"airBaltic", nodokļi, un temperatūra signalizē par vēzi – "Delfi" redaktori iesaka lasāmvielu brīvdienām  (4)

Latvijas nacionālā lidsabiedrība "airBaltic" dažādos rakursos šonedēļ aizņēma diezgan daudz vietas ziņu lentē. Kamēr biznesa ziņu nodaļas un Delfi TV raidījums "Kāpēc" pievērsās skaidrojumam, ko tieši nesenie lēmumi nozīmē, nacionālo ziņu nodaļa uzmanību pievērsa cilvēkiem, kas lēmuši par pamatkapitāla samazināšanu pusmiljarda eiro vērtībā – skatījāmies, ko dara un cik saņem "airBaltic" valdes un padomes locekļi. Jāsaka, ka atliek vien apbrīnot daža darba sparu, spējot strādāt tik daudzos atbildīgos amatos vienlaikus.

Beidzot zināms finišs ieraugāms vairāku gadu ņemtnē ap nodokļu izmaiņām, un piektdien Finanšu ministrijā prezentēta apjomīgas nodokļu reformas gala versija. Kas mainīsies, kurus izmaiņas ietekmēs visvairāk un vai sagaidāmas vēl kādas izmaiņas – lasiet kolēģu Žanetes Hākas un Raivja Spalvēna rakstā.

Aptaukošanās ir liela problēma Latvijā un ne tikai bērniem – rādītājs pārsniedz ES vidējo. Kā to piecu gadu laikā grasās mazināt? Lasiet kolēģes Sarmītes Gaidules rakstā. Savukārt kolēģe Katrīna Žukova-Zalāne skaidro, ko nozīmē seksuālās izglītošanas kurss, ko no nākamā gada būs jāapgūst pedagogiem (tostarp sporta treneriem).

Mans kolēģis Šerloks, tfu, Viesturs Radovics kārtējo reizi pierādīja, ka ir varen labs vēstures detektīvs, šoreiz dzenoties pa pēdām pirmajai Latvijā uzņemtajai fotogrāfijai. Viņam izdodas uziet vienu ļoti ticamu versiju (1840. gadā uzņemtais Jelgavas augstskolas "Academia Petrina" ēkas attēls, kas aplūkojams rakstā) un vēl vairākus paralēlus stāstus. Piemēram, rakstā varam redzēt arī Latvijā senāko datēto fotoportretu, kas gleznotāja Jāzepa Grosvalda vectēvam Pēterim Grosvaldam izmaksāja trīs rubļus sudrabā. Savukārt kaķīšu bilžu fanu uzmanību varētu pievērst fakts, ka senākajās pieejamajās bildēs suņi uzvar savus nesamierināmos pretiniekus vienā setā, jo saimniekiem ar saviem dukšiem bija iespējas aiziet kopā uz fotosalonu, bet kaķi fotogrāfijās sāka parādīties, kad pavērās iespējas fotosesijām arī mājās. Bet arī tad varēja gadīties tā, kā sