A. Lafošels: ***

Pazīstu dzejnieci kādu I

Pazīstu dzejnieci kādu,
Un, jo tuvāk pazīstu,
Jo vairāk saprotu,
Cik patiesībā tālu man līdz viņai

***

Garām pagāju manekeniem
Ak, mani melnie sporta tērpu manekeni!
Zināšu, kā izskatīšos tad, kad pārvērtīšos es par nēģeri!...
Un arī reklāmām
Jaunais 3D TV, kuru, lai skatītos, jāvelk ir brilles
Laikam pavisam maziņš, ja jau bez brillēm nevar saskatīt
Un viņa man iedeva numuriņu, ar glāsmainiem pirkstiem kaut ko vairāk ieliekot plaukstā
Naktī droši vien skūpstītu viņu siltu un maigu un nevarētu saprast, kas ir tas, kas man tagad ir, bet viņai nemaz nav palicis mazāk, visu ar lūpām pārstaigājis nevarētu saprast, visas ielejas un kalni savā vietā, pat pēc zemestrīces ģeogrāfija šūpotos, bet beigās viss tik un tā paliktu savās vietās...

***

Šodien sētnieks sakopis pagalmu, droši vien tāpēc, ka
Manas mājas logi redz visu,
Bet nebaidieties, viņa nenodos.
Viņa klusē vienmēr.
Reizēm kāds sāk mežonīgi raustīt ārdurvis, līdz māja izdod neapmierinātām būtnēm raksturīgas skaņas.
Nu, negrib iet līdzi, kad rokturiem kāds satver un velk,
Bet neviens jau māju nemaz negribēja izstaidzināt,
Vienīgi atkal iebrāzties kāpņutelpā meklēt pēc kādas zudušas būtnes Iras,
Kura šeit ir dzīvojusi tik maz, ka māja pat neatceras viņu.
Māja arī smēķē, ja kāds skursteņcigaretē kāds sabāž tabaku – vislabāk viņai patīk
Bērza malkas tabaka.
Tā arī var sasildīties augstās ziemās, pavisam tīksmīgi
Un tad no mājas dveš tik omulīgi, ka, tā kā nevaru apķerties viņai apkārt,
Vienkārši piespiežos pie viena sāna.

Virtuves poēma II

Aiz loga mākoņpelnos saules fēnikss atkal dzimst.
Tējkanna uz galda sīc, kaut nepalīdz, tā nepaceļas gaisā tā kā ods, kaut tēlo līdz.
Pa logu avārijas mākoņos vēl turpinās.
Tie saskrienas un satriecās, un labi, ka tie asi nav. Un migla, lielākais no tiem, pa reizei
Nokrīt zemei virsū, bet bez – blaukš. Vai - varbūt iznirst tā no zemes dzīlēm un tad uzpeld augšā, pārvēršas par mākoņiem.
Sāk tējkanna kā primadonna operā visaugstāko no skaņām paust.
Nu jāceļ nost no vulkāna, kas gāzes plītī atkal ieslēgts.
Kāds vulkāns primadonnā deg, kad viņa savu dvēseli sāk ārā izdziedāt?
Es lēnām maizi sazāģēju ar šo zāģi, jocīgi, sauc viņu arī vēl par nazi.
Ir varbūt zāģis – robains nazis, ir varbūt nazis – līdzens zāģis,
Bet maizei ir vienalga, zāģējot ar zāģi līdzenu ir mazāk skaidu, tas ir – drupaču.
Vēl uzsmērēju virsū sviestu, tā kā ceļu asfaltēju, kurā soļot maniem zobiem,
Neatstājot it nekādus tiltus sev aiz muguras un ceļus, visur tikai vienreiz ejot.
Vēl nogriežu es kādu siera šķēli, saritinu, tajā ieritināts ir nekas, tas šoreiz apaļš ir, bet reizēm gadās - trīsstūrains vai četrstūrains, vai varbūt – ar pavisam dīvainu formu, piemēram, saņurcītu un patiesībā iepriekšējās visas reizes vienkārši viņš saspiedās, jo varu apzvērēt, man izdevās reiz itin veikli ļoti saņurcītā veidā siera šķēli apkārt nekam aplocīt.
Kafija krūzē birst putekļiem vien kā no kāda dīvaina zieda ziedputekšņi.
Ūdens nokrāsojas melns, droši vien tagad tasītē ziloni varētu noslēpt, neko nevarētu redzēt, tik melns...
Bet cukurs ūdeni nekrāso itin nemaz...
Un salāti, liekas, plastmasas trauciņa siltumnīcā tik tikko izauguši, tik svaigi, rasa vēl virsū tiem, nāk no kaut kurienes, kur ir tik tikko rīts...
Vēl sauso zupu ieberu kastrolī, ūdens noslīcina no sākuma akmenscietos makaronus,
Līdz vēlāk tie uzpeld kā ūdenszāles, tikai naktī augušas, bālas.
Un, visbeidzot – pa virsu iesēju garšvielu sēklas, pāri visam saaug neredzami dienvidu augi, neredzami – bet – sagaršojami.