Foto: LETA

Pēc teju gadu ilgušas cietušo un liecinieku uzklausīšanas, no kuriem daži uz tiesu tika nogādāti piespiedu kārtā, Zolitūdes traģēdijas krimināllietas iztiesāšana ir saskārusies ar nākamo izaicinājumu – pierādījumu pārbaudi, kas arī varētu ilgt krietnu laika sprīdi. Zīmīgi ir tas, ka visi šajā lietā esošie pierādījumi – gan tie, kas pievienoti lietai, gan tai nepievienotie, glabājas īpašā "pierādījumu istabā" Baldones ielas tiesu namā.

Aptaujātie juristi, kas nav saistīti ar šo krimināllietu, portālam "Delfi" gan visai negribīgi komentē, vai šādas īpašas telpas, kurā vienuviet glabājas visi pierādījumi, bijušas arī citos tiesu procesos, taču šāda iespēja ir maz ticama, ņemot vērā to, ka krimināllieta par Priedaines ielas lielveikala "Maxima" sabrukšanu ir atzīta par vērienīgāko Latvijas vēsturē. Lietas materiāli apkopoti 81 sējumā, no kuriem katrs ir aptuveni 400 lapaspuses biezs. Tiek lēsts, ka vienai personai izsniegtie materiāli sver vairāk nekā 100 kilogramus. Bez iepriekšminētajiem lietas materiāliem "pierādījumu istabā" varētu būt atrodami vēl aptuveni 500 dokumentu sējumi.

Lietā par cietušām atzītas vairāk nekā 250 personas, kopējais prasītais kompensāciju apmērs ir vismaz 155 miljoni eiro. Uz apsūdzēto sola sēdušās deviņas personas. Būvinženieris Ivars Sergets, veikala projekta būvekspertīzes veicējs Andris Gulbis, būvuzraugs Mārtiņš Draudiņš, lielveikala projekta autors arhitekts Andris Kalinka un uzņēmuma "Re&Re" būvdarbu vadītājs Staņislavs Kumpiņš apsūdzēti par būvniecības noteikumu pārkāpšanu, kā rezultātā sabruka ēkas daļa, kas izraisīja smagas sekas un par nonāvēšanu aiz neuzmanības. Savukārt bijušais Rīgas būvinspekcijas priekšnieka vietnieks Jānis Balodis un bijusī Juridiskās nodaļas Būvniecības uzraudzības nodaļas eksperte Marika Treija, kā arī būvinspekcijas priekšnieka vietniece Aija Meļņikova apsūdzēti par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, kas izraisījusi smagas sekas, bet SIA "Maxima Latvija" darbiniece Inna Šuvajeva apsūdzēta par darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanu, kas izraisīja smagas sekas.

Izsniegt vai neizsniegt dokumentu kopijas

Martā notikušajās sēdēs, kad tika skatīts jautājums par to, vai iespējams sākt pierādījumu pārbaudi, procesa dalībnieku uzmanības lokā nonāca jautājums par materiāliem, kas nonākuši tiesā, jo lietā ir ne tikai lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai minētie materiāli, bet arī arhīva materiāli un dokumenti, kas nodoti tiesai, neatšifrējot to saturu un bez norādēm, uz kuru apsūdzības daļu tie attiecas. Tiesa uzdeva prokuratūrai nedēļas laikā novērst trūkumus un precizēt, kurus dokumentus apsūdzības uzturētāji izmantos konkrētu apsūdzēto vainas pierādīšanai.

Tāpat tiesas sēdēs iepriekš, atbildot apsūdzēto pārstāvju lūgumam izsniegt to dokumentu kopijas, kas attiecas uz viņu klientiem, valsts apsūdzību uzturošie prokurori lūdza tiesas sēdēs pārbaudīt visus lietā esošos pierādījumus. Apsūdzība un aizstāvība šajā jautājumā nebija vienisprātis – prokuroru ieskatā šāda pierādījumu pārbaudes taktika nepieciešama, lai neliegtu apsūdzētajiem tiesības uz aizstāvību, kamēr "frontes otrā pusē" šāda rīcība tiek vērtēta tieši pretēji – kā prokuroru pienākumu nepildīšana, kas apsūdzēto advokātiem liedz kvalitatīvi sagatavoties aizstāvībai.

