Policija nozaudē aizturētā telefonu, jaku un kurpes; AT liek pārvērtēt zaudējumus

Izskatāmajā lietā cilvēka mantas – ziemas virsjaka, kurpes un mobilais tālrunis – bija izņemtas kā lietiskie pierādījumi kriminālprocesā, un, pamatojoties uz tiesas spriedumu krimināllietā, bija jāatdod pieteicējam.

Ar Valsts policijas lēmumu tika konstatēta prettiesiska policijas rīcība, nevērīgi glabājot pieteicēja personiskās mantas un nozaudējot tās.

Policija atzina, ka pieteicējam ar iestādes rīcību ir nodarīts vidēji smags nemantiskais (morālais) kaitējums, un par to atlīdzināja 250 eiro.

Policija norādīja, ka pieteicējs nav iesniedzis nevienu pierādījumu par nozaudēto mantu vērtību, kā arī, pārbaudot krimināllietas materiālus, policija nav konstatējusi nekādus šīs mantas identificējošus datus.

Nozaudēto mantu īpašnieks vērsās tiesā, lūdzot noteikt lielāku morālā kaitējuma atlīdzinājumu, kā arī zaudējumu atlīdzinājumu.

Senāts, izskatot lietu kasācijas kārtībā, atzina par nepamatotiem apgabaltiesas apsvērumus, ka zaudējumi nav jāatlīdzina, jo pieteicējam izņemtās mantas nav nepieciešamas: mobilo tālruni viņš ieslodzījuma vietā nevar lietot, savukārt apģērbu vajadzības gadījumā nodrošina valsts, kas esot uzskatāms par daļēju atlīdzinājumu. Turklāt pieteicējs esot vēlējies nodot šīs mantas savai radiniecei.

Senāts atzina, ka brīvības atņemšanas sods neietekmē cilvēka īpašuma tiesības arī tad, ja viņš nevar sev piederošo mantu lietot ar brīvības atņemšanu saistīto ierobežojumu dēļ.

Tas nenozīmē, ka tā zaudē īpašuma tiesības uz šo mantu, norādīja Augstākā tiesa, pieminot, ka tas, ka valsts ieslodzījumā esošam cilvēkam nepieciešamības gadījumā nodrošina apģērbu, nevar tikt uzskatīts par zaudējumu atlīdzinājumu.

Tāpat nevar uzskatīt, ka policijas piešķirtais 250 eiro morālā kaitējuma atlīdzinājums sedz nozaudēto mantu vērtību. Proti, morālā kaitējuma atlīdzinājums pieteicējam ir izmaksāts par viņa tiesību aizskārumu, nevis kā virsjakas, kurpju un mobilā tālruņa vērtības atlīdzinājums.

Lietā nav strīda, ka pieteicējam ir nodarīti zaudējumi, tātad, ņemot vērā iepriekšminēto, tie ir jāatlīdzina.

Senāts arī norādījis uz kļūdainu secinājumu, ka, tā kā pieteicējs nav raksturojis savu mantu īpašības, pēc kurām tās nešaubīgi varētu identificēt, tiesai nav iespējams noteikt pat aptuvenu to vērtību.

Senāta ieskatā nebūtu pamatoti prasīt, lai pieteicējs būtu iepriekš paredzējis, ka konkrētās mantas tiks izņemtas kā iespējami pierādījumi kriminālprocesā, bet vēlāk prettiesiskas policijas faktiskās rīcības dēļ netiks viņam atdotas, tādēļ būtu laikus nodrošinājies ar pierādījumiem par šo mantu īpašībām.

Cilvēka iespējas savākt pierādījumus ir samazinātas arī tāpēc, ka viņš atrodas brīvības atņemšanas iestādē, norādīja Senāts.

Likumā ir noteikts iestādes pienākums – aprakstīt kriminālprocesā izņemto priekšmetu pazīmes īpašā procesuālajā dokumentā. Tātad izņemto priekšmetu pazīmju fiksēšana ir policijas pienākums, kas noteikts ar likumu, un tai ir pienākums izņemtos priekšmetus atdot tādā stāvoklī, kādā tie saņemti.

Līdz ar to konkrētajā gadījumā tiesai ir jāvērtē pieteicēja prasījums, ievērojot vispārējo pieredzi attiecībā uz pazaudētajiem priekšmetiem pielīdzināmu priekšmetu vērtību un šaubas tulkojot par labu pieteicējam, ja vien iestāde nevar pierādīt, ka viņa prasījums ir nepamatots.

Tāpat Senāts spriedumā norādījis, ka tiesai bija jāsniedz vērtējums arī pieteicēja argumentam par nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu sakarā ar neatgriezeniski zaudētiem atsevišķiem kontaktiem mobilā tālruņa nozaudēšanas dēļ, turklāt pat tad, ja tiesa šo argumentu uzskatīja par nepamatotu.

Tā kā spriedumā šāda vērtējuma nav, apgabaltiesas spriedums ir atceļams arī daļā par morālā kaitējuma atlīdzinājumu, nosprieda Augstākā tiesa.