Kādas kļūdas nepieļaut, lai neapdraudētu savu karjeru

Emocionālās inteliģences pētnieks Treviss Bredberijs savā "LinkedIn" profilā raksta, ka ikdienā mēs parasti dzirdam tikai smagākos un skaļākos gadījumus, kur kāds palicis bez darba. Viņš min piemēru, kur pasaulē populārā pakalpojumu apskata tīkla ''Yelp'' darbiniece Talia Džeina kļuva par interneta sensāciju brīdī, kad skaļi kritizēja darbinieku zemo atalgojumu un izpilddirektora kompetenci. Lieki piebilst, ka viņa pēc šāda soļa zaudēja savu darbu. Taču lielākā daļa cilvēku nezaudē savu posteni tik skaļi kā Talia – viņi "nogalina" savu karjeru smalkā veidā, kas ne tuvu nav dramatisks. Un tas notiek regulāri.

Bredberijs atsaucas uz ''VitalSmart'' veikto aptauju, kur 83 procenti respondentu atzinuši, ka piedzīvojuši kāda cita kļūdīšanos, kas viņu karjerai, reputācijai vai biznesam maksājusi dārgi. Tāpat 69 procenti atklāj, ka viņi paši kaut reizi ir izdarījuši ko tādu, kas kaitējis pašu karjerai:

Šie ir tikai daži skaitļi, bet tie jau parāda, kādu kaitējumu tu vari radīt sev un savai karjerai, ja neesi pietiekami piesardzīga. Tāpat atceries, ka karjeras beigas ne vienmēr atnesīs kāds viens nepareizs solis – tai pielikt punktu var arī mazas, bet ilgstoši veiktas darbības un rīcība. Labā ziņa ir tā, ka, ja tu iemācies atpazīt nevēlamo rīcību, tu sapratīsi arī, kā to kontrolēt.

Lasi tālāk un uzzini, kādas karjeru graujošas rīcības uzskaita Bredberijs.

Iedomājies situāciju, kur tu esi apsolījusi izdarīt nepieciešamo smieklīgi īsā termiņā, bet rezultātu iesniedz vien pāris dienas vēlāk, nekā solīts. Iespējams, tu, neskatoties uz nokavētajām pāris dienām, tāpat jūties labi par paveikto, jo tomēr uzdevumu izpildīji neiedomājami ātri. Taču tajā brīdī, kad kādam kaut ko apsoli, viņi gaida, ka pieturēsies pie solītā. Kā rezultātā pat ar vienas dienas termiņa kavēšanu tu izskaties slikti un neprofesionāli, kas ir skumji, jo – ja jau pašā sākumā būtu uzstādījusi reālistiskas gaidas, reāli izpildāmu termiņu, tu to pašu darbu būtu paveikusi tikpat kvalitatīvi un nesabojātu priekšstatu par sevi.

Un šī ir tikai viena iespējamā situācija, kur realitātes izjūta ir svarīgāka par iedomām un cerībām. Taču tas nebūt nenozīmē, ka tu turpmāk nedrīksti izvirzīt tikpat augstus un sarežģīti sasniedzamus mērķus. Vienkārši esi reālistiska attiecībā uz sasniedzamajiem rezultātiem, lai tu atkal nepiedzīvotu dienas, kad ūdens smeļas mutē un nezini, kā iekļauties termiņā.

Vai tu vari atbildēt uz šo jautājumu – cik ilgs laiks pagājis, kopš pēdējo reizi devies uz kādiem kursiem, kur apguvi jaunas un darbam nepieciešamas prasmes, vai papildināji savu CV? Ja tev nav atbildes uz šo jautājumu, iespējams, tu esi kļuvusi par daudz pašapmierināta ar savām prasmēm un sniegumu. Taču pašapmierinātība var kļūt par karjeras "slepkavu".

Kļūstot pašapmierināta, tu, ejot savu karjeras ceļu, pieņem, ka viss vienmēr paliks tāds, kāds ir. Tomēr katra no mums pēdējo gadu laikā ir vismaz vienu reizi dzirdējusi par kādu jaunu inovāciju, piemēram, tehnoloģiju jomā, kas tikai apstiprina, ka pārmaiņas ir neizbēgamas. Tāpēc, ja savu personīgo attīstību esi nolikusi otrā plānā, bet tāpat vēlies augt karjeras ziņā, tev jāsaprot, ka tas tā nestrādā. Tikai nepārtraukta mācīšanās, augšana un attīstība, kas izvirzīta kā prioritāte, var palīdzēt saprast, kas tavai darbības sfērai nepieciešams, un nodrošināt, ka tu būsi gatava jebkam, kas stāsies tavā ceļā.

Bailes no pārmaiņām varētu saukt par pašapmierinātības ļauno dvīni – šīs bailes rūpējas par to, lai viss paliktu tāds, kāds bijis līdz šim. Taču mūsdienās palikt uz vietas un pieturēties pie tā, kā bijis vienmēr, ir ļoti bīstami un var maksāt dārgi, jo viss nemitīgi un strauji mainās un ļoti daudzos gadījumos tas, kas strādājis iepriekš, tagad vairs nestrādās.

