Eksperti par novadu reformu: precīzi izmērīt nevar, bet "kaut kas līdz galam nav nostrādājis"

Zandere norādīja – reformas mērķi bija ļoti ambiciozi, bet skatoties uz realitāti, kādā dzīvo novadu iedzīvotāji, jāsecina, ka kaut kas līdz galam nav nostrādājis. Ja lielās pilsētas ar to tiek galā, tad daudzos novados attālāku nostūru iedzīvotājiem nokļūšana uz jaunā novada centru, lai piekļūtu pašvaldības pakalpojumiem, joprojām ir apgrūtināta, un sabiedriskais transports ne tikai netiek izvērsts, bet pat apcirpts. Strautiņš bija noskaņots pozitīvāk – viens no reformas virsmērķiem bija administratīvā aparāta samazināšana, dodot iespējas par to pašu naudu noalgot pašvaldību pārvaldei labākus ekspertus, kas daudzām agrāko laiku pašvaldībām ar dažiem tūkstošiem iedzīvotāju vienkārši nebija iespējams.

Runājot par darbinieku skaita "optimizāciju", apvienojot pašvaldības, Strautiņš atzīmēja, ka reforma valsts līmenī ir tikai rāmis, bet tā īstenošana katrā novadā ļoti atkarīga no katras pašvaldības politiskās kultūras un attīstības līmeņa. Tādēļ arī bija novadi, kur uzsvars tika uz efektivizēšanu, saprotot, ka atlaistie viegli atradīs citu darbu, bet bija arī vietas, kur labākās darba vietas joprojām ir pati pašvaldība, un novads aiziet "lejupejošā spirālē" – maksimāli uzturam darba vietu skaitu, un nauda attīstībai pāri nepaliek. Tā, piemēram, kādā valsts austrumu pašvaldībā darbinieku algām vien tiek tērētas trīs ceturtdaļas gada budžeta.

Uz skatītāja jautājumu par to, kādēļ daudzviet saglabājušies "baranku novadi", proti, pilsēta un to iekļaujošie ciemati palikuši dažādās pašvaldībās, Strautiņš atzina – pārtikušās pilsētas, protams, negrib dalīties resursiem ar trūcīgajiem laukiem. Tā, piemēram, bijis Liepājas un Dienvidkurzemes novada izveidē. Viņš gan prognozēja – laikam attīstoties, tas mainīsies uz otru pusi – Liepājai augot, arvien vairāk cilvēku izvēlēsies privātmājas, ko vieglāk uzcelt ne pilsētā, bet tuvējos novados, padarot tieši tos bagātākus. Un tad tie, kas gribēs pievienot sev šos novadus, jau būs pilsētnieki.

Viens no reformas solījumiem bija – plašāki novadi vieglāk piesaistīs investīcijas. Zandere gan atzina – skatoties uz Latvijas karti kopumā, kā bija, tā ir – pilsētas turpina piesaistīt investīcijas, nomaļie novadi palikuši nomaļus. Labā ziņa ir, ka, apvienojot mazos novadus, tiem vismaz ir parādījušās kaut teorētiskas iespējas īstenot investīciju piesaistes pasākumus. Arī Strautiņš pauda līdzīgas pārdomas, atgādinot, ka katrā novadā ir sava vietējā politiskā kultūra. Kā piemēru spilgtam attīstības kontrastam viņš minēja blakus esošos Valmieras un Limbažu novadus. Ja Valmierā vēsturiski sagadījies, ka pie varas bijušas spēcīgas personības, kuras piesaista novadam resursus un iekustina procesus, tad tagad nav brīnums, ka tā ir vienīgā pilsēta, neskaitot Rīgu, kur IKP uz iedzīvotāju stipri pārsniedz valstī vidējo.

Cits reformas skaļi pieteiktais mērķis bija nevienlīdzības samazināšana. Zandere gan atzina – tā īsti nav mazinājusies, atgādinot, ka, piemēram, nokļūšana no jauno reģionu nomalēm uz centriem ne vienmēr ir viegla, bet nomalēs izveidoto klientu apkalpošanas centru funkcijas ir ierobežotas. Strautiņš kā pozitīvo piemēru izcēla Tukuma novadu, kur ieviesta pašiem sava "kohēzijas" politika, attālāko pagastu darbinieku algas un pakalpojumu kvalitāti pielīdzinot novada centram. Viņš pauda pārliecību, ka pozitīva tendence ir vērojama lielākajā daļā novadu, bet viss atkarīgs no novada politiskās kultūras.

Ļoti redzama, un daļai sabiedrības visnotaļ tīkama ATR blakne bija pašvaldību deputātu amatu skaita ļoti būtiska samazināšanās. Strautiņš gan atzīmēja – ne jau politiķu algas, bet viņu lēmumi rada lielākos tēriņus. Viņaprāt, lielākas iespējas ietaupīt bija uz ierēdņu rēķina, un kā tās tikušas izmantotas – atkal novada politiskā kultūra. Zandere piebilda – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija divus gadus pēc reformas aprēķināja, cik daudz ir sanācis ieekonomēt tieši uz deputātu rēķina.

Vai reformas ietekmi var aprēķināt arī tiešos skaitļos, piemēram, ko tā devusi Latvijas iekšzemes kopproduktam? Strautiņš aizrādīja, ka precīzai nomērīšanai vajadzētu mērīt arī alternatīvo vēsturi, kā būtu bijis, ja reformas nebūtu, un tas, protams, nav iespējams. "Informētu sajūtu līmenī", ietekme ir pozitīva un ar laiku kļūs arvien pozitīvāka. Vienlaikus jāatceras, ka cilvēki arvien vairāk pārcelsies uz vietām, kur var radīt pievienoto vērtību un nopelnīt vairāk, kā Rīga, Liepāja, Kuldīga, Saldus, Valmiera un Līvāni. No vienas puses, tas valsts mērogā ļaus ietaupīt uz infrastruktūras uzturēšanu. No otras: "Protams, tas nozīmē, ka Latvijā nākotnē, jau būs vairs ne tikai tukši ciemi, bet arī tukšas pilsētas. Mūsu neizbēgama nākotne".