Sirmgalves izvarotājam un slepkavam – mūža ieslodzījums; konfiscē arī dzīvokli Rīgā

Senāts trešdien noraidīja apsūdzētā, viņa aizstāvja un apsūdzētā laulātās kasācijas sūdzības par Rīgas apgabaltiesas 2022. gada 31. maija spriedumu. Līdz ar Senāta lēmumu stājas spēkā apsūdzētajam noteiktais sods – mūža ieslodzījums. Tāpat konfiscēts arī viņam piederošais dzīvoklis Rīgā.

Apsūdzībā norādīts, ka apsūdzētais, iepriekš būdams sirmgalves aprūpētājs, noziegumus veicis 2017. gada 12. jūnija naktī, pa atvērtu virtuves logu ierāpjoties 84 gadus vecās sievietes dzīvoklī Rīgā, Jaunrozes ielā.

Senāts lēmumā atzinis, ka apelācijas instances tiesa pretēji aizstāvja kasācijas sūdzībā norādītajam ir pamatojusi, kādēļ tā par slepkavības izdarīšanu noteikusi apsūdzētajam pamatsodu – mūža ieslodzījumu – un piemērojusi papildsodu – mantas konfiskāciju.

Apelācijas instances tiesa secinājusi, ka apsūdzētais ir sabiedrībai bīstama personība ar augstu noziedzīgo nodarījumu recidīva risku, kura no sabiedrības drošības viedokļa nav piemērota dzīvošanai sabiedrībā.

Tiesa norādījusi, ka apsūdzētais, būdams jau iepriekš sodīts par slepkavību, no jauna izdarījis slepkavību trīs atbildību pastiprinošos apstākļos, apsūdzētā rīcība pret bojāgājušo bijusi īpaši nežēlīga, turklāt noziedzīgais nodarījums vērsts pret 84 gadus vecu sirmgalvi, kuras sociālo aprūpi apsūdzētais iepriekš bija veicis.

Senāts lēmumā norāda, ka tam nav pamata apšaubīt apelācijas instances tiesas atzinumus daļā par piespriesto mantas konfiskāciju.

Tiesa ir izvērtējusi noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļus, atzīstot, ka noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas veids vērtējams kā īpaši nežēlīgs, turklāt viens no apsūdzētā motīviem noslepkavot cietušo bija saistīts ar mantkārību.

Lietai ir slēgtas lietas statuss.

"Delfi" jau rakstīja, ka 2017. gada vasarā Rīgā, klusajā Jaunrozes ielā, 84 gadus vecā Irina G. tika izvarota, noslepkavota un aplaupīta pašas dzīvoklī. Trešās grupas invalīdei ikdienā palīdzēja kāda Rīgas sociālās aprūpes centra darbinieki. Zvērīgā nozieguma pastrādāšanā apsūdzēts viens no viņiem – recidīvists Dzintars Zubko, kura "kontā" jau bija izvarošana un slepkavība.

2019. gada aprīlī Zubko pirmās instances tiesa piesprieda mūža ieslodzījumu.

2019. gada pavasarī aizsaulē devās arī Irinas dēls – no pārdzīvojumiem neizturēja sirds. Viņa atraitne Ludmila iepriekš teica, ka nespēj saprast, kā sociālajam darbam varēja pieņemt piecas reizes sodītu personu.

Jau rakstīts, ka likums paredz – pārbaudīti tiek tikai tie sociālo aprūpes centru darbinieki, kas strādā ar bērniem. Tos, kas rūpējas par vecāka gadagājuma (un bieži vien bezpalīdzīgiem) ļaudīm, pārbaudīt nevajag.

Zubko sodāmības dzēsa un izmantoja tiesības neatklāt savu pagātni, tādēļ, kā portālam "Delfi" iepriekš paskaidroja Valsts policijā, viņš neraisīja nekādas aizdomas. Par vecajiem ļaudīm viņš rūpējās piecus gadus, bet 2017. gadā naktī uz 12. jūniju viss mainījās.

49 gadus vecais Zubko kopā ar dzīvesbiedri Irinai G. palīdzēja apmēram trīs gadus: rūpējās par viņu, gādāja pirkumus no veikala un aptiekas, gatavoja ēdienu. Irina tuviniekiem sūdzējās, ka baidās no vīrieša, jo viņš uz sirmgalvi skatoties "nelaipni un dīvaini". Irinu mulsinājuši arī daudzie tetovējumi: Zubko bija piecas reizes sodīts, ieslodzījumā pavadījis apmēram 13 gadus.

Nemitīgo sūdzību dēļ pensionāres ģimene – dēls Jurijs un vedekla Ludmila – nolēma atteikties no palīdzības.

Zubko par to bija cita versija: viņš apgalvoja, ka Irina uzvedusies pārāk valdonīgi, komandējusi, viņu nekad nekas nav apmierinājis. Tādēļ viņi ar dzīvesbiedri mīļuprāt atteikušies no problemātiskās klientes.

Saskaņā ar apsūdzību naktī uz 12. jūniju starp pulksten trijiem un četriem Zubko caur logu iekļuvis pensionāres dzīvoklī. Tiesas materiālos norādīts, ka viņš uz dīvāna guļošajai sievietei vairākas reizes ar dūrēm iesitis pa galvu, pēc tam, apzinoties, ka upuris ir bezpalīdzīgā stāvoklī, izvarojis, kā arī veicis orālo dzimumaktu.

