Tad es sāku domāt, kāda meitene būtu manu sapņu. Pēc dažu minūšu pārdomām atklāju, ka viņai vajag būt skaistai, krutai, bagātai, gudrai un stulbai reizē. Vai vismaz ar trim no šīm īpašībām. – Ķirsonam bija meita, tā neko- tipa, arī bagāta, bet papucis jau tur vienam dzīvi izčakarēja,- nodomāju pie sevis. Kas vēl? Domāju, domāju un neko labāku par "Ladybird" neizdomāju. - Pirmkārt, -es ieliku īkšķi plaukstā, - viņa ir tā neko. Proti, kaut kāda gada seksīgākā vai nu dziedātāja vai vispār Latvijas sieviete (tas vēl jānoskaidro, pie sevis noteicu), otrkārt - jauna (jo jaunas uzdzen asinis, noņurdēju), treškārt- es sacīju savam atspulgam spoguli - viņa ir mūziķe un uzķersies, ka es mūzikas žurnālists. Bet tad, es teicu caur bārdas putām, es viņu savaldzināšu ar vislabāko no Rudakiem, kuru viņa kaut reiz ir redzējusi vai dzirdējusi, un tad - es sastingu ar bārdas nazi virs rīkles – es viņu …pieradināšu. Un tad jau viss pēc vecā plāna. Un es nodzinu bardu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!