Vēroju, kā balkonu veselu km par pagarinājumu uz ielas izstiept nevar,
Gaiss tikai 0,5 m ir ar mieru paturēt
Kaut kur citur jau apelsīni nogatavojušies veikala skatlogā
Asfalts berž manu kurpju zoles un palieku aizvien īsāks un īsāks
Auto kā liels sudraba tīrradnis iznirst no pagalma tumšajām raktuvēm
Peļķes ir spogulis, kurā neviens tāpat neskatās, nodomāju es un secinu, ka arī man pie sienas jāpieliek tāds mazs dīķis, kurā visam noslīkt un ko tikai ar gaismu var izvilināt ārā no tumsas dziļumiem
Tikmēr nami joprojām stāv uz vietas, antenu matadatām saspraustām frizūrām
Un es turpinu iet gar kokiem bez lapām,
Vējš tvarsta koku zarus
Kā rokas pastieptas sveicienam, ik pa laikam atkal un atkal sveicinās
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!