Meža etīde

Tieši tā domāja arī vīrs, kurš pa mēness radīto gaismas taku brida pa vēja sadzītajām kupenām, laiku pa laikam palūkodamies uz savu ceļarādītāju, kas majestātiski slīdēja starp tumšo apsnigušo simtgadīgo egļu galotnēm, tādējādi tās pasargādams no saaugšanas ar tumsu.

Jāatzīmē, ka iešana nebija visai parocīga – turpat netālu, ēzeliski bļaustīdamies, pikojās aļņi, un bieži vien kāda nomaldījusies pika aizskrēja aiz vientuļā ceļinieka mēteļa apkakles, samērcējot uzvalku, kreklu un krūštura lencītes. Arī iešana nebija no ērtākajām – brienot pa kupenām, sniegs nepārtraukti bira iekšā zābakos un nepagāja ne piecas minūtes, kad kāja no zābaka jau bija izspiesta ārā un nācās apstāties, lai savāktu nokritušo zābaku, izkratītu no tā sniegu un uzvilktu atkal kājās. Tā, ik pēc laiciņa apstājoties un tīrot zābakus, ceļinieks spītīgi turpināja tālāk ceļu pa mēness gaismu, līdz nemanot iekrita alkšņiem aizaugušā grāvī, aiz kura cauri vērim līkumoja lielceļš.

Iešana pa lielceļu bija nedaudz ērtāka, kaut gan tagad mēnessgaisma vairs nespīdēja priekšā bet nedaudz ieslīpi, tāpēc vientuļais gājējs laiku pa laikam, sekodams mēness gaismai, novirzījās no ceļa un iegāzās grāvī, bet tas nekas – grāvis nav Kolorado Lielais kanjons, no tā var arī izrāpties laukā – atliek tikai nopurināt sniegu no biksēm un iet tālāk, ko vēlīnais ceļinieks arī jo braši darīja.

Pēc vairākiem kilometriem baltā ceļa lenta meta līkumu, aiz kuras egļu tumšie silueti pēkšņi izbeidzās. Gar ceļa malām parādījās liepu rindas, aiz kurām varēja saskatīt mēness apspīdētus laukus, un skat! – nedaudz vēlāk skatam jau atklājās gara un pazema, it kā uz mūžīgiem laikiem ar zemi saauguša nama siluets, kura slīpā jumta čukurā skurstenis vēla baltus dūmus, kamēr gaisma, kas nāca no logu ailēm, uz ceļa sakusa ar mēness staru radīto gaišumu, padarot piesnigušo ceļu tik gaišu kā dienā. Pienākot tuvāk, jau varēja pamanīt, ka nams ir celts no iespaidīgiem laukakmeņiem, savukārt virs masīvajām ozolkoka durvīm ķēdēs šūpojās dēlis ar gotu burtiem iededzinātu uzrakstu “Pie Āža”.

Tā kā arī vientuļais ceļinieks nebija analfabēts, viņš minēto uzrakstu salasīja ļoti labi un tvēra pie kaltā durvju roktura, lai vērtu vaļā durvis. Tūdaļ piekasīgi lasītāji man pārmetīs, ka literārajam varonim neklājas vazāties pa krogiem, jo tas pamudinās lasītājus uz pļēgurošanu un citādi pagrimušu dzīvesveidu, taču neaizmirsīsim, ka arī literārais varonis ir cilvēks un arī viņam gribās pasildīties pēc naksnīgās pastaigas pa mežu, it īpaši ziemā. Bez tam, literārajam varonim bija pilnīgi vienalga, ko par viņa rīcību domā lasītāji, tāpēc, atvēris durvis, viņš iegāja krogā.

No iekšas vēlīnajam gājējam, kura vārds, starp citu, bija Indulis Piepe, iesitās pretī karsta gaisa šalts, kas apņēma visu viņa augumu kā kaislē iedegusies mīļākā, kamēr īpašs gaisa vilnis viņam iesita nāsīs čurkstoša cepeša un sautētu skābu kāpostu neatvairāmo aromātu. Smarža bija tik uzmācīga, ka Piepe tai sekoja kā apmāts, līdz atdūrās pret iespaidīgu leti, aiz kuras aši rosījās neliela auguma apaļš un omulīgs vīrs pusmūža gados ar nelielām ūsiņām zem prāvā deguna, kas daudziem Izredzētās tautas pārstāvjiem radītu neveselīgas asociācijas.
- Vai izsalkuši esam? – vēlīgi apjautājās krodzinieks.
- Nē…vienu gaišo aliņu, - izdvesa Piepe, jo kroga zālē valdošais aromāts joprojām bija paralizējis viņa apziņu un, līdz ar to, arī spēju sakarīgi izteikties.
- Acumirklīti! – krodzinieks piegāja pie mucas un paņēmis masīvu stopa kausu, pietecināja to pilnu ar dzintarainu šķidrumu, kam pašā augšā slējās balts putu mākonis teju siena kaudzes lielumā.

