās mazo ES valstu ietekme.

Līdzīgu nostāju vēlāk pauda premjers Kariņš, piebilstot, ka, lai digitālais nodoklis būtu efektīvs, tas būtu jānosaka visā Eiropā.

Arī EK viceprezidents Valdis Dombrovskis (JV), norāda, ka digitālais nodoklis Eiropā tikšot ieviests, tomēr to nevajadzētu darīt valstīm atsevišķi. "Ja katra dalībvalsts sāks ieviest savu digitālo nodokli, tad digitālās ekonomikas funkcionēšana būs apgrūtināta, jo ES iekšienē radīsies regulējuma barjeras. Tādēļ ir svarīgi, lai vienošanās ir vismaz ES līmenī un mēs noturētu virzību uz vienotu digitālo tirgu un izvairītos no tā fragmentācijas, tostarp ar dažādiem nodokļu režīmiem," brīdināja Dombrovskis.

Tikmēr Latvijas Radiorganizāciju asociācijas izpilddirektors Andris Ķēniņš “Delfi” norādīja, ka gaidīt uz Eiropu šajā gadījumā nebūtu pareizi. “Gigantu ietekme uz Latvijas mediju tirgu, viņu iespējas kropļot konkurenci ir ir vairāk nekā būtiskas, jo uz viņiem neattiecas tie nodokļu slogi, kas attiecas uz Latvijas medijiem. Tajā brīdī, kad Eiropa pieņem kopēju regulējumu, mēs to varam sinhronizēt tāpat, kā tas notiek jebkurā citā jomā, bet neredzu iemeslu tagad mums kaut ko gaidīt un ierobežot savas iespējas atbalstīt vietējos medijus,” viņš norādīja.

Līdzīgās domās ir Latvijas reklāmas asociācijas valdes priekšsēdētāja Baiba Liepiņa: “Ja Eiropa uztaisa direktīvu, mums tā ir jāievieš vietējā likumdošanā. Kāpēc mums kavēt laiku un gaidīt, kad direktīva būs gatava, ja mēs to varam darīt tagad? Mediju interesēs ir, lai nauda, kas tādējādi tiek iegūta, nonāktu lokālajos satura ražotājos. Šobrīd sanāk tā, ka reklāmdevēju naudu paņem divas platformas – "Facebook" un "Google" –, kas vispār nenodarbojas ar lokālā satura ražošanu.”

Viņasprāt, Latvijai būtu jālūdz padoms no Francijas, par to pēc kādiem algoritmiem tā aprēķina ar digitālo nodokli apliekamās summas un jāstrādā pie nodokļa ieviešanas.

Mazliet piesardzīgāk, taču ne kategoriski noliedzoši noskaņoti ir Latvijas vadošie informācijas tehnoloģiju un satura pēc pieprasījuma ražotāji.

"Jau pašlaik tikai divi globāli mediju un reklāmas pakalpojumu sniedzēji Google un Facebook nopelna lielāko daļu reklāmas naudas Latvijā - vairāk, nekā visa vietējo mediju nozare kopā, ieskaitot televīziju, interneta portālus, drukāto presi un radio. Vienlaikus šie un citi globālie uzņēmumi Latvijā ienākuma nodokļus nemaksā, darba vietas nerada un investīcijas neveic.
Arī regulēšanas prasības atšķiras. Paradoksāli, ka jo mazāks, lokālāks un vecmodīgāks ir medijs, jo stingrākas un ierobežojošākas ir regulēšanas prasības. Šādos apstākļos nacionālo mediju uzņēmumu pozīcijas un iespējas radīt kvalitatīvu un daudzveidīgu vietējo mediju saturu kļūst arvien problemātiskākas," norāda "Tet" Juridiskās daļas direktors Toms Meisītis.

Viņš uzsver, ka ar nodokli pirmkārt būtu jāapliek tieši globālie "milži": "Noteikt vienādas iemaksas prasības nacionālā satura attīstībai nebūtu taisnīgi – vietējie spēlētāji jau tagad paši investē satura ražošanā, finansējot raidījumu, filmu un cita satura veidošanu, un tas ir galvenais konkurētspējas noturēšanas faktors, kamēr starptautiskie spēlētāji Latvijas saturā neinvestē vispār. Tādēļ iemaksas kādā nacionālā fondā būtu taisnīgi prasīt vispirms tiem, kas Latvijas saturā pašlaik neinvestē, toties piedalās Latvijas tirgū un gūst no tā peļņu."

Pilnu Jāņa Dombura intervijas ar kultūras ministru ierakstu skatieties šeit.