Kriminālsodīto resocializācijas sistēma iebuksē, revīzijā secina Valsts kontrole  (13)

Lielākā daļa personu, kas notiesātas ar brīvības atņemšanas sodu, ieslodzījuma vietā nonāk atkārtoti, ceturtā daļa – ceturto un pat vairāk reižu.

Kaut arī ir mainījusies izpratne par sodu, kā galveno uzdevumu izvirzot resocializāciju – personas uzvedības maiņu –, Valsts kontrole revīzijā atklāja, ka šobrīd sabiedrība faktiski maksā par procesu, nevis par iecerēto rezultātu.

Lai gan ieslodzījuma vietās ir paredzēti dažādi instrumenti notiesāto motivēšanai piedalīties resocializācijas pasākumos, tomēr daļu notiesāto tā arī neizdodas iesaistīt nekādās aktivitātēs, jo tās balstītas brīvprātības principā.

Statistika liecina, ka no 2013. gada līdz 2018. gadam vidējais ieslodzīto skaits gadā samazinājies par 35%, tomēr tas pamatā saistīts ar izmaiņām kriminālsodu politikā.

Notiesāto personu sastāva analīze atklāj pavisam citu ainu. Tā liecina, ka 2018. gadā Latvijas ieslodzījuma vietās 55% bija atkārtoti sodītas personas, tajā skaitā, 38% personu sodu izcieta trešo, ceturto un vairāk reižu.

"Personai, kura pēc soda izciešanas nonāk brīvībā, ir divas iespējas: atrast savu ceļu likumpaklausīgā dzīvē vai atgriezties cietumā, izdarot kārtējo noziegumu. Lai arī ieslodzījuma vietās tiek pieliktas ievērojamas pūles darbā ar notiesātajām personām, tomēr sistēmas, kā nodrošināt atbalstu personām pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas, valstī nav. Tā īstenotie resocializācijas pasākumi zaudē jēgu. Vienlaikus ir nepieciešami uzlabojumi resocializācijas rezultātu mērīšanā. Šobrīd īstenoto resocializācijas pasākumu kvalitāti un efektivitāti novērtēt nav iespējams, jo trūkst kvalitatīvu datu par resocializācijas pasākumu ietekmi," atzīst valsts kontroliere Elita Krūmiņa.

Revīzijā konstatētais liecina, ka formāli viss ir paveikts – resocializācijas modelis ir ieviests, pārņemot ārvalstu labāko praksi, programmas ir izstrādātas, Ieslodzījuma vietu pārvaldes un Valsts probācijas dienesta darbinieki ir apmācīti un savus pienākumus veic pēc labākās pieejas.

Tai pašā laikā Latvijā uz 100 000 iedzīvotāju ir vidēji četras reizes vairāk ieslodzīto nekā Ziemeļvalstīs. Lielākā daļa personu, kas notiesātas ar brīvības atņemšanas sodu, noziegumus izdara atkārtoti. Uz vienu ieslodzīto pašlaik valsts dienā tērē teju 41 eiro, un, ņemot vērā atalgojuma un pakalpojumu cenu izmaiņas valstī, laikā kopš 2013. gada šī summa ir divkāršojusies.

Vienlaikus pieaug valsts kompensāciju apmērs cietušajiem par smagos noziegumos radīto kaitējumu, no tā atgūt izdodas ne vairāk kā piekto daļu izdevumu.

Nav arī skaidrības par īstenotajiem resocializācijas pasākumiem un to ietekmi uz konkrētu notiesāto personu uzvedības izmaiņām, jo kopš resocializācijas modeļa ieviešanas neviena institūcija tā arī nav veikusi vispusīgu analīzi par resocializācijas pasākumu ietekmi uz notiesātajiem.

Arī Valsts kontrole revīzijas gaitā nevarēja novērtēt to ietekmi uz notiesāto personu uzvedību datu trūkuma dēļ.

Valsts budžeta dotācija Ieslodzījuma vietu pārvaldei un Valsts probācijas dienestam 2018. gadā kopumā sasniedza 63,5 miljonus eiro, kam jāpieskaita vēl 2 miljoni ārvalstu līdzfinansēto projektu īstenošanai.

Resocializācijas modeļa ieviešana ir tieši saistīta ar ieslodzījuma vietu infrastruktūras attīstību un notiesāto personu nodarbinātību, norāda revīzijas iestāde.

Diemžēl daļa labo ieceru finansējuma trūkuma dēļ tā arī palikušas "uz papīra", secina revīzijas iestāde.

Šobrīd ieslodzījumā esošajiem nav iespējams izvairīties no cietuma "subkultūras" ietekmes, bet jauna cietuma būvniecība joprojām nav uzsākta. Šobrīd vienā cietuma kamerā atrodas līdz pat 15 personām. Šādā vidē valda kriminālo "autoritāšu" likumi, kas vai nu kavē notiesāto dalību resocializācijas pasākumos, vai mazina panākto efektu, jo personai vienmēr jāatgriežas pārapdzīvotajā kamerā.