Piepe paņēma aprasojušo kausu un piecēlis to pie lūpām, izsūca vienā rāvienā, izbaudīdams vēsā alus rūgteni saldo un patīkami atsvaidzinošo garšu. Kad no alus bija atlikušas tikai patīkamas atmiņas, Piepem likās, ka nu viņa kunģis ir piepildīts ar laimes okeānu, kura dibenā skaļi kurkšķina vardes. Tas atgādināja Piepem, ka viņš jau labu laiku neko nav ēdis, savukārt izdzertais alus kauss viņu darīja atkal saprātīgu.

- Un tagad, man, lūdzu, kaut ko ēdamu! - viņš palūdza krodziniekam.
- Ko es jums varētu piedāvāt? – krodzinieks apvaicājās, - varu jums piedāvāt ēdienkarti, taču personīgi ieteiktu jums mūsu kroņa ēdienu – līdakas zupu un baraviku un brūkleņu mērcē sautētas ribiņas ar sutinātiem kāpostiem un taukos ceptiem kartupeļiem. Visi mūsu apmeklētāji tās ir atzinuši par labām esam, - viņš smaidot piebilda.
- Labi, tad dodiet man tās. Un vēl vienu kausu alus, lūdzu.
Krodzinieks pamāja. Piepe aizgāja pakārt mēteli un tad ieņēma vietu pie pamatīga, tumši beicēta ozolkoka galda, kur lēnām ķērās pie otra kausa tukšošanas. Tomēr ilgi viņam tukšot kausu nesanāca, jo viņš juta, ka ķermeņa lejasgalā ir sakrājies pamatīgs smagums, kas tā vien brēca pēc atvieglošanās, turklāt kārtīgas, nevis tikai prastas rasināšanas.

