Pisuāru instrukcijas kā pierādījumi un nepamatotas apsūdzības – ko tiesa pārmet Zolitūdes traģēdijas prokuroriem  (126)

Blakuslēmumā norādīts, ka prokurori lietas materiālos iekļāvuši arī tādus materiālus, kas nav attiecināmi uz konkrēto noziedzīgo nodarījumu, un nav izmantojami nozieguma pierādīšanā. "Nav rodams pamatojums, kādēļ bija nepieciešams krimināllietā lietisko pierādījumu un dokumentu sarakstā iekļaut tik liela apjoma dokumentus, dokumentu mapes, datu nesējus (878 vienības, kas aptver vairākus tūkstošus dokumentu), kas salikti neskaitāmās kastēs, ja valsts apsūdzības uzturētāji apsūdzības runā tiesas debatēs tos nav analizējuši un atsaukušies uz tiem. Minētos lietiskos pierādījumus un dokumentus bija nepieciešams apskatīt apsūdzētām personām, to aizstāvjiem un tiesai, kas patērēja cilvēkresursus, laiku un radīja nevajadzīgus izdevumus (papildus advokāta samaksa, u.tml.)," norādījusi tiesa.

Vienlaikus tiesa norādījusi, ka nav saskatāms loģisks izskaidrojums, kādēļ kratīšanas laikā tika izņemti un lietai vispār tika pievienoti tādi dokumenti kā pisuāra jaucējkrāna rokasgrāmata, dažādas instrukcijas, izlietnes uzstādīšanas shēmas, AS "Citadele banka" brošūra "Bankas Citadele kreditēšanas piedāvājums" un daudzi citi tamlīdzīgi materiāli, kuriem acīmredzami nav nekāda sakara ar šajā kriminālprocesā pierādāmo priekšmetu.

Minētie fakti tiesai radījuši saprātīgas šaubas, ka apsūdzību uzturošie prokurori paši zina, kas atrodas liela apjoma lietā, kuru nosūtījuši uz tiesu. Šīs šaubas pastiprinājis apstāklis, ka lietisko pierādījumu un dokumentu kastes, kuras tiesa saņēma no prokuratūras, bija aizlīmētas ar valsts policijas lentām, kas liecina par to, ka visticamāk prokurori šīs kastes pirms lietas nodošanas tiesai nebija vēruši vaļā un iepazinušies ar to saturu.

Tāpat šādu dokumentu esamība lietā tiesai likusi apšaubīt prokuroru kā uzraugošo prokuroru un valsts apsūdzības uzturētāju profesionalitāti un nopietnu attieksmi pret saviem amata pienākumiem tik sabiedrībai būtiskā un nozīmīgā kriminālprocesā.

Blakuslēmumā uzsvērts, ka tiesai nav zināmi šādas rīcības iemesli, taču tiesa pieļauj, ka tie varētu būt dažādi - nevēlēšanās vai nespēja iedziļināties lietas apstākļos, lietas plaša sabiedriskā rezonanse un spiediens lietu ātrāk virzīt uz tiesu un tamlīdzīgi. Turklāt šāda prokuroru darbība, tiesas ieskatā, ir vērtējama kā necieņa gan pret tiesu, gan pārējiem procesa dalībniekiem.

Prokuratūrai arī pārmesta haotiska lietisko pierādījumu dokumentēšana. Piemēram, lietas materiālos atrodami apzīmējumi "dažādi", "mape bez uzrakstiem", "mape melnā krāsā". Tiesa norādījusi, ka no šāda saraksta nav bijis iespējams identificēt tiesai nodotos materiālus, kā arī izsekot līdzi darbībām, kas ar tiem veiktas, garantējot materiālu satura nemainīgumu.

Līdz ar to tiesa blakuslēmumā uzsvērusi, ka minētie fakti liecina, kādā steigā un cik pavirši prokurori ir veikuši savus amata pienākumus, nododot tiesai tik sabiedrībai būtisku un nozīmīgu lietu. Tikai un vienīgi tiesvedības gaitā pēc tiesas uzlikta pienākuma prokurori ir mēģinājuši šo nepilnību labot, sastādot detalizētāku lietisko pierādījumu un dokumentu sarakstu, no kura ir iespējams gūt kaut cik lielāku skaidrību par to, kas tad šajās mapēs vispār atrodas.

Līdz ar to prokurori ir pieļāvuši nolaidību, pildot amata pienākumus, atzīmēts blakuslēmumā.

Tiesa arī uzskaitījusi virkni ar pierādījumiem, kas lietas materiālos atkārtojas, apgrūtinot tiesas darbu.

Izvērtējot lietas materiālus un normatīvo regulējumu, tiesa spriedumā ir konstatējusi, ka pirmstiesas procesā ir pretlikumīgi pieņemti lēmumi par vairāku personu atzīšanu par cietušām, taču tiesai Kriminālprocesa likums nav piešķīris procesuālas tiesības jeb līdzekļus šādus lēmumus atcelt.