Kritiskā stāvoklī esošā cietumu infrastruktūra neraisa arī komersantu interesi veidot tur jaunas darba vietas, kas ir viens no būtiskākajiem sekmīgas resocializācijas priekšnoteikumiem. Šobrīd nodarbināto skaits komersantu izveidotajās darba vietās ir ap 12%, kas ir ļoti zems rādītājs.

Pirmā jaunā cietuma būvniecību sākotnēji tika plānots pabeigt 2018. gadā, bet nu valdība lēmusi, ka jauna cietuma būvniecības uzsākšana tiek atlikta uz 2022. gadu. Tikmēr vecā un savu laiku nokalpojusī infrastruktūra prasa arvien vairāk līdzekļu – 2018. gadā Ieslodzījuma vietu pārvalde cietumu kārtējiem un kapitālajiem remontiem izlietoja 2,2 miljonus eiro, bet tuvākajā nākotnē būs nepieciešami vēl vismaz 13 miljoni eiro.

Revīzijā secināts, ka laikā no 2013. gada līdz 2018. gadam vidēji 60% no ieslodzījumā esošajām personām ir garīga rakstura traucējumi, savukārt apmēram 85% no visiem ieslodzītajiem cieš no narkotiku vai alkohola atkarībām.

Kā ieslodzījuma vietās, tā Valsts probācijas dienestā trūkst speciālu resocializācijas instrumentu darbam ar personām, kurām ir garīga rakstura traucējumi un atkarību problēmas. Valsts kontrole uzskata, ka veiksmīgas resocializācijas nodrošināšanai šajos gadījumos būtu jāiesaistās arī citām valsts un pašvaldību institūcijām, kuru kompetencē ir minēto problēmu risināšana.

Katru gadu no ieslodzījuma brīvībā atgriežas vidēji 2500 personas, taču nevar uzskatīt, ka Latvijā ir izveidota vienota resocializācijas sistēma, jo iztrūkst ļoti nozīmīgs posms – personu iekļaušana sabiedrībā pēc tās atbrīvošanas no ieslodzījuma vietas.

Situācijās, kad notiesātajam pēc atbrīvošanās no ieslodzījuma vietas nav ģimenes atbalsta, nav iztikas līdzekļu, nav dzīvesvietas, bijušais ieslodzītais var vērsties pēc palīdzības pašvaldībā.

Revīzijā analizētā informācija liecina, ka no 88 personām, kuras 2018. gadā pašvaldībās lūgušas palīdzību mājokļa jautājuma risināšanā, 67% tika piedāvāta vieta patversmē vai naktspatversmē. Savukārt sociālās rehabilitācijas centru skaits bijušajiem notiesātajiem valstī ir nepietiekams un galvenokārt tie pieejami tikai Rīgas apkaimē.

Šāda situācija samazina ieslodzījuma vietās un Valsts probācijas dienestā īstenoto resocializācijas pasākumu pozitīvo ietekmi.

Valsts kontroles ieskatā ir nepieciešams izveidot sistēmu, kādā notiek valsts, pašvaldību un nevalstisko organizāciju sadarbība. Attīstot notiesāto sociālās rehabilitācijas sistēmu, būs iespējams atslogot ieslodzījuma vietas un nākotnē samazināt to uzturēšanas izdevumus.

Tieslietu ministrija, Ieslodzījuma vietu pārvalde (IeVP) un Valsts probācijas dienests (VPD) paužot savu viedokli par Valsts kontroles revīzijas ziņojumu, kopumā atzinīgi novērtē tajā secināto.

Tieslietu ministrija atzinīgi vērtē Valsts kontroles revīzijas ekspertu ieguldīto darbu, tomēr vienlaikus norāda uz to, ka atbilstoši normatīvajiem aktiem resocializācija notiek tikai kriminālsodu izpildes laikā. Revīzijas ziņojumā skartās problēmas lielā mērā ir saistītas nevis ar resocializācijas, bet ar personas integrācijas procesu sabiedrībā pēc brīvības atņemšanas soda termiņa beigām. Tās tradicionāli ir jomas, ar kurām strādā pašvaldība, par kuras klientu persona parasti kļūst pēc atbrīvošanas, tāpēc Tieslietu ministrija ir pateicīga, ka Ziņojumā aktualizēts ļoti būtiskais jautājums par to, ka kriminālsodu izpildes iestādes vienas pašas nevar nodrošināt personas veiksmīgu integrāciju sabiedrībā pēc soda izciešanas.