Ievērojis durvis ar gailīti un vistiņu Piepe iegāja kungistabā un apsēdies uz spodrā fajansa izstrādājuma, sāka pētīt sienas, kas bija izlīmētas ar vecu nodzeltējušu avīžu un žurnālu izgriezumiem. Piepe pārlaida acis pār virsrakstiem “Vorošilova vārdā nosauktais kolchozs “Sarkanā vārpa” izpilda Piecgades plānu trijos gados”, “Rajona centrs ezera krastā – darbaļaužu iecienīta vieta”, “Herberts Cukurs laimīgi atgriezies no lidojuma uz Gambiju”, “Krāslavas tējnīca – patērētāja draugs un paraugs sabiedriskai ēdināšanai”, “Mazpulcēni rāda Dr. Kārlim Ulmanim pašu izaudzētu govi”, “Komunisms tagad arī ārpus Zemeslodes. Padomju cilvēks – pirmais cilvēks kosmosā”, savukārt komiksu “Kā Bonza gribēja būt pasaules valdnieks” un rakstu “Liela izkaušanās jauno gadu sagaidot izcēlās Vērmaņa parka “Ziemas dārzā” starp žīdiem un kristītiem. Dzirdēti pat izsaucieni: “Sitiet žīdus!” Stipri iekarsuši skandālisti sāka laist darbā ne vien dūres, bet ķērās arī pie krēsliem. Ķelneri un pāris policistu nevarēja nekā izdarīt, kamdēļ izsauca vairāk policijas, kas nodibināja kārtību. Pie atbildības saukts kādas 20 personas. Vairākiem saskrambātas rokas un ģīmji, saplēsti svētku svārki.” Piepe izlasīja pilnībā. Pēc atvieglošanās, nonākot zālē Piepi jau gaidīja milzīgs kūpošs zupas šķīvis un mazāks šķīvītis ar pamatīgām smaržīgas rupjmaizes rikām. Vēl pēc brīža, kad no zupas šķīvja bija palikušas pēc dillēm un ūdens dzelmes smaržojošas atmiņas, burvīga apkalpotāja dekoltētā kleitā, šmaugu vidukli un stāvām krūtīm atnesa arī otro. Ai, kas tas bija par otro! Ribiņas pašas kusa mutē, kartupeļi – brūni un kraukšķīgi svaigiem lociņiem pārbērti, baraviku kātiņi mērcē, neskatoties uz ilgo sautēšanu, stingri – jā tā paēst cilvēks var tikai reizi simts gados. Noskalojis gardo un sātīgo maltīti ar pāris malciņiem alus, Piepe piecēlās un smagi pielīgoja pie letes. Krodzinieks pāri letei viņam uzsmaidīja:
- Vai labi smeķēja? – viņš apjautājās.
- Paldies, brīnišķīgi. Sen nebiju tik labi paēdis.
- Varbūt vēl ko vēlaties? – krodzinieks uzmeta acis viesim, taču ieraudzīja savā priekšā revolvera stobru.
- Vēl man ir tāda neliela vēlēšanās. Ja jūs padalītos ar mani savas kases saturā, es jums būtu no sirds pateicīgs un arī Tas Kungs tādu labu darbu nespēs aizmirst! Vai ne tā?
- Tā jau ir. – krodzinieks noteica un sāka vilkt ārā no kases aparāta banknotes, kuras tika liktas Piepem priekšā, - Tas ir viss, ja tas apmierina jūsu pieticīgās vēlmes.
- Varbūt, ja jums tas nebūtu apgrūtinoši, jūs varētu paskatīties arī tajā dzelzs skapī, kas ir, lūk, tajā stūrī? – Piepe vaicāja.
- Protams, par to nevar būt runas! – krodzinieks atslēdza dzels skapi un izvilka no turienes vairākas naudas paciņas, kas bija pārtītas ar gumiju.
Piepe pārskaitīja naudu. Kopā tur sanāca ap diviem tūkstošiem latu.
- Un tagad atļaujiet atvadīties. Cik es jums esmu parādā par pusdienām?
- Divus latus piecdesmit par ēdamo un vēl trīs par alu. Bet vai jums kaut kur jāskrien? Varbūt varat vēl pasēdēt un nedaudz iemalkot kādu alu? Mums ir arī burvīgs tumšais alus. Nav nemaz kauss jāceļ pie mutes – pats ielīst māgā!
- Paldies, jūsu labo sirdi es pratīšu novērtēt. Pagaršošu ka ar’ es to tumšo!
Tumšais patiešām bija brīnišķīgs – salds, biezs un padarīja krogus telpu mājīgu bez gala un visus apkalpojošā personāla cilvēkus – par eņģeļiem zemes virsū. Iespējams arī pārējie planētu apdzīvojošie cilvēki Piepes skatījumā būtu kļuvuši par eņģeļiem, taču viņi tajā vakarā krogu “Pie Āža” neapmeklēja, tāpēc Piepem bija lemts sēdēt visā krogā vienam un vientuļam kā piemineklim nezināmajam kareivim parka vidū.

Tomēr Piepes vientulību, gods kam gods, centās kliedēt burvīgā apkalpotāja, acīgi vērodama, kad Piepes kausiņš būs tukšs un vietā atnesdama piepildītu, kā arī gādādama, lai viesim netrūktu arī uzkožamo. No tādas laipnības Piepi bija dziļi aizkustināts, un kad viņam tika atnests kārtējais kausiņš ar tumšo alu, viņš uzmeta galdā ceriņkrāsas papīrīti:

- Tas jums par atnešanu. Nē, nē, ņemiet droši, es te tikko aptīrīju šitā kroga kasi, es to varu atļauties! – viņš iebāza desmitnieku apkalpotājai svārku kabatā, - zini, atnes man kaut ko stingrāku! Man tas alus sāk likties par vāju!

Galdā parādījās “Allažu ķimeļa” pudele un glāzīte, par ko Piepe oficiantei atlīdzināja, svārku kabatā iebāzdams divdesmit latus un iekniebdams dibenā. Izdzēris pāris glāzītes ķimeļa, Piepe tās noskaloja ar pāris kausiņiem alus, par katru atnesto kausiņu oficiantei jo dāsni atlīdzinādams. Tad viņš pasūtīja šampanieti un divas glāzes, taču kamēr tās tika nestas, viņš izgāja ārā atviegloties.