Kādas aptaujas rezultāti rāda, ka 91 procents respondentu atzīst – visveiksmīgākie darbinieki ir tie, kas spēj pielāgoties mainīgajai darba vietai un videi. Ir svarīgi saprast, ka pārmaiņas notiek mums visapkārt – tās ir neatņemama gan mūsu personīgās, gan profesionālās dzīves sastāvdaļas. Tāpat nav nozīmes tam, vai tu pieņem pārmaiņas vai uzskati, ka nekam nebūtu jāmainās, jo pārmaiņas ir neizbēgamas un tās agri vai vēlu pienāks. Un tev nav jāiemācās tās iemīlēt, bet tev jāiemācās tām nepretoties un pielāgoties.

Pēkšņi tu sāc domāt, ka tavi panākumi ilgs mūžīgi un ka tu esi tos pelnījusi, neskatoties uz to, vai tie ir lieli vai mazi – tie visi pienākas tev. Taču tu nedrīksti gulēt uz saviem lauriem mūžīgi – agri vai vēlu pienāks brīdis, kad cietīsi lielu neveiksmi, no kuras atkopties būs grūtāk kā tad, ja savus panākumus neuzskatīsi par pašsaprotamiem un uz tiem mērķtiecīgi iesi.

Tāpat ir viegli kļūt aizņemtai, tiecoties pēc panākumiem un cītīgi strādājot pie tā, kas ir tavu acu priekšā, tādējādi iegūstot aprobežotu skatījumu uz apkārt notiekošo un zaudējot skatu uz kopainu. Taču veiksmīgi cilvēki iemācās, kā šo skatu nepazaudēt, savās ikdienā veicamajās prioritātēs iekļaujot arī ceļu uz ilgtermiņa mērķiem. Atceries, ka svarīgākais ir kopaina – ja tā pazūd, iestājas sarežģījumi un vēlamais rezultāts kļūst grūtāk sasniedzams.

Dažreiz, kad jūties nomākta, tavs garastāvoklis var pārņemt un ietekmēt cilvēkus tev apkārt, pat ja tāds nepavisam nav bijis tavs mērķis. Taču atceries, ka tevi pieņēma darbā, lai tu nevis sarežģītu, bet gan atvieglotu gan sava priekšnieka, gan kolēģu darbu. Ņem vērā, ka tie darbinieki, kuri izplata negatīvismu un sūdzas par darbu vai citiem kolēģiem, nepavisam darbu neatvieglo. Ja taviem kolēģiem nākas ar tevi sastrādāties ļoti piesardzīgi, piedomājot pie katra sava soļa un gājiena, tas tikai sarežģīs jūsu darba attiecības, negatīvi ietekmēs jūsu profesionālo sniegumu, un viņi ilgi tā nespēs turpināt strādāt.

Tāpat visi zina, ka tevi var atbrīvot no darba par to, ka tu nespēj vai nevēlies sastrādāties ar citiem. Taču daudziem cilvēkiem klupšanas akmens profesionālajā jomā, kur pārlieku izteikta emociju izrādīšana nav vēlama, ir nespēja noturēt nopietnu sejas izteiksmi. Piemēram, ja no tavas sejas izteiksmes nav grūti noprast, ka tev darbā ir garlaicīgi, kāds kolēģis tevi ir aizkaitinājis vai kaut kas, ko kāds cits pateicis, tev liekas muļķīgs, tas ne par ko labu neliecina un var tev atspēlēties.

Kā arī zema emocionālā inteliģence nozīmē, ka tev nav emociju filtra – tu bez vainas apziņas vari pret kolēģiem izturēties nejauki, pārtraukt citus runājam, izrādīt visas savas emocijas, tai skaitā dusmas, saviļņojumu, skumjas u.c. Tu, iespējams, to neapzinoties, tā apgrūtini citu darbinieku sniegumu un pati sev roc bedri – ja neiemācīsies savas emocijas savaldīt un paturēt pie sevis, ļoti iespējams, tev nāksies darba attiecības izbeigt.

Daži cilvēki pielabinās savam priekšniekam, taču citiem kolēģiem šādu rīcību skaidro kā veiksmīgu iekšējo pārvaldību, lai gan tā nebūt nav tiesa. Šādai rīcībai nav nekāda sakara ar īstām darba attiecībām, kuru pamatā ir cieņa, turpretim tās pamatā ir nekrietni un slēpti nodomi. Tie, kuri nemitīgi pielabinās priekšniecībai, nevis iegūst viņu labvēlību, bet gan pabaro vadības ego, kas savukārt negatīvi ietekmē attiecības ar citiem kolēģiem, kuri priekšniecības labvēlību cenšas iegūt, sevi pierādot un to patiesi nopelnot.

Jā, protams, ir svarīgi stiprināt savstarpējās attiecības ar priekšnieku, taču to nevajag darīt, kaitējot citiem darbiniekiem. Lai darba devēja un darba ņēmēja attiecības izdotos, tām jābūt balstītām uz autentiskumu – īstus nopelnus un panākumus nevar aizstāt nekas, pat ne pielabināšanās.

Tāpat smags darbs, kas ieguldīts, lai veidotu spēcīgas un saticīgas darba attiecības, ļoti atšķiras no tīšas konfliktu izraisīšanas, nostāšanās kāda pusē, kolēģu nomelnošanas, tenku izplatīšanas un visu pārējo, ko var piedēvēt tam, kas notiek uz politiskās skatuves. Ja tu pieķer sevi, lavierējot no kolēģa pie kolēģa, manipulējot ar katru, un baidies, ka šāda tava rīcība nāks gaismā, tu uzvedies kā tipisks politiķis. Tāpēc pieturies pie rīcības, par kuru vari lepoties un kura tavu kolēģu acīs tev neradīs kauna sajūtu.