Ja nesākam diskusiju par kampaņai plānoto tēriņu apmēru, Latvijas valdības iecere ķerties pie rudzu maizes popularizēšanas ir kaut kas tāds, ko vara dažādās valstīs dara izsenis un bieži. Proti, vara cenšas panākt ne tikai to, lai iedzīvotāji, kā saka, nevāra ziepes (piemēram, neizdara noziegumus), bet arī, lai viņu dzīve ir, pēc varas domām, veselīga un labām vērtībām caurstrāvota. Daži autori to sauc par "biopolitiku", bet iztiksim bez pārgudrībām. Mūsu platuma grādu gadījumā viens no pirmajiem, šķiet, gadījumiem ir 1716. gads, kad Rīgā aizliedza pirtīs sievietēm un vīriešiem mazgāties kopā. [1] Varētu šķist, ka nekāda krimināla skāde no šādas mazgāšanās nerodas, bet, lūk, varai šķita, ka tā nav pareizi, un viss.
Tātad, ja paliekam pie viedokļa, ka rudzu maizes kampaņa ir salīdzinoši tipiska t.s. sociālā kampaņa, ir vērts ieskicēt šādu kampaņu plusus un mīnusus. Kaut tādēļ, lai naudu tērētu puslīdz jēdzīgi.
Vispirms jāņem vērā, ka pat pareizas un racionāli pārdomātas kampaņas bieži nesasniedz iecerēto. Piemēram, kad Eiropā parādījās pirmās gāzes plītis, amatpersonas un citi par kopējo labumu domājoši personāži bija pārliecināti, ka šo iekārtu izplatīšana ir visnotaļ veicināma, jo tad kungiem būs viegli sagatavojama, regulāra un silta maltīte pašu mājās un nebūs jāskrien uz krogu. Cik var spriest, uz krogu skrēja un turpina skriet vienalga.
Tāpat kļūdaina izrādījās ideja, ka modernāku virtuves iekārtu izplatīšanās vispār atvieglos sieviešu skarbo likteni.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