Atvieglošanās sanāca dinamiska – būdams pārgalvīgas dabas cilvēks, Piepe, izdomāja, vai čurkstinādams viņš nevarētu apskriet apkārt diviem kokiem un tādējādi sniegā uzzīmēt astotnieku. Izrādās, ka varēja. Taisnība, viņš apskrēja apkārt nevis diviem, bet gan trijiem kokiem, tāpēc sanāca nevis gluži astotnieks, bet figūra, kas atgādina triju cīsiņu virteni ar diviem līkņu krustpunktiem, taču tas nekas – tautas paruna māca, ka dubults neplīst.

Iegājis atpakaļ krogū, Piepe turpināja našķēties ar dzērieniem, kas vēl vairāk pastiprināja viņa omulību. Arī līdzšinējo apkalpotāju bija nomainījusi cita – nedaudz mazāka augumā, toties krietni apaļīgāka. Tādām apaļīgām jaunkundzēm grēks neiekniebt dibenā, tāpēc Piepe ātri vien to izdarīja un aicināja apkalpotāju piesēst un iedzert ar viņu kopā šampanieti.

- Nu, ko jūs! – apkalpotāja atrunājās – mums ir aizliegts darba laikā lietot alkoholu…
- Beidz, tas resnais mūlis aiz letes nemaz nepamanīs, - Piepe pameta acis uz letes pusi, - re, vairs nesēž aiz letes, droši vien nolicies pampt. Tagad tu vari droši ieraut!
- Beidziet, mani atlaidīs no darba, ja es sākšu ar klientiem dzert – apkalpotāja šaubījās.
- Cik tev tas štrumbante mēnesī maksā? Divus simtus? Še tev četri! – Piepe ar žestu, kas nedarītu kaunu valsts prezidentam, iebāza apkalpotājas kabatā astoņas piecdesmitlatu banknotes. Apkalpotāja piekāpās:
- Nu labi, bet tikai pāris glāzītes…
Šampanietis dzirkstīt dzirkstīja glāzēs, abi saskandināja un, kā saka dzejnieks, tukšoja savus kausus līdz dibenam. Piepe momentā atkal piepildīja glāzes:
- Un tagad lūdzu uz jūsu otru burvīgo pup… atvainojiet, kājiņu!
Kad otra glāze tapa iztukšota, Piepem uznāca aizdomas, ka šampanietis tāpat izskatās pārāk līdzīgs urīnam, tāpēc to vajag pašķaidīt ar Melno balzamu, kas arī jo braši tika darīts. Pēc tāda kokteiļa Piepem uznāca palaidņoties kāre – viņš mēģināja apkalpotāju nobučot, iekost tās kuplajās krūtīs un ar vienu roku pacelt apkalpotājas svārkus, lai, viņa paša vārdiem izsakoties, palūrētu, vai viņa biksītes nēsā, kamēr otra roka konstanti taustījās gar apkalpotājas iespaidīgo pēcpusi, izņemot brīžus, kad tā pasniedzās, lai salietu dzeramos un lai ieslidinātu apkalpotājas svārku kabatā kārtējo naudaszīmi, kad viņas protesti sāka palikt pārāk uzstājīgi.

Starp citu, protesti pamazām samazinājās, turklāt ne jau dēļ kabatā ieslidinātajām banknotēm. Plokot dzērienu līmenim pudelēs, arī apkalpotāja pamazām atraisījās un tik daudz neprotestēja, turklāt neatteicās arī no kādas glāzītes stiprāka padzēriena, ko Piepe ar dāsnu rociņu viņai ielēja. Tad viņam uznāca sportisks noskaņojums un viņš saņurcīja lodītēs banknotes un meta tās apkalpotājai, cenšoties trāpīt aiz viņas dekoltē, kas viņam arī ļoti labi izdevās, tāpēc katru trāpījumu viņš pavadīja ar saucienu “Kurtinaitis!”