Apsūdzēto advokāti uzskata, ka viņu klientiem ir tiesības no prokurora saņemt to krimināllietas materiālu kopijas, kas pamato konkrētas apsūdzības. Aizstāvju ieskatā tad, ja visi pierādījumi attiecas uz visiem apsūdzētajiem, tad visiem apsūdzētajiem būtu jāsaņem visu dokumentu kopijas. Turklāt krimināllietas dokumentu saņemšana ir apsūdzēto tiesības, nevis prokuroru brīvās gribas izpausme. Ja dokumentu kopijas netiek izsniegtas, tad tas ne tikai kavē pilnvērtīgas aizstāvības nodrošināšanu, bet nozīmē arī papildu finansiālu slogu aizstāvībai, turklāt tad svarīgs faktors būtu tieši apsūdzētā materiālais stāvoklis – cilvēki ar lielāku rocību būtu labākā pozīcijā nekā tie, kuri finansiāli ir mazāk nodrošināti.

Ko pārbaudīs tiesa

Valsts apsūdzību krimināllietā uztur prokurori Kaspars Cakuls, Agris Skradailis un Jekaterina Kušakova. Prokurori portālam "Delfi" pauda, ka tiesa ir nolēmusi sēdē pārbaudīt tikai tos lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai minētos rakstveida pierādījumus un dokumentus, kuru pārbaudes nepieciešamībai būs pieteikts šāds lūgums. Šobrīd ne valsts apsūdzība, ne arī aizstāvība nav prasījušas pārbaudīt pilnīgi visus lietā esošos pierādījumus.

Tāpat prokurori noraida advokātu izteiktos pārmetumus par to, ka nebūtu izprotams, kādi dokumenti tad īsti atrodas lietai pievienotajā lietisko pierādījumu un dokumentu sarakstā, sakot, ka valsts apsūdzība ir izveidojusi atsevišķu sarakstu, kurā katrs pierādījums aprakstīts sīkāk. Turklāt vēl pirms advokāti nākuši klajā ar pārmetumiem, jau bijis saraksts, kurā norādīti un uzskaitīti visi lietā esošie pierādījumi, bet tiesā izmantojamo pierādījumu uzskaitījums atspoguļots lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai. Arī jautājums par to, kā procesa dalībnieki var ar lietas materiāliem iepazīties, ticis aktualizēts jau pašā lietas izskatīšanas sākumposmā. Tad arī tikusi sniegta gan visa vajadzīgā informācija par to, kur šie dokumenti atrodas, gan nodrošināts, lai tiem netraucēti varētu piekļūt, turklāt ieinteresētajām personām atvēlēts vairāk nekā gads, lai ar materiāliem varētu iepazīties.

Prokuroru teiktajam gan nepiekrīt apsūdzēto aizstāvji. Šuvajevas advokāte Jeļena Kvjatkovska portālam "Delfi" saka, ka prokuratūra nav izpildījusi tai uzdoto, bet tiesa nav nodrošinājusi iespēju aizstāvībai iepazīties ar visiem pierādījumiem, kas atrodas "pierādījumu istabā" – telpā Baldones ielas tiesu namā.

Apsūdzētā Sergeta advokāts Artūrs Zvejsalnieks portālam "Delfi" uzsver, ka noteiktā kārtība, kādā aizstāvība varēja iepazīties ar krimināllietas materiāliem, bijusi neefektīva. "Piemērs, lai saprastu par ko ir runa – tikai pārbaudāmo pierādījumu saraksta sagatavošana vien vairākiem prokuratūras darbiniekiem praktiski nepārtrauktā režīmā prasīja vairākas nedēļas. Turklāt, atšķirībā no aizstāvības, viņiem nebija trīs reizes nedēļā jāpiedalās tiesas sēdēs un starplaikos jācenšas arī iztika nopelnīt. Aizstāvība ir virspusēji iepazinusies ar materiāliem, bet iedziļināties tajos laika stipri par maz," atzīmē Zvejsalnieks.

Savukārt Kvjatkovska atklāj, ka krimināllietas materiāli ir ne tikai 81 sējums, kura kopijas ir izsniegtas aizstāvībai, bet arī "pierādījumu istabā" kastēs sakrautie materiāli, kas aizstāvībai nav izsniegti. Kvjatkovska lēš, ka dokumenti "pierādījumu istabā" varētu veidot vēl kādus 500 sējumus. "Neskatoties uz to, ka Kriminālprocesa likums skaidri paredz, ka aizstāvībai ir izsniedzamas visu krimināllietas materiālu kopijas, prokuratūra šo likuma prasību nav izpildījusi. Savukārt tiesa nodrošināja aizstāvībai iespēju iepazīties ar šiem, nesakārtotajiem un nenoformētajiem, materiāliem, ko esam arī darījuši gada garumā. Saprotams, ka kopiju neesamība tik milzīgam dokumentu apjomam nopietni apgrūtina aizstāvības realizēšanu," pauž advokāte.

