Ķīmiskā kastrācija ir izmantojama nelielam skaitam dzimumnoziedznieku, norāda Probācijas dienests  (9)

VPD aģentūrai LETA skaidroja, ka ķīmiskā kastrācija ir medikamentoza terapija. Terapijas rezultātā tiek ietekmēts hormonu līmenis un neiromediatoru aktivitāte, kas savukārt samazina terapijā iesaistītā pacienta dzimumtieksmi un seksuālo aktivitāti. Terapija paredz regulāru medikamentu lietošanu un pacienta ārstēšanas gaitas uzraudzību. Ķīmiskā kastrācija vairumā gadījumu ir atgriezenisks process, proti, ja zāļu lietošana tiek pārtraukta, tad dzimumtieksme un seksuālās funkcionēšanas spējas atjaunojas.

Ķīmiskā kastrācija kā terapeitiska intervence dzimumnoziedzniekiem tiek izmantota vairākās Rietumu valstīs, arī Dānijā, ASV un Kanādā.

Rezultāti par ķīmiskās kastrācijas izmantošanu minētajās valstīs ir visai līdzīgi, proti, ķīmiskā kastrācija kā terapeitisks līdzeklis tiek izmantots ļoti nelielam skaitam dzimumnoziedznieku. Šis līdzeklis tiek lietots gadījumos, ja likumpārkāpēja terapeitiskais progress nav sasniedzams ar citiem terapeitiskiem līdzekļiem vai neterepeitiskiem intervences līdzekļiem.

Tāpat rezultāti liecina, ka ''ķīmiskā kastrācijas tiek pielietota kopā ar psihoterapeitiskajām intervencēm, tai skaitā psihoterapeitiskajām grupu programmām. Amerikas dzimumnoziedznieku ārstēšanas asociācija rekomendē gadījumos, kad tiek izvēlēta medicīniska ārstēšana, līdztekus nodrošināt psihoterapeitiskus pakalpojumus dzimumnoziedzniekiem.

Veiktie pētījumi par ķīmiskās kastrācijas pielietošanu apstiprina, ka izmantotie medikamenti mazina seksuālo spriedzi, seksuālo tieksmi un aktivitāti, mazina dzimumnoziedznieka pārņemtību ar seksu, masturbēšanas intensitāti. Tajā pašā laikā izpēte par ķīmiskās kastrācijas efektivitāti ir vāja.

Secināts arī, ka ķīmiskās kastrācijas pielietošanas nozīmīga problēma ir izmantoto medikamentu blaknes - ķermeņa masas pieaugums, hronisks nogurums, hipofīzes traucējumi, aknu slimības, embolisko bojājumu un trombu veidošanās, osteoporozes, vēža saslimšanas, kā arī citu saslimstību risks.

Ķīmiskās kastrācijas izmantošanu labi ilustrē Dānijas prakses piemērs. Dānija 1989.gadā papildus psihoterapeitiskai dzimumnoziedznieku ārstēšanai ieviesa ķīmisko kastrāciju. Dānijā laikā no 1989.gada līdz 2007.gadam ķīmiskā kastrācija kā papildu pasākums psihoterapeitiskām intervencēm ir pielietota 48 dzimumnoziedzniekiem. Pastāvīgi ķīmiskā kastrācija tiek nodrošināta aptuveni 20 dzimumnoziedzniekiem, un programmā ik gadu no jauna tiek iesaistīti divi līdz trīs dzimumnoziedznieki.

Lai dzimumnoziedznieku iesaistītu ķīmiskās kastrēšanas programmā, viņam ir jābūt novērtētam kā "bīstamam dzimumnoziedzniekam", jābūt pierādījumiem, ka dzimumnoziedzniekam ir nosliece uz recidīvu, kā arī jābūt speciālista atzinumam par to, ka psihoterapeitiskās intervences nav pietiekamas, lai novērstu atkārtotu dzimumnoziegumu.

No dzimumnoziedznieka tiek prasīta labprātīga piekrišana dalībai šajā ārstēšanas procesā, lai gan tā ir visai nosacīta, jo dzimumnoziedzniekiem var tikt liegta iespēja atgriezties sabiedrībā, ja viņš no šīs intervences atsakās. Lēmumu par ķīmiskās kastrācijas medikamentu lietošanu un pacienta ārstēšanas gaitas uzraudzību nodrošina ārstu konsīlijs, kur obligāta ir endokrinologa un psihiatra līdzdalība.

Ņemot vērā minēto, VPD secinājis, ka ķīmiskās kastrācijas prakse ir pielietojama nelielam skaitam dzimumnoziedznieku. Tā netiek piemērota un nav atbilstošs risinājums lielākajai dzimumnoziedznieku daļai.

Izpēte par ķīmiskās kastrācijas ilgtermiņa ietekmi uz dzimumnoziegumu recidīvu ir vāja, un līdz šim veiktie pētījumi nav pietiekami, lai pamatotu šīs pieejas efektivitāti. Ņemot vērā to, ka ķīmiskā kastrācija tiek izmantota kā papildinoša metode psihoterapeitiskai ārstēšanai, ir lietderīgi lielāku uzmanību pievērst efektīvu psihoterapijas metožu ieviešanai, uzskata VPD.

Jau ziņots, ka jautājums par sodiem dzimumnoziegumiem aktualizējās pēc tam, kad Liepājas tiesa kādu tēvu un dēlu par netiklu darbību izdarīšanu ar mazgadīgo sodīja ar piespiedu darbu. Gan valsts apsūdzības uzturētājs, gan apsūdzēto advokāts norādīja, ka sods ir adekvāts nodarījumam, lai gan daļa sabiedrības uzskatīja, ka apsūdzētie noteikti ir pelnījuši cietumsodu.