No skolnieces par algotu darbinieci
Lai gan daudzi jaunieši pēc vidusskolas izvēlas uzreiz uzsākt mācības universitātē, Līga nolēma ar šo soli nesteigties. Jauniete nebija pārliecināta, ar ko īsti vēlas saistīt savu dzīvi, tāpēc devās deviņu mēnešu ceļojumā uz Angliju: "Studēt vajag tikai tad, kad saproti, kāpēc to dari. Daži skolotāji pēc vidusskolas beigšanas mani jau apraudāja – ka es vairs nekad nestudēšu un palikšu Anglijā uz visiem laikiem. Tā saucamais "gap year" ārzemēs ir ierasta prakse – pēc vidusskolas paņemt brīvu gadu, lai apostītu gaisu un saprastu kaut ko par dzīvi. Latvijā visiem kaut kā šķiet, ka ir briesmīgi uzreiz neiet studēt." Viņa arī uzsver – ja skolēni nejustu tik lielu apkārtējo spiedienu, būtu daudz vairāk jēgpilnu studiju.
Taču skolotāju pareģojumi nepiepildījās. Pēc nepilna nostrādāta gada viesnīcu sektorā Līga atgriezās un iestājās universitātē, lai studētu filoloģijas studiju programmā, kā arī paralēli uzsāka darbu dizaineru un mākslinieku radīto preču veikalā. Viņa kļuva par veikala vadītāju, bet vēlāk sāka strādāt dizaina studijā, kur viņas pienākumi bija saistīti ar sabiedriskajām attiecībām. Šis darbs Līgai ļoti iepatikās, tāpēc pirmā izvēlētā studiju programma tika pamesta. Viņa nolēma iegūt profesionālo grādu sabiedriskajās attiecībās.
Lai gan sabiedrisko attiecību ceļš uz brīdi šķita vienīgais pareizais, 25 gadu vecumā Līga nolēma otro reizi iestāties universitātē, lai studētu baltu filoloģiju, paralēli strādājot vairākos ēdināšanas uzņēmumos, sākotnēji kā viesmīle, bet vēlāk jau pārņemot arī komunikācijas jautājumus. "Man bija gandrīz pusotras slodzes darbs un pilna laika studijas, bet es vienalga biju viena no labākajām kursā, turklāt vēl ieguvu Kristapa Morberga izcilības stipendiju. Es nevarēju saprast, kā studentes, kurām nav jādomā par izdzīvošanas naudu, var netikt galā ar studijām. Taču patiesībā tas ir jautājums par to, vai tev patīk un interesē tas, ko tu dari."
Līgas dzīve bija iegājusi stabilās sliedēs, taču nebija rimusies klusībā lolotā vēlme iesaistīties "Iespējamā misijā", par ko bija dzirdējusi jau sen. "Iespējamā misija" ir 2008. gadā izveidota kustība, kas strādā, lai nodrošinātu kvalitatīvu izglītību katram bērnam Latvijā, radot nepieciešamās pārmaiņas klasēs, skolās un sabiedrībā. Tās dibinātāji un atbalstītāji uzskata, ka kvalitatīvas izglītības pamats ir labs skolotājs, tāpēc tā ik gadu piesaista darbam izglītības sistēmā labākos augstskolu absolventus, kuri palīdz attīstīt bērnu spējas, motivāciju un prasmes mācīties mūža garumā.
Karjeras pagrieziena punkts – pārdomas par Maslova vajadzību piramīdu
Vaicājot, kā viņa nonāca līdz lēmumam spert šo soli un pieteikties misijai, Līga skaidro: "Mēs ar draugu īrējām dzīvokli Vecrīgā. Man bija brīvs darba grafiks, pamatā viss bija kārtībā – finansiāli bijām nodrošināti, varēju studēt to, kas man patīk. Bet katru reizi, kad pie vīna glāzes man bija laiks padomāt, kad nebiju ierauta darbos, pārņēma skumjas domas par pašrealizāciju. Par to, kas ir Maslova piramīdas pašā augšgalā. Un tad ar laiku saproti, ka tava pašrealizācija noteikti nav ēdienkaršu tulkošana vai dienas piedāvājumu likšana "Facebook". Arvien vairāk pārņēma domas, vai tiešām tas, ko daru, ir ar pievienoto vērtību."