Bažas par lietas novilcināšanu

Vaicāta par rakstveida pierādījumu pārbaudes procesu, Kvjatkovska stāsta, ka, pārejot pie šī posma lietas iztiesāšanā, jautājums par "pierādījumu istabas" saturu un nozīmi aktualizēts no aizstāvības puses.

Vienā no tiesas sēdēm tiesa uzlikusi valsts apsūdzības uzturētājiem par pienākumu "konkrēti precizēt un norādīt, kādi pierādījumi attiecas uz konkrēto apsūdzību, apsūdzēto, uz viņam celtajām apsūdzībām, jo tiesai, iepazīstoties ar lietas materiāliem, arī radušies dažādi un ļoti daudz neskaidri jautājumi".

Advokāte atzīmē, ka runa šajā gadījumā bijusi galvenokārt par tiem pierādījumiem, kas atrodas "pierādījumu istabā", proti, "par lietisko pierādījumu un dokumentu sarakstā norādītajiem dokumentiem, vai tie ir ietverti lēmumā par nodošanu tiesai, vai tie nav ietverti, un kādā veidā, uz ko un konkrēti uz kādiem apsūdzētajiem, apstākļiem tas attiecas".

Kvjatkovska gan pauž, ka tā vietā, lai izpildītu tiesas uzdevumu, valsts apsūdzības uzturētāji sagatavojuši viedokli, kurā norādīts: pilnīgi visi "pierādījumu istabā" esošie pierādījumi ir attiecināmi uz visiem apsūdzētajiem. Atbildot aizstāvībai, kas uzstājusi, ka tad ir nepieciešams izsniegt šo materiālu kopijas visiem apsūdzētajiem, kā to paredz likums, valsts apsūdzības uzturētāji piedāvājuši tiesas sēdē pārbaudīt visus lietisko pierādījumu un dokumentu sarakstā norādītos pierādījumus. Tiesa gan izlēmusi, ka pierādījumi no "pierādījumu istabas" tiks pārbaudīti vien pēc motivēta aizstāvju lūguma. Advokāte pieļauj, ka šāds lēmums pieņemts, lai nenovilcinātu procesa iztiesāšanu.

Procesuālais haoss un pārkāpts likums

"Respektējot tiesas lēmumu, šobrīd arī notiek motivētu lūgumu iesniegšana un atsevišķu pierādījumu pārbaude, taču ir jānorāda, ka šāda pierādījumu pārbaudes kārtība nav paredzēta likumā," uzsver Kvjatkovska. Viņa atzīmē, ka "likumā skaidri un nepārprotami ir noteikta pierādījumu pārbaudes kārtība un apsūdzēto tiesības, kas šobrīd netiek ievērotas, pateicoties nekvalitatīvam prokuratūras darbam, nododot lietu tiesai".

Advokāte arī piebilst, ka nav skaidrs, "kā tas tiks atspoguļots tiesas spriedumā, vai un kā aizstāvība un apsūdzība varēs izmantot šos "pierādījumu istabā" esošos pierādījumus, jo process izgājis ārpus noteiktās kriminālprocesuālās kārtības". Viņa uzsver to, kas jau izskanējis iepriekš – aizstāvībai, pretēji likuma prasībām, ir atteikta dokumentu kopiju izsniegšana. Advokāte pauž, ka "tas gan pats par sevi, gan kopsakarā ar "procesuālo haosu" lietas materiālu mākslīgās sadalīšanas dēļ, veido tik būtisku likuma pārkāpumu, ka var būt par pamatu tiesas sprieduma tiesiskuma apšaubīšanai turpmākajās tiesu instancēs".

Līdzīgās domās ir arī Sergeta aizstāvis Zvejsalnieks. Vaicāts par lēmumā par nodošanu tiesai nepievienoto pierādījumu pārbaudi, Zvejsalnieks portālam "Delfi" skaidro, ka tiesa patlaban nav lēmusi pārbaudīt visus nepievienotos pierādījumus. "Tāds bija prokuroru lūgums, bet viņi vēlāk izdomāja pateikt, ka nemaz nav to teikuši," notikumu attīstību krimināllietā atklāj Zvejsalnieks.

