Ierobežojums sodāmības laikā saņemt izvērtējumu atbilstībai pedagoga darbam atbilst Satversmei

ST uzsvēra, ka sodāmības termiņa beigu datums ir brīdis, no kura ir jēgpilni vērtēt to, vai persona varētu būt resocializējusies, un ir iespējams vērtēt tās atbilstību pedagoga amatam.

Lieta tika izskatīta pēc personas pieteikuma par Izglītības likuma 50. panta pirmās daļas 1. punkta atbilstību Satversmes 106. pantam.

Apstrīdētā norma noteic, ka par pedagogu nedrīkst strādāt persona, kas sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas), izņemot gadījumu, kad pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas Izglītības kvalitātes valsts dienests izvērtējis, vai tas nekaitē izglītojamo interesēm, un atļāvis šai personai strādāt par pedagogu. Satversmes 106. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.

Pieteikuma iesniedzējs atzīts par vainīgu tīša mazāk smaga nozieguma izdarīšanā. Pamatojoties uz apstrīdēto normu, ar viņu tika izbeigtas darba tiesiskās attiecības.

Pieteikuma iesniedzējs iebilda pret to, ka Izglītības kvalitātes valsts dienests nedrīkst vērtēt personas atbilstību pedagoga amatam uzreiz pēc notiesājoša tiesas sprieduma vai prokurora priekšraksta par sodu spēkā stāšanās un pirms sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, ja persona sodīta par tīša mazāk smaga nozieguma izdarīšanu.

ST atzina, ka tad, ja personas atbilstība pedagoga amatam būtu jāvērtē agrāk, nekā to paredz apstrīdētā norma, būtu apdraudētas Izglītības kvalitātes valsts dienesta iespējas objektīvi novērtēt risku, kādam var tikt pakļauta izglītojamo drošība, intelektuālā un fiziskā attīstība, kā arī paredzamo ietekmi uz katru izglītības mērķgrupu.

Likumdevējs proporcionāli personas izciestajam sodam jau ir diferencējis sodāmības ilgumu un līdz ar to arī laikposmu, kurā personas tiesības ieņemt pedagoga amatu ir ierobežotas. Ievērojot sodāmības krimināltiesisko mērķi, tās termiņa beigu datums ir brīdis, no kura ir jēgpilni vērtēt to, vai persona varētu būt resocializējusies, un ir iespējams vērtēt tās atbilstību pedagoga amatam.

ST uzsvēra, ka pedagoga profesija ir sabiedriski nozīmīga, jo ikviens pedagogs, audzinot izglītojamos un palīdzot viņiem veidot vērtībās balstītas attieksmes, ietekmē visas sabiedrības funkcionēšanu.

Apstrīdētā norma liedz personai strādāt par pedagogu, ja tā ir sodīta nevis par jebkuras tiesību normas pārkāpumu, bet tikai par Krimināllikumā ietvertas tiesību normas pārkāpumu. Tādējādi, nosakot apstrīdētajā normā ietverto pamattiesību ierobežojumu, likumdevējs ir rūpējies par visas sabiedrības interesēm un līdzsvarojis tās ar personas tiesību ierobežojumu.

Līdz ar to labums, ko sabiedrība gūst no tā, ka persona, kura ir sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, nevar strādāt par pedagogu tikmēr, kamēr tai sodāmība nav dzēsta vai noņemta, ir lielāks nekā nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā.

Ņemot vērā minēto, ST atzina, ka apstrīdētajā normā ietvertais personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētā norma atbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.