"Iespējamā misija" sievieti uzrunāja, jo viņai šķita, ka caur to varētu rast tik daudz reižu prātā pārcilāto ikdienas darba pievienoto vērtību – darīt kaut ko svarīgu ne tikai sev, bet arī plašākā mērogā, cilvēcei. Līgai bijis svarīgi just, ka viņas darbam ir tālāka "dzīve" arī pēc viņas. Sieviete uzsver, ka ļoti daudzi cilvēki bieži pārprot "misiju" – iesaistās tajā, domājot, ka tā palīdzēs atrast sevi. "Tu neej uz turieni tāpēc, ka esi dzīvē apmaldījies un nezini, ko darīt. Tieši pretēji – tu saproti, ko gribi."
Līga atklāj, ka pēc iestāšanās "Iespējamā misijā" daudzi viņai vaicājuši, vai beidzot izdevies rast piepildījumu. Smejot viņa atzīst, ka tagad pēc vienas vīna glāzes jūtas tik nogurusi, ka prāts pat nenesas par to domāt. "Bet, ņemot vērā, ka es pēc diviem "misijā" pavadītiem gadiem esmu palikusi skolā, šķiet, ka tas jau pierāda – jūtos atradusi sev kaut ko vairāk."
Šobrīd Līga skolā strādā trešo gadu un atklāti atzīst – ir interesanti. Lai gan mēnesi ilgās apmācības pirms darba uzsākšanas palīdzēja sagatavoties skolas dzīvei, pielāgošanās turpinājusies vēl ilgu laiku pēc tam, jo nācies saskarties ar situācijām, par kurām neviens nekad nebija brīdinājis.
'Skolēni spoguļo savus vecākus' un citas atklāsmes par darbu skolā
Līgas darba nedēļa aizrit enerģisku skolēnu kompānijā. Viņa atceras, ka pats pirmais 1. septembris skolotājas statusā neesot bijis baiļu un uztraukuma pilns – viņa ieradusies smukā kleitā ar saulesbrillēm un pēc tam devusies dienu svinēt savā kompānijā. "Es vēl nesatiku savus skolēnus, tikai redzēju daudz svešu bērnu un sapratu, kuri būs jāmāca." Līga arī stāsta, ka iedraudzēšanās posms ar bērniem esot bijis ļoti viegls, jo piektās klases skolēni priecājušies gan par pāriešanu uz jaunu skolu, gan arī par vēl neredzētu skolotāju.
Viņa atklāj, ka būt par skolotāju noteikti nav viegli, bet neviens jau pirms tam arī nebija solījis pretējo. Jaunā skolotāja dalās pārdomās, ka, uzsākot darbu skolā, bijusi pārsteigta, cik ļoti skolēni ikdienā spoguļo vecākus: "Kad pati mācījos skolā, man šķita, ka ļoti labi māku visu noslēpt – gan jau skolotāja neredz un nesaprot, kas patiesībā notiek. Īstenībā to visu tik ļoti labi var redzēt. Tu stāvi klases priekšā, skaties uz 30 bērniem un redzi, kuriem mājās māca atvainoties, kuriem atvainošanās ir kauna lieta, kuriem mājās kliedz, kurus nosoda par katru kļūdu, kuriem vecāki māca skatīties acīs un parunāties."
Runājot par atklāsmēm, kuras nākušas darba gaitā, Līga teic: "Mani ļoti kaitina, ka pēdējā laikā par mūsdienu skolēniem runā tā, it kā viņi būtu daudz nespējīgāki salīdzinājumā ar to, kā bija agrāk. Manuprāt, tas ir ļoti negodīgi pret skolēniem. Patiesībā nekas tik ļoti nemainās. Varbūt viņi vienkārši ir daudz godīgāki, viņi vairs nemācās tikai aiz bailēm. Viņi pateiks, ja kaut kas šķiet bezjēdzīgi, un tas ir forši. Tad ar viņiem ir par to jārunā." Skolotāja arī uzsver, ka bērni par daudzām tēmām var izglītot pieaugušos. "Viss atkarīgs no kopīgā kontakta un interešu meklēšanas."