Pēcāk Zubko pieprasījis pensionārei naudu. Kad viņa sāka kliegt, vīrietis atkal vairākas reizes iesitis sirmgalvei pa galvu, piespiedis sejai spilvenu un nosmacējis. Uzbrukumā Irina guva apmēram desmit ķermeņa bojājumus. Vēlāk slepkavībā apsūdzētais izvandījis dzīvokli un nozadzis vismaz 80 eiro, sudraba glāzīšu komplektu, sudraba traukus, ģimenes dārglietu – zelta gredzenu ar smaragdu, kā arī divus putekļusūcējus. Galu galā vīrietis izkāpis pa logu un ar velosipēdu aizminies mājup.

Nākamajā dienā Zubko kopā ar sievu devies pie notāra, lai reģistrētu darījumu par dzīvokļa iegādi Grīziņkalnā. Viņš tika aizturēts tikai divus mēnešus vēlāk. Sākotnēji vīrietis kategoriski noliedza savu vainu, bet vēlāk izvirzīja savu nozieguma versiju.

Tāpat jau rakstīts, ka Zubko savas liecības mainīja vairākkārt. Saskaņā ar vienu no versijām viņš tajā jūnija naktī ar velosipēdu braucis mājup un sapratis, ka beigušās cigaretes. Minoties gar Irinas G. māju, ievērojis, ka viņas dzīvoklī deg gaisma. Nolēmis iegriezties un aizņemties naudu. Neraugoties uz vēlo stundu, sieviete atvērusi durvis un ielaidusi. Viņš neesot plānojis ilgi uzkavēties, jo sešos jau vajadzējis celties, lai dotos uz darbu.

Tiesā Zubko apgalvoja, ka bijis šokēts par to, ka pensionāre viņam atvērusi durvis un neesot jautājusi, kādēļ viņš ieradies naktī. Pēc Zubko versijas, Irina uzvedusies savādi. Viņam radušās aizdomas, ka sieviete ir iereibusi, tomēr alkohola aromāts neesot vēdījis. Sirmgalve pa dzīvokli pārvietojusies patstāvīgi, bez atbalsta, lai gan agrāk viņa varējusi staigāt tikai ar taburetes vai staiguļa palīdzību.

Zubko apgalvo, ka lūdzis naudu, bet sieviete teikusi, ka visu paņēmis dēls. Tomēr, uzzinot, ka nepieciešami vien trīs eiro, viņa pajautājusi, vai viņš nesteidzas mājup. Pēc tam, kā norāda Zubko, Irina aicinājusi viņu apsēsties blakus uz dīvāna un sākusi "palaist rokas". Vispirms viņš esot pretojies, bet pēc tam ļāvies pierunāties. Orālais sekss noticis pēc abpusējas piekrišanas, viņš neesot ne sitis, ne smacējis. Kad pensionāre viņam pieprasījusi to pašu, viņš atteicies. Sieviete sākusi kliegt un lamāties.

Tā kā Irina ļoti skaļi kliegusi, Zubko viņai pie sejas pielicis spilvenu un aizklājis muti ar plaukstu. Pensionāre viņam iekodusi pirkstā, viņš piespiedis spilvenu stiprāk, un pēc dažām minūtēm sieviete saļimusi. Zubko padomājis, ka pensionāre zaudējusi samaņu, bet pēc tam sapratis, ka ir viņu nosmacējis.

Zubko sākusies panika, viņš izmētājis lietas un papīrus, tad sācis meklēt dzīvokļa atslēgas, kuras Irina kaut kur noslēpusi. Galu galā viņš izlēcis pa logu un aizbraucis mājās. Tiesā Zubko zvērēja, ka neko nav zadzis. Viņš bija izbrīnīts par divu putekļusūcēju zādzību – tādus ir grūti aizvest ar velosipēdu. Viņš dzīvoja pāri krustojumam, vien 5–6 minūšu attālumā no Irinas mājas.

Tāpat Zubko paziņoja, ka viņam nebija jēgas apzagt pensionāri, jo viņam mājās bija 17 000 eiro skaidrā naudā. Šo summu abi ar sievu bija daudzus gadus krājuši dzīvokļa iegādei. Vēlāk tiesa nolēma to konfiscēt.

Kad Zubko aizturēja, viņš par visu liedzās, paziņoja, ka pie Irinas nav bijis, jo viņam tur neesot ko darīt. Vēlāk tomēr nolēma atzīties. Savu nevēlēšanos iet uz policiju un vaļsirdīgi atzīties skaidroja ar to, ka zinājis – lai gan agrāk vai vēlāk viņš būtu atklāts, jo nozieguma vietā palikušas viņa DNS pēdas, tomēr gribējis ilgāku laiku pavadīt brīvībā.

Vairāk par notikušo iespējams lasīt šajā rakstā.

Tāpat jau rakstīts, ka pēc šī notikuma jautājumam par to vai par varmācīgiem noziegumiem iepriekš tiesātām personām jāļauj aprūpēt sirmgalvjus un personas ar garīga rakstura traucējumiem, pievērsās arī Labklājības ministrija.