"Man tiešām ir smagi klausīties, kā prokuratūra vienkārši maldina sabiedrību, bet diemžēl pēdējos gados tas ir kļuvis par neatņemamu tās darba stilu. Piemēram, apgalvojums, ka aizstāvji gribot vilcināt lietu. Tā ir bezkaunība. Aizstāvji uz šo brīdi nav izsaukuši nevienu liecinieku, nav iesnieguši nevienu pierādījumu. Visi izsauktie liecinieki ir saukti pēc prokuratūras lūguma. Lielākajai daļai liecinieku aizstāvji nav uzdevuši nevienu jautājumu vai uzdevuši tikai dažus jautājumus," klāsta Zvejsalnieks, papildinot, ka tas pats attiecināms arī uz pierādījumiem, kas atrodas kastēs "pierādījumu istabā".

Netiek pie pierādījumiem

Tieši "prokuratūra nevis aizstāvji ir tie, kas saka, ka uz lietu attiecas pilnīgi viss. Tieši aizstāvji aicina prokuratūru konkretizēt pierādījumus. Tikmēr prokurori vairākkārt konsekventi apgalvo, ka uz visiem apsūdzētajiem attiecas pilnīgi viss. Advokāte Kvjatkovska lūdza pārbaudīt vien dažus dokumentus. Tajā brīdī prokurors paziņoja, ka nevajagot kavēt tiesu un pārbaudīt, jo, redziet, viens no lūgtajiem dokumentiem pēkšņi vairs neattiecas uz apsūdzību," situāciju no aizstāvības puses ieskicē advokāts Zvejsalnieks, norādot, ka šos dokumentus tiesa tomēr lēmusi pārbaudīt. Tas aizņēmis dažas stundas.

Zvejsalnieks norāda, ka šobrīd prokurori turpina apgalvot, ka uz visiem apsūdzētajiem attiecas visi lietai nepievienotie pierādījumi. Tā kā šie pierādījumi "pilnīgi prettiesiski nav izsniegti apsūdzētajiem" un bez jebkādas motivācijas nav arī iekļauti lietas materiālos, tad tie saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 449. panta 3. daļu ir jāpārbauda tiesas sēdē.

Arī šajā ziņā valsts apsūdzības uzturētāju un advokāta domas nesakrīt. Zvejsalnieks pauž, ka pierādījumu pārbaudi nosaka likums. "Ja tas tiktu darīts, tad grūti prognozēt šādu darbību ilgumu, bet tas noteikti būtu ļoti ilgi," pauž advokāts.

Arī vairāku cietušo aizstāve, advokāte Jevgenija Tverjanoviča-Bore portālam "Delfi" saka, ka patlaban ir apgrūtināta piekļuve pierādījumiem. Viņa norāda, ka pierādījumu pārbaudes kārtību regulē Kriminālprocesa likuma normas, pēc kurām arī vadās tiesa, taču tai ir tiesības noteikt citu pierādījumu pārbaudes kārtību pēc prokurora, cietušā, apsūdzētā un aizstāvja lūguma. "Šādi lūgumi tiesai tika pieteikti, tiesa noteica attiecīgo pierādījumu pārbaudes kārtību," lakoniska ir cietušo aizstāve.

Advokāte gan piemetina, ka, saskaņā ar Kriminālprocesa likumu, pabeidzot pirmstiesas kriminālprocesu un lietu nododot tiesai, apsūdzētājam izsniedz krimināllietas materiālu kopijas. "Pie esošās situācijas, kad lietas materiālu daļa nav atbilstoši noformēta un nav izsniegta cietušajiem un apsūdzētājiem, zināma mērā ir apgrūtināta piekļuve šiem pierādījumiem, to izvērtēšana un attiecīgi šo pierādījumu pārbaudes kārtība," pauž Tverjanoviča-Bore.

"Pierādījumu istabā" – nesakārtotu papīru kalni?

Apsūdzētās Šuvajevas aizstāve portālam "Delfi" uzsver, ka "pierādījumu istabā" atrodas gan dokumenti, kuriem ir vistiešākā saikne ar izskatāmo lietu, gan dokumenti, kuriem ar apsūdzību nav nekādas saistības. Viņasprāt, valsts apsūdzības uzturētāju apgalvojums, ka visi pierādījumi attiecas uz visām apsūdzības daļām, ir acīmredzami aplams. To apliecinot arī paši prokurori, kuri vienā no iepriekšējām tiesas sēdēm iebilduši pret atsevišķu pierādījumu pārbaudi, jo tie "neattiecas uz apsūdzību". "Rodas retorisks jautājums – vai pati valsts apsūdzība zina, ko viņi izmantos pierādīšanā un vispār kādus tieši pierādījumus viņi ir nosūtījuši uz tiesu," rezumē Kvjatkovska.