Līga atzīst, ka arī viņa no saviem skolēniem daudz mācījusies. Kamēr pieaugušie lietas bieži uztvert ļoti personiski, bērni tās tver daudz vieglāk. "Tas ir ļoti izplatīti gan saskarsmē ar vecākiem, gan otro pusīti – atliek pateikt vai nepateikt vienu vajadzīgo vārdu un ilgi nevar tikt tam pāri, lai gan patiesībā nekas nav noticis. Skolēniem tas ir daudz vienkāršāk." Kā piemēru viņa min situāciju, kad skolēnam jāraksta paskaidrojums par sliktu uzvedību: "Uz to viņš nobļauj: "Šī ir šausmīgākā diena manā dzīvē!" Es viņam saku: "Ja šī ir drausmīgākā diena tavā dzīvē, tad tev ir paveicies, jo patiesībā tu tikai dabūji piezīmi."" Stundas beigās šis skolēns pasmaida, novēl jauku dienu, un konflikts starp abiem ir beidzies – viņa nepaliek sliktās skolotājas statusā, bet viņš – sliktā skolēna. "Pieaugušie gan mēdz vēl pēc pusgada atcerēties kaut ko, kas sacīts senāk."
Taču arī viņas ikdienā ir brīži, kad gribas mest plinti krūmos un retoriski vaicāt – kam man tas vajadzīgs? Īpaši viņa to attiecina uz dienām, kad visu klašu skolēni kā sazvērējušies uzvedas izaicinoši. "Protams, ir tādi brīži, kad gribas iziet no klases un nekad vairs nenākt atpakaļ. Bet man šķiet, ka tādas domas ir bijušas visiem cilvēkiem un absolūti visos darbos." Skolotāja gan piebilst, ka arī tad, ja visi skolēni uzvedas labi, cilvēkam mēdz būt tāds garastāvoklis, ka nekas nepatīk. "Tu jau sevi iepazīsti un saproti, ka šādas sajūtas pāries." Tomēr viņa arī atzīst, ka nav normāli, ja šāda sajūta nepāriet, – reiz tieši šī iemesla dēļ aizgājusi no darba, jo neuzskata, jāpaliek darbā vai attiecībās, kas biežāk bojā garastāvokli, nekā uzlabo.
Aizgaiņāt nomācošās domas Līgai palīdz piektdienu teātra pulciņš, kurā satiekas viņa un vēl sešas jaunas dāmas. Sieviete arī augstu vērtē to, ka šīs nodarbības ir tieši piektdienās pēc stundām, jo tas nodrošina darba nedēļas noslēgšanos uz pozitīvas nots. Lai gan savu lēmumu kļūt par skolotāju viņa nenožēlo, Līga nenoliedz, ka nevar zināt, kādās sliedēs dzīve viņu ieliks nākotnē.
Mūsdienīgs skolotājs. Kāds tas ir Līgas skatījumā?
Arī Līgai ir savs redzējums, ko mācību procesā un skolā vajadzētu mainīt, lai bērnus veiksmīgāk sagatavotu "lielajai dzīvei". Viņa gan sevi vēl liek "zaļo gurķu" rindās, taču tas neaizliedz domāt par nākotni. Jaunā filoloģe uzskata – mazāks skolēnu skaits klasē un komunikācijas veidošana starp dažādu vecumu bērniem varētu uzlabot gan mācību procesu, gan arī izpratni par lietām pēc skolas beigšanas. Tāpat viņa dalās pārdomās, ka režīms, kurā dienas laikā astoņas reizes ik pa 40 minūtēm nomainās cits mācību priekšmets, bērniem nav produktīvs. "Pat pieaugušajiem dzīvē nav tāda režīma! Un tad vēl brīnās, ka bērni kaut ko neatceras un aizmirst. Tāpēc es mēģinu būt saprotoša, ja dažreiz viņi nav tik labi pieslēgušies darbam, kā vajadzētu."
