'Delfi TV ar Jāni Domburu' atbild Ilmārs Rimšēvičs. Sarunas teksts

Sveicināti.

Es gribētu sākt ar jautājumu par tiem gadiem. 26. gads Latvijas Bankas vadībā, 16. gads Latvijas Bankas prezidenta amatā. Komentētāji internetā pareizi norāda, ka, nu, Vladimirs Putins vēl var konkurēt, neviens vairāk nevar. Un jums pašam ir jau vai tikai 52, tas nozīmē, ka puse dzīves Latvijas Bankas vadībā. Kas no tā ir plusi un mīnusi jums, Latvijas Bankai, mums, Latvijai.

Nu es ceru, ka kaut kāda zināma pieredze, kaut kāda kolektīvā atmiņa, kaut kāda tāda pēctecība. Jūs vienmēr variet pajautāt, kā tas viss sākās, kāpēc toreiz bija tā, kur iet, kur neiet. Nu zini, kā tajā pasakā, iesi pa kreisi – zaudēsi zirgu, iesi pa labi – tur zaudēsi zobenu, iesi taisni – tur...

Esat izstaigājis jau pasakas, visus tos virzienus, pa kreisi, pa labi?

Es domāju, ka zināmā mērā jā, kas tik nav redzēts. Tiešām piedzīvots ir daudz, un, man liekas, tas ir tas vērtīgākais. Bet neviens nav mūžīgs, un tas vienmēr ir cilvēka vērtējums, bet nu, katrā ziņā, es domāju, ir apzināti iets uz to. Ir savā laikā iegūtā izglītība, mana profesore Amerikā, vēl kad Latvijā nebija centrālās bankas, lūdza tieši, lai varbūt, ja jūs domājat nākotnē par kādu institūciju, tad tā varētu būt Latvijas Federālā rezervju sistēma. Tādā ziņā mani no inženiera ekonomista pārtaisīja par ekonomistu, monetāristu, finansistu.

Par Ameriku un ko viņa pārtaisa, iespējams, mēs vēl pieskarsimies, bet līdzās šiem, tomēr, ko jūs sakāt, plusiem, jūs redzat kādu mīnusu tam 16 un 26?

Jā.Tas nozīmē, ka visu laiku varbūt ir kaut kāda tāda atslābuma sajūta, ka te jau viss ir izdarīts, te jau vairs nav ko darīt, tā kā drusku tāds varbūt atslābums iestājās.