Nelikumīgi pieņemto lēmumu rezultātā ir iestājušās konkrētas procesuālās sekas – personas piedalījušās kriminālprocesā kā cietušās ar atbilstošām procesuālajām tiesībām, lūgušas piedzīt viņu labā radītās kaitējumu kompensācijas, kuras viņiem šajā procesā juridiski nepienākas. Šādu personu piedalīšanās kriminālprocesā radījusi nevajadzīgus izdevumus valsts budžetam, turklāt minētajām personām tika dotas viltus cerības saņemt kaitējuma kompensāciju šajā kriminālprocesā.

Līdz ar to prokuratūrai nepieciešams izvērtēt radušos situāciju un veikt atbilstošus pasākumus tā novēršanai un turpmākai nepieļaušanai, uzsvērusi tiesa.

Blakuslēmumā norādīts, ka Zolitūdes traģēdijā apsūdzētajām personām dažkārt uzrādītas savstarpēji pretrunīgas apsūdzības. Piemēram, vienā apsūdzībā prokurori uzskatījuši, ka kopnes vidējais mezgls ir izstrādāts, bet citā, ka nav. Secīgi par vieniem un tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem prokurori ir cēluši divas savstarpēji izslēdzošas apsūdzības, kas tiesas ieskatā nav normāla situācija.

Šie fakti, tiesas ieskatā, liecina par to, ka prokuroriem pašiem savā starpā bijušas domstarpības par fundamentāliem lietas apstākļiem, bet tā vietā, lai par to tiktu skaidrībā un precizētu apsūdzības, prokurori lietu ir nosūtījuši uz tiesu. Turklāt prokurori nav izmantojuši Kriminālprocesa likumā paredzēto iespēju novērst šādas acīmredzamas pretrunas, grozot apsūdzības iztiesāšanas laikā.

Tāpat tiesa atzīmējusi, ka apsūdzībai pēc Krimināllikuma 239. panta jeb par būvniecības noteikumu pārkāpšanu, nepieciešams uzskatāmi norādīt ko, kur, kā un ar kādu darbību vai bezdarbību apsūdzētā persona ir pārkāpusi konkrētu būvnoteikumu, kas radīja sekas. Taču, tiesas ieskatā, atsevišķu personu apsūdzībās šis cēlonis vispār nav minēts. "Šādas objektīvās puses sastāvdaļas neiekļaušana celtajā apsūdzībā liecina ne tikai par to, ka celtā apsūdzība neatbilst Kriminālprocesa likuma 405. panta pirmās daļas 2. punkta prasībām, bet arī par to, ka pašiem prokuroriem pastāvējušas šaubas par apsūdzētās personas vainu Krimināllikuma 239. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā," norādījusi tiesa.

Tiesa arī uzsvērusi, ka nav pieļaujama situācija, kurā vairāki prokurori, uzturot apsūdzību vienā lietā, nespēj formulēt, kurš pierādījums uz kuru apsūdzēto ir attiecināms un ko tieši pierāda, kā rezultātā apsūdzētajiem, to aizstāvjiem un tiesai, saņemot lēmumu par krimināllietas un par procesa par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu juridiskajām personām nodošanu tiesai, ir jāuzmin, ar kādiem pierādījumiem prokurori pamato atsevišķi katras apsūdzētās personas vainu.

Blakuslēmumā vairākkārt atgādināts, ka tiesa prokuroriem procesa laikā vairākas reizes bija lūgusi precizēt pierādījumu sarakstus, kā arī apsūdzības, taču, tiesas ieskatā, šī lūgumi tikuši ignorēti.

Izvērtējot apsūdzības runu tiesas debatēs, tiesa pievienojusies aizstāvības izteiktajam viedoklim un uzskata, ka valsts apsūdzības uzturētāji vietām ir centušies manipulēt ar pierādījumiem, neskatoties uz to, ka dažkārt iegūtās ziņas lietā ir nepilnīgi atspoguļotas, tās ir pretrunīgas vai vienkārši neatbilst lietā noskaidrotajiem apstākļiem. Tiesa vērsusi uzmanību uz būtiskākajām atšķirībām, kas pastāv starp prokuroru apsūdzības runā atreferētajām lietā pieaicinātā eksperta tiesā sniegtajām liecībām un apsūdzības runā izteikto apgalvojumu, ka cits eksperts šī eksperta liecības būtu apstiprinājis.

Tiesa arī konstatējusi, ka konkrētajā kriminālprocesā valsts apsūdzības uzturētāji, veicot izmeklēšanas uzraudzību, nav nodrošinājuši kvalitatīvu un efektīvu izmeklēšanu arī attiecībā uz nepieciešamo pasākumu veikšanu visu iespējamo vainīgo personu noskaidrošanai, proti, vai nu jau likvidētās SIA "Vikom industries", kas izstrādāja sabrukušās kopnes, amatpersonu un darbinieku rīcībā nav konstatējamas noziedzīgu nodarījumu sastāvu pazīmes, ievērojot to, ka, iespējams, personas ir apzināti rīkojušās ļaunprātīgi, maldinājušas citus būvprocesa dalībniekus, organizēja un veica sabrukušās tērauda kopnes montāžas darbus bez sertificēta speciālista klātbūtnes, veikušas dokumentu viltojumus un saņēmušas samaksu par darbiem, kurus nebija tiesīgas veikt.