Revīzijas ziņojumā minēts, ka Latvijā ir augsts atkārtoti izdarīto noziegumu apmērs, kas liek šaubīties par izveidotās resocializācijas sistēmas efektivitāti – Tieslietu ministrijas ieskatā augsts atkārtoti ieslodzījuma vietās esošo personu īpatsvars norāda uz to, ka to personu, kuru kriminālā vēsture ir ilga, resocializāciju var panākt tikai daudzu gadu garumā, pieliekot gan soda izpildes iestāžu, gan sabiedrības pūliņus, turklāt atkārtotas noziedzības samazināšana ir komplekss uzdevums, kas prasa visas sabiedrības iesaisti, tai skaitā sabiedrības vēlmi uzņemt šādas personas savā lokā.

Tieslietu ministrija pilnībā pievienojas Ziņojumā paustajam par jaunās cietumu infrastruktūras nepieciešamību un tās neesamības ietekmi uz resocializācijas efekta mazināšanu. Turklāt aizvien ilgākas jaunā cietuma būvniecības atlikšanas dēļ pieaug izdevumi veco cietumu remontēšanai.

Personu uzvedības un domāšanas maiņa ir ilgtermiņa process, kura garums ir ļoti individuāls. Šobrīd ir pāragri pieņemt galīgus secinājumus, jo īpaši tāpēc, ka salīdzinoši nesen uzsāktie resocializācijas pasākumi vecā infrastruktūrā nevar izmainīt iepriekšējo vairāku desmitgadu radīto ietekmi uz personām, kas izdara atkārtotus noziegumus.

Tieslietu ministrija atzīst ziņojumā izteikto kritiku par to, ka koncentrējot spēkus resocializācijas modeļa ieviešanai, nav tikusi izveidota resocializācijas rezultātu analīzes sistēma, tāpēc Tieslietu ministrija plāno noteikt attiecīgos rādītājus resocializācijas rezultātu izvērtēšanai.

IeVP secina, ka kopumā ziņojumā konstatētais atbilst esošajai situācijai, taču vienlaikus vērš uzmanību, ka liela daļa no nepilnībām, kas izriet no ziņojumā ietvertajiem ieteikumiem, jau ir konstatētas un pēc IeVP iniciatīvas kopš 2016. gada resocializācijas procesu pilnveides vajadzībām, piesaistot finansējumu no malas, šo nepilnību novēršanai uzsākta divu apjomīgu Eiropas struktūrfondu (ESF) projektu īstenošana.

Attiecībā uz jautājumiem, kas skar IeVP budžeta izmaksu pieaugumu, būtiski atkārtoti vērst uzmanību, ka ieslodzījuma vietu darbība nav skatāma atrauti no valstī kopumā notiekošajiem procesiem. Atbilstoši revīzijas ziņojumā konstatētajam – resocializācijas darbā jāiesaistās plašākam valsts un pašvaldību institūciju lokam.

VPD atzinīgi vērtē Valsts kontroles paveikto revīzijas ietvaros un atbalsta VPD sniegto ieteikumu ieviešanu. VPD jau šobrīd izpilda teju 70% no visiem sodiem un sodiem alternatīvajiem pasākumiem, ko ik gadu piemēro Latvijas tiesas un prokurori. Lielākie izaicinājumi atkārtota nozieguma novēršanai VPD ikdienas darbā ir saistīti ar mērķgrupām, ko Valsts kontrole min revīzijas ziņojumā, un tās ir personas, kuru noziegums saistīts ar atkarības vielu lietošanu un personas ar garīga rakstura veselības un/vai uzvedības traucējumiem. VPD izprot šī darba nozīmīgumu un jau šobrīd īsteno pasākumus, lai uzlabotu gan sava darba efektivitāti, gan kopīgi sasniegto darba rezultātu sadarbībā ar brīvības atņemšanas iestādēm, pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un brīvprātīgajiem.

Neskatoties uz to, ka sabiedrībā izciešamie sodi – dažādas notiesāto personu uzraudzības formas un piespiedu darbs – ir gan izmaksu ziņā ievērojami lētāki par brīvības atņemšanas soda izpildi, gan arī ar zemāku jauna noziedzīga nodarījuma izadīšanas īpatsvaru, VPD uzsver, ka izmaksu aspekts konkrēta soda izpildei pats par sevi nevar būt vienīgais vērtēšanas aspekts.

2012.gadā un atkārtoti 2018.gadā VPD veica pirmos pētījumus par recidīvu Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, kas kvantitatīvā griezumā raksturo ainu gan pēc sodu piemērošanas, gan pēc to izciešanas.

Vienlaikus VPD piekrīt Valsts kontroles secinājumam, ka turpmāk gan VPD, gan ieslodzījuma vietu sistēmai jāpievērš lielāka uzmanība īstenoto resocializācijas pasākumu kvalitatīvai izpētei, proti, kā to ietekmē mainās konkrēta indivīda uzvedība pēc soda izciešanas.