Lai gan saiknes veidošana ar skolēnu ārpus stundām ir svarīga, Līga uzsver, kā pārlieku liela bērnu pieķeršanās viņu biedējot. Sievieti māc šaubas par šādas atbildības uzņemšanos, jo vienmēr pastāv iespēja, ka viņa no skolas varētu aiziet. "Viņiem tik un tā ir vecāki, un es esmu tikai skolotāja. Es nevaru mainīt viņu dzīvi un mācīt vecākus, kā vajadzētu audzināt viņu bērnus. Man šķiet, šobrīd bērni ar mani jūtas pietiekami brīvi." Līga saviem skolēniem māca uzdrošināties nākt un runāt ar viņu, kā arī vaicāt pēc palīdzības. "Ir jāmācās nevainot visu pasauli, bet skatīties, ko pats vari mainīt."
Skolotāja nenoliedz, ka bērni viņu uztver kā "savējo", kuram nebaidās uzticēt kādu sāpi, kas nav saistīta ar mācību procesu. Taču viņa arī neuzskata, ka labās attiecības ārpus stundām varētu ietekmēt obligāto zināšanu apguvi, jo ir noteiktas stingras robežas, kuras ar skolēniem sākotnēji pārrunātas. "Tas, ka viņi mani uztver kā savējo, nevienu brīdi neatceļ noteikumus. Ja mēs starpbrīdī varam pajokot, viņi tik un tā zina, ka stundas sākumā ir rituāls, kas prasa pilnīgu klusumu. Un no šīs prasības es neatkāpjos, jo tas palīdz pārslēgties uz mācībām." Pirmajā gadā Līga esot bažījusies, vai bērni viņu neienīdīs, ja viņa izdarīs kaut ko ne pa prātam, taču patiesībā robežas un noteikumi viņiem tīkot. Viņi ir pat teikuši citiem skolotājiem: "Pie Sudares mēs klausāmies, jo tur ir skaidri noteikumi." Jaunā skolotāja skaidro: "Es negribu sevi ļoti lielīt, bet tā bija cīņa pašai ar sevi, lai mēs tos noteikumus ieviestu." Viņa arī uzsver, ka ar savu redzējumu citiem skolotājiem neuzbāžas, taču ir bijušas situācijas, kad pedagogi nākuši pēc padoma klases vadības jautājumos.
Laikmetā, kad mums apkārt tik daudz kas attīstās, arī skolotājiem jākļūst mūsdienīgākiem, taču Līga uzskata – nevar iztikt arī bez "vecajiem" skolotājiem, kuri nemainās. "Bērniem ir jāredz dažādība, un tieši tāpēc man šķiet, ka skolotājam galvenais ir būt patiesam, viņš nedrīkst tēlot. Viņam ir jābūt vērtībām, un tas nekas, ja tās nesaskan ar 21. gadsimta straujo dzīvi, taču viņš nedrīkst nosodīt, ja citiem vērtības nav tādas pašas." Līga arī uzskata, ka skolotājam ir jābūt atvērtam pret iespēju kļūdīties.
Par latviešu valodas iemīlēšanu un nemācēšanu likt komatus
Sabiedrībā tiek plaši diskutēts par to, kā piesaistīt vidusskolas absolventus pedagoga profesijai un ieinteresēt darbā ar bērniem. Līga savu izvēli kļūt par skolotāju pamato ar vēlmi parādīt, ka no latviešu valodas nav jābaidās: "Reiz medijos izlasīju aptauju/statistiku, ka gan pieaugušajiem, gan bērniem visvairāk nepatīk latviešu valodas stundas. Mani tas ļoti personīgi aizskāra, jo latviešu valoda lielākajai daļai no mums ir tā valoda, kuru iemācāmies pašu pirmo. Tā ir mūsu dzimtā valoda, tajā ar mums runāja mūsu mamma. Un mēs mākam šo valodu. Tad jau ir tā, ka tieši skola un ļoti bieži arī latviešu valodas skolotāji ir visstingrākie un iedzen latvietim sajūtu, ka viņš neprot savu valodu."
