Vienam tā būs "Saule, Pērkons, Daugava", citam dokumentālie kadri no 1990. gada 4. maija Augstākās padomes sēdes un tai sekojošais patiesi neviltotais tautas prieks. Vēl kādu aizkustina kadri no Baltijas ceļa vai tautumeita Dziesmu svētkos. Pēdējos gados noteikti šai kompozīcijai var pievienot arī Valsts prezidentes (1999–2007) Vairas Vīķes-Freibergas uzrunu 2002. gada NATO samitā Prāgā, kur Latvija, tāpat kā Bulgārija, Igaunija, Lietuva, Rumānija, Slovākija un Slovēnija, tika uzaicināta sākt sarunas par pievienošanos šobrīd spēcīgākajai militārajai aliansei pasaulē.
Kopš 2004. gada Latvija ir pilntiesīga NATO dalībvalsts, bet runa turpina "ar vārdiem darīt lietas" un kā svētkos, tā brīžos, kad karastāvoklis ir tepat netālu, atgādina – cik svētīgi, ka mēs esam atgriezušies Eiropā. Sākoties samitam, jau bija skaidrs, ka Latvija saņems ilgi gaidīto uzaicinājumu pievienoties NATO. Tad kāpēc šī runa ir tik īpaša? "Jo ar katru viņas vārdu auditorija pamodās. Viņa bija zvaigzne visu šo tumšo uzvalku vidū," tagad saka Vīķes-Freibergas toreizējā preses sekretāre Aiva Rozenberga.
Diplomāts Andrejs Pildegovičs, kurš tolaik bija prezidentes padomnieks ārlietu jautājumos, atceras, ka runa nebija gara, bet visi samita dalībnieki pārstājuši čalot un iestājies svinīgs klusums. Pēc tam visi jaunie sabiedrotie pateikušies, izjūtot vēsturiskā momenta nozīmīgumu. "Es teiktu, ka viņa šai runai bija gatavojusies visu mūžu, jo viņa bija piedzīvojusi 2. pasaules karu, okupāciju, bēgļu gaitas," tagad secina Pildegovičs. Viņš uzsver, ka tie nebija vien tehniski vārdi, prezidente runājusi kā sabiedrības līdere, uzsverot, ka politiķi, kas sēž pie galda Prāgā, labo kļūdas un tos noziegumus, kas ietekmēja veselas divas paaudzes. "Man personīgi tas bija viens no laimīgākajiem brīžiem profesionālajā dzīvē. Arī personīgajā, jo mēs uz to ilgi gājām," atzīst diplomāts.
Klausījās ar neviltotu apbrīnu
Ļoti bieži valstu līderu runas starptautiskajā arēnā top kā kopdarbs. To, lūgta izstāstīt runas tapšanas stāstu, sarunā ar "Delfi" atgādina arī Vīķe-Freiberga. "Mūsu gadījumā bija tā, ka Ārlietu ministrija atsūtīja tēzes, mans dēls, kas daļēju laiku strādāja kā redaktors kancelejā, sakārtoja tās kaut kādā loģiskā secībā, iedeva struktūru. Tad es rediģēju pēc sava stila," viņa stāsta. Taču ne vienmēr tas notika tā.
Eksprezidente atceras, ka automašīnā uz samita norises vietu sēdējusi blakus toreizējam Latvijas vēstniekam NATO Imantam Lieģim un lūgusi viņu nerunāt, lai varētu sakoncentrēties. "Ierodoties samita norises vietā, ieņēmām vietas zālē. Turpat blakus sēdēja britu premjers Tonijs Blērs un ASV prezidents Džordžs Bušs
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
