Svētā Kristapa aizbildnībā – Rīgā svētīs šoferus un viņu auto

Rasnacis pastāstīja, ka svētais Kristofers jeb svētais Kristaps ir zināms kā autovadītāju un tālu ceļotāju aizbildnis, kurš gādā par drošu un veiksmīgu pārvietošanos. Viņa piemiņas dienu katoliskā baznīca atzīmē 25. jūlijā.

Svēto Kristoferu (Kristapu) rīdzinieki ir godinājuši un viņa aizbildniecību savos ceļojumos ir lūguši jau pirms daudziem gadsimtiem, papildināja garīdznieks.

"Vēlamies turpināt šo tradīciju un dot iespēju saņemt svētību visiem autovadītājiem, kuri to vēlēsies," sacīja priesteris, akcentējot, ka "svētības lūgšana iekļauj arī aicinājumu būt saprātīgiem uz ceļa un sniegt palīdzību tiem, kas nonākuši nelaimē. Tādējādi tas veicinātu satiksmes dalībnieku braukšanas kultūras uzlabošanos".

Automašīnu un šoferu svētīšana paredzēta 25. jūlijā no pulksten 12 līdz 18 Rīgā, pie Lielā Kristapa skulptūras.

Svētība ir viena no Katoļu baznīcas sakramentālijām – svētām zīmēm, ar kurām, baznīcai aizlūdzot, tiek gūti, galvenokārt, garīgi augļi, un kas svētdara dažādas cilvēka dzīves situācijas. Svētības lūgšana vienlaikus ir gan Dieva slavēšana, gan aizlūgums par cilvēkiem, lai tie spētu Dieva dotās dāvanas lietot atbilstoši evaņģēlijam, izriet no Rīgas metropolijas kūrijas izdotā "Katoliskās baznīcas katehisma".

Savukārt Svētā Krēsla ziņu portāls "Vatican News" baznīcas svētajiem veltītajā sadaļā vēsta, ka mocekļa nāvē mirušā Kristofera populārākajā attēlā viņš redzams kā liela auguma bārdains vīrs, kurš uzcēlis plecā bērnu Kristu un nes viņu pāri upei. Bērna rokās ir bumba – pasaule. "Vatican News" publikācijā lasāms, ka Kristofers, īstajā vārdā Reprobass, gribējis kalpot tikai pasaulē visvarenākajam karalim, līdz šajos meklējumos nonācis velna kalpībā. Savukārt velns metis līkumu kādas pilsētas ielā novietotam krustam, pēcāk skaidrojot, ka pie krusta miris Kristus, tāpēc krusta attēls velnu biedējot. Reprobass tad sācis meklēt Kristu, lai kalpotu viņam, līdz kāds vientuļnieks ieteicis viņam savu spēku izmantot, palīdzot cilvēkiem šķērsot applūdušu upi.

Izdevuma "Latvijas Vēstnesis" 1997. gada 25. jūlija publikācijā vēstīts par Lielā Kristapa statujas atgriešanos Rīgā un tajā citēts Latviešu konversācijas vārdnīcas 9. sējumā minētais: "Kristaps, Kristofors (grieķiski – Christophoros, Kristus nesējs), svētais, vecākos nostāstos tēlots kā milzis no Kanaanas, kas kristīts un ķeizara Decija (?) laikā nomocīts".

"15. gadsimtā viņu uzņēma t. s. posta palīgu vidū. 17. gadsimtā Vācijā radās jauna leģenda, atvasināta no Kristapa vārda burtiskās nozīmes". Viņš, "gribēdams kalpot Kristum, nesis ceļiniekus pār kādu bīstamu upi. Kādreiz viņam, nesot uz pleciem pāri upei mazu bērnu, nasta kļuvusi arvien smagāka: izrādījies, ka viņš nesis Kristu. Šai stāstījumā saskatāms vācu folkloras priekšstats par teiksmaino Hockauf, Hockepock , kas mēdz uzsēsties vientuļiem ceļiniekiem mugurā un uzskatāms par baiļu un ļaunas sirdsapziņas personifikāciju". "Latvijas Vēstnesis" atzīmē, ka Kristaps bijis pazīstams arī Rīgā – Latviešu krāvēju un nesēju brālība uzskatījusi viņu par savu patronu un 1459. gadā likusi attēlot savā altāra gleznā Pētera baznīcā.

Pirmā Rīgas Kristapa statuja izgatavota jau 1510. gadā. Tagadējās koka statujas oriģinālo versiju 1693. gadā izgatavojis pilsētas galvenais tēlnieks Miķelis Brinkmanis, bet tā sapostīta. 1997. gadā koktēlnieks Gints Upītis Lielā Kristapa skulptūru izgatavoja no jauna. Patlaban skulptūra atrodas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, bet Daugavmalā ir novietota skulptūras kopija.