Līga stāsta, ka arī tagad, atklājot kādam pieaugušajam, ka ir latviešu valodas skolotāja, viņš sāk baidīties – tūdaļ tiks laboti komati. Cilvēkiem ir iedzīta apziņa, ka viņi neprot valodu, kurā runā, sapņo un domā, teic jaunā skolotāja. "Kas par to, ka kādu komatu neproti ielikt. Pie tā var strādāt, bet tas noteikti nedrīkst kļūt par iemeslu nosodījumam." Viņa uzsver, ka šobrīd gan vēl esot par agru spriest, vai viņai izdodas panākt to, lai bērni nebaidītos no savas valodas. Jaunā filoloģe latviešu valodas stundās vēlas parādīt – komati ir līdzeklis, kā saprast teikumu, bet pareiza runa dzīvē ļoti daudz kur noder. "Jo vairāk lasīsi grāmatas, jo labāk varēsi izteikt savu domu, un tas arī ir viss. Tur nav vietas nosodījumam vai bailēm, ka kaut ko neproti."
Viņa arī atceras savus skolas gadus, kad bieži vien par domrakstu saņēmusi divus dažādus vērtējumus – 10 par domu un 1 par kļūdām, jo nav mācējusi likt komatus. Viņa pat īsti neesot skatījusies, kur tās kļūdas bijušas. Saņēmusi vērtējumu 1 un nākamreiz atkal pieļāvusi tās pašas kļūdas. Ar laiku Līga komatu "mākslu" apguvusi, taču nenoliedz, ka sākotnēji to uztvērusi kā kauninājumu. "Es arī tagad saviem skolēniem saku, ka latviešu valoda nebija mans mīļākais priekšmets, kurā visu saprastu. Svarīgi ir tas, ko tu dari tajā brīdī, kad tev neiet." Un tieši tādēļ, ka arī Līgai skolas laikā ar latviešu valodas gramatikas apguvi neklājās viegli, bet viņa tomēr kļuvusi par skolotāju, sieviete uz saviem skolēniem raugās citādi. "Tāpēc es arī ticu, ka, iespējams, to skolēnu rindās, kuriem latviešu valodā šobrīd nav atzīmes 8, 9 un 10, sēž ļoti interesanti topošie rakstnieki, žurnālisti un filologi."
Hobiji un studijas jeb dzīve aiz skolas durvīm
Skolā pavadītās stundas veido tikai daļu no Līgas dzīves. Brīvajā laikā viņai patīk apmeklēt dažādus kultūras pasākumus, lasīt grāmatas, doties pastaigās un mīļot savus kaķus. Papildus mājas darbu labošanai un laika veltīšanai tikai sev Līga arī studē maģistrantūrā, turpinot studijas Baltu filoloģijas literatūrzinātnes programmā.
Uz jautājumu, kā viņas darbs ietekmē attiecības ar citiem dzīvē svarīgiem cilvēkiem, Līga atbild: "Protams, tuviniekiem un draugiem nav viegli. Viņi nevar saprast, kam tu ej cauri, – viņi redz tikai tavu muguru pie rakstāmgalda un to, ka esi aizņemta. Bet tev šķiet: "Kā viņi nesaprot, ka tas viss ir tik svarīgi?"" Viņa atzīst, ka visgrūtākais esot bijis pirmais gads, taču šobrīd viņa izbrīvē vismaz vienu dienu nedēļā, kad skolas pienākumus noliek malā. "Pirmajā gadā es līdz trijiem laboju darbus, sešos cēlos. Patiesībā es biju manāmi nervozāka. No manis ir daudz mazāka jēga skolā, ja esmu neizgulējusies." Šāds dzīves ceļš noteikti esot pārbaudījums attiecībām – un tas nav tikai muļķīgs apgalvojums, teic Līga.
Viņa gan uzsver – pēc "Iespējamās misijas" uzreiz iestājusies maģistrantūrā, tāpēc arī ārpus skolas ir daudz darāmā. Ja tā nebūtu, skolotāja dzīve nešķistu nemaz tik traka. "Emocionāli darbs paņem daudz. Man šķiet, ka skolotājiem vajadzētu būt pieejamai bezmaksas psiholoģiskajai palīdzībai, lai visu izrunātu, atstātu un nenestu mājās. Ir jāmāk sevi saudzēt. Tas nav normāli, ka daudzi saka – skolotāja darbā ir normāli izdegt. Tā nevajadzētu būt."