Ar kastu saturu, kas atrodamas "pierādījumu istabā", var iepazīties lietas dalībnieki, tāpēc uz jautājumu, kas tieši tajās atrodas un kā kastu saturs attiecas uz lietas iztiesāšanu, Zvejsalnieks atbild, sakot, ka "liela daļa dokumentu noteikti uz lietu attiecas visai nosacīti". "Diez vai uz lietu attiecas satiksmes un autostāvvietu organizācija, sienu krāsa, reklāmas izvietošana, dzīvokļu apdares materiāli un tamlīdzīgi materiāli," par kuriem ziņas atrodamas dokumentos, pauž advokāts.

"Jāsaprot, ka projekta [sagruvušās ēkas būvprojekts – red.] dokumentācija ir ļoti apjomīga un tur tiek risināti vissīkākie jautājumi. Domāju, prokuratūras nostāja saistīta ar to, ka prokurori paši nezināja, kas tajās kastēs atrodas. Vismaz mums pašiem pārcilājot kastes, bija redzams, ka esam, visdrīzāk, pirmie kas tās atver. Vienkārši runājot, ir sajūta, ka materiāli sasviesti kastēs tos pat neapskatot un arī visai pavirši aprakstot, kas tad kastēs tiek ielikts. Par to liecina kaut vai tas, ka zem atsevišķiem punktiem slēpjas vairākas mapes – zem viena pat 15 mapes –, kā arī tas, ka ne visus ierakstus izdodas identificēt. Turklāt tagad, kad prokurori ir pārtaisījuši sarakstu, vairākos punktos ir nopietnas izmaiņas," situāciju ieskicē advokāts.

Bezprecedenta lieta izgaismo likumu nepilnības


To, kam par labu – apsūdzībai vai advokātiem – nosvērsies Temīdas kauss, parādīs vien Pārdaugavas tiesas spriedums, kā arī nākamo instanču tiesu spriedumi, ja pirmās instances verdikts tiks pārsūdzēts. Gala vārdu par to, vai Latvijas vēsturē vērienīgākā krimināllieta tikusi izskatīta atbilstoši Kriminālprocesa likuma norām, teiks Augstākā tiesa, protams tikai tad, ja lieta tajā nonāks.

Zvejsalnieks saka, ka, procesam turpinoties tāpat kā līdz šim, tas, visticamāk, būs nopietnas diskusijas pamats augstākās instances tiesās, jo šobrīd iztiesājot lietu likumā noteiktā kārtība tiek pārkāpta.

Savukārt cietušo pārstāve Tverjanoviča-Bore uzskata, ka apjomīgā bezprecedenta lieta izgaismo nepieciešamību mainīt izmeklēšanas kārtību. Viņa arī uzsver, ka cietušo interesēs ir, lai tiesas izmeklēšana noritētu kvalitatīvi, jo tieši no kvalitātes ir atkarīgs, vai pirmās instances tiesas spriedums tiks pārsūdzēts.

"Šī lieta ir ārkārtīgi morāli smaga cietušajiem un viņu ģimenēm, daži cietušie ir miruši, nesagaidot pirmās instances tiesas nolēmumu un procesa rezultātus. Acīmredzams, ka sistēma un pieeja kriminālprocesu izmeklēšanai ir jāmaina. Cerams, ka šī bezprecedenta lieta atrodas likumdevēja redzeslokā, jo tā atklāj normatīvo aktu nepilnības, kas nav virzītas uz kriminālprocesa likuma mērķa sasniegšanu," skaidro advokāte.

Viņa min, ka daudz svarīgāk par ātru lietas iztiesāšanu ir tiesas izmeklēšanas kvalitāte – lai tā būtu bez procesuālajiem pārkāpumiem, kas nākotnē varētu dot pamatu tiesas nolēmuma pārsūdzībai. "Tieši tas ietekmēs galīgā tiesas nolēmuma sasniegšanas brīdi un skars cietušo tiesības uz taisnīgu kriminālprocesa noregulējumu un kompensācijām par radīto kaitējumu," rezumē Tverjanoviča-Bore.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!