Tad viņš aiz apkalpotājas ņiebura aizbāza vairākas simtslatu banknotes, un tai pie auss pieliecies, mēģināja sakūdīt “uz vienu mazu seksiņu”, no kā apkalpotāja kategoriski atsacījās, tāpēc Piepe bija spiests pievienot vēl pāris simtlatu banknotes, kā arī aiz ņiebura aizbēra veselu kaudzi sīkāku banknošu. Kamēr apkalpotāja teicās padomāt, Piepe juta, ka atkal ir laiks iziet atviegloties. Izgājis laukā viņš meklēja kādu koku, pie kura piestāt, taču tuvumā nevienu neatradis, viņš sāka iet uz priekšu, taču neviens koks viņam, kā par spīti, ceļā negadījās, kas bija ļoti traģiski, cilvēka jo pūslis, galu galā, arī nav bezizmēra. Cīnoties ar spiedienu, Piepe paskatījās apkārt un saprata, ka viņš iet nekur citur kā taisni uz priekšu pa ceļu un atliek tikai nogriezties no ceļa, lai atrastu tādu koku, kādu vien vēlies. To Piepe arī darīja – pēc pusstundu ilgas koku izvēles, Piepe atstutēja galvu pret resnu bērzu un ilgi jo ilgi to sildīja ar savu iekšējo siltumu, kas materializējās kā kūpošs sniegs dzeltenā krāsā. Pēc bērza sasildīšanas Piepe tam uzpliķēja pa plecu un teica, ka esot aplaupījis kasi, tikai piekodināja, lai bērzs to nevienam nestāsta. Tad Piepe atspiedās ar galvu pret bērzu un drīz vien mežu piepildīja varena krākšana, savukārt no varenā aromāta, kas nāca no viņa elpas, eglēm sāka birt čiekuri. Daļa čiekuru trāpīja arī pa Piepes galvu, taču tas viņu neiztraucēja.

Tikmēr krogus apkalpotāja, laiku īsinādama, gaidot Piepi, turpināja lietot alkoholiskos dzērienus. Kad pēc stundas no Piepes vēl nebija ne vēsts, viņa piecēlās un iegāja tualetē. Koķeti uzsmaidījusi savam attēlam spogulī, viņa noņēma parūku, nomazgāja pūderi un lūpu krāsu no sejas un vēlreiz paraudzījās spogulī. Tagad viņai pretī vērās krodzinieka seja. Ar nožēlu paskatījies uz savām noskūtajām ūsām, viņš pakasīja nesen epilēto kāju un atpogājis kleitas augšdaļu un ņieburu, izvilka no tās mākslīgo krūšu pāri. Tad izvilcis aiz kleitas aizbāztās un tās kabatās sabāztās naudaszīmes, viņš tās rūpīgi pārskaitīja. No nolaupītās naudas trūka apmēram simt divdesmit latu. Tomēr tas ir sīkums, krodzinieks nopūtās - salīdzinot ar to, ka viņš gandrīz pazaudēja pusi mēneša ienākumu. Lai to glābtu bija vērts noskūt ūsas un pakļaut visu ķermeni epilācijas radītajam diskomfortam, viņš domāja. Galu galā, tas viss ataugs un arī to, ka viens ķēms līda bučoties un grābstījās gar pēcpusi viņš pārcietīs – domādams šādas optimistiskas domas, krodzinieks atkal uzsmaidīja savam attēlam spogulī. Taču pārdzīvojumi un izdzertais alkohols darīja savu – pēkšņi viņa kuņģi sagrāba asas sāpes un viņš zibenīgi ieskrēja tualetē, kur viņu sagrāba pēkšņa caurejas lēkme. To pārdzīvojis, viņš klanījās, klanījās, līdz atspiedis galvu pret sienu, viņš izbaudīja apkārtējās pasaules šūpošanos, tad griešanos un tad nemanot jau viņa plakstiņi noslīga lejup.

P. S. Kas nerro apmeklētājus un darba laikā lieto alkoholu, to Dievs soda – tajā vakarā krodzinieku piemeklēja ne viena vien caurejas lēkme, turklāt, būdams pamatīgā žvingulī, jeb būsim tieši – daļējas nemaņas stāvoklī, viņš nevarēja sataustīt tualetes papīra rulli, taču, būdams tīrīgs indivīds, viņš tualetes papīra vietā izlietoja pirmo papīru, kas pagadījās pa rokai, kas, diemžēl, izrādījās tik sūri grūti atgūtās naudas banknotes.

P. P. S. Lūdzu mani atvainot sakarā ar vārda “Slāpeklis” deficītu stāstā, sakarā ar to, ka būdams analfabēts, es nezinu tā nozīmi.