Minētie fakti tiesai rada saprātīgas šaubas par lietas prokuroru kā uzraugošo prokuroru un valsts apsūdzības uzturētāju objektivitāti un nopietnu attieksmi pret amata pienākumiem. Turklāt, iepriekš minētie fakti var radīt nopietnas juridiskās sekas – iestāsies kriminālatbildības noilgums, uzsvērts blakuslēmumā.

"Zolitūdes traģēdija neapšaubāmi ir bijusi viena no lielākajām nelaimēm Latvijas vēsturē. Tāpēc nevienam arī nevar būt šaubu par to, ka traģēdijas iemesli bija jāizmeklē ne tikai iespējami ātri, bet arī profesionāli, vispusīgi un objektīvi, visiem ar šo notikumu saistītajiem būtiskajiem apstākļiem bija jādod pienācīgs, objektīvs un taisnīgs novērtējums," akcentējusi tiesa.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, tiesa secinājusi, ka prokurori, īstenojot kriminālprocesā izmeklēšanas uzraudzību un valsts apsūdzības uzturēšanu, nav ievērojuši profesionalitātes, kompetences un objektivitātes kritēriju. Turklāt neskatoties uz ilgstošo darbu prokuratūrā, prokurori nav pienācīgi pildījuši savus Kriminālprocesa likumā noteiktos pienākumus šajā kriminālprocesā un ir pieļāvuši profesionālu nolaidību.

"Šāda prokuroru attieksme pret profesionālajiem pienākumiem ir nepieņemama, jo tā var būtiski ietekmēt prokuratūras un tiesas darba kvalitāti, radīt nevajadzīgus izdevumus valsts budžetam, līdz ar to mazināt sabiedrības uzticību tiesu varai kopumā. Ņemot vērā to, ka krimināllietā konstatētie Kriminālprocesa likuma pārkāpumi ir būtiski, tie ir radījuši un nākotnē vēl var radīt citas negatīvas procesuālas sekas," atzīmējusi tiesa. Līdz ar to prokuratūrai uzdots noskaidrot apstākļus, kas ietekmēja prokuroru darba kvalitāti.

Šo tiesas blakuslēmumu var pārsūdzēt tikai reizē ar tiesas pieņemto galīgo nolēmumu, un tas stājas spēkā reizē ar tiesas sprieduma stāšanos spēkā.

Ģenerālprokuratūrā portālam "Delfi" norādīja, ka par tālāko rīcību saistībā ar blakuslēmumiem vēl tiks lemts.

Jau vēstīts, ka Zolitūdes traģēdijas krimināllieta ir vērienīgākā tiesas prāva Latvijas vēsturē. Krimināllietas pirmstiesas izmeklēšana ilga aptuveni divus gadus un tiesā nonāca 2015. gada 8. decembrī, bet tiesas izmeklēšana tika sākta otrajā nozīmētajā tiesas sēdē – 2016. gada 1. martā.

Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa tā dēvētajā Zolitūdes traģēdijas krimināllietā apsūdzētajam būvinženierim Ivaram Sergetam lēma piespriest sešu gadu cietumsodu, bet pārējos krimināllietā apsūdzētos atzina par nevainīgiem un lēma viņus attaisnot.

Tāpat uz apsūdzēto sola bija sēdies veikala projekta būvekspertīzes veicējs Andris Gulbis, būvuzraugs Mārtiņš Draudiņš, arhitekts Andris Kalinka, uzņēmuma "Re&Re" būvdarbu vadītājs Staņislavs Kumpiņš, trīs Rīgas pilsētas būvvaldes darbinieki - Jānis Balodis, Juridiskās nodaļas Būvniecības uzraudzības nodaļas eksperte Marika Treija un būvinspekcijas priekšnieka vietniece Aija Meļņikova -, kā arī uzņēmuma "Maxima Latvija" darba aizsardzības vecākai ekspertei Inna Šuvajeva.

2013. gada 21. novembrī iegrūstot lielveikala "Maxima" jumtam, dzīvību zaudēja 54 cilvēki.

Policija un prokuratūra pirmstiesas izmeklēšanu veica aptuveni divus gadus, savukārt tiesas process ildzis trīs gadus un 11 mēnešus.

Būveksperti secināja, ka traģēdija notika, jo bija nepareizi aprēķinātas jumta konstrukciju slodzes, tādēļ tas iegruva. Prokuratūra deviņām personām apsūdzības uzrādīja par būvniecības noteikumu pārkāpšanu, valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, nonāvēšanu aiz neuzmanības un darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanu.