Mēness rāmi vēla savu bāli dzelteno spīdumu pār piesnigušo mežu. Brīžiem mēness spīdēja spožāk – teju, līdz olas dzeltenuma spilgtumam, brīžiem blāvāk, palikdams mazgadīga ziloņtēva urīna krāsā. Taču katram ir savas īpatnības, arī mēnesim, tāpēc uz viņu īpaši apvainoties nevajadzētu.

Tieši tā domāja arī vīrs, kurš pa mēness radīto gaismas taku brida pa vēja sadzītajām kupenām, laiku pa laikam palūkodamies uz savu ceļarādītāju, kas majestātiski slīdēja starp tumšo apsnigušo simtgadīgo egļu galotnēm, tādējādi tās pasargādams no saaugšanas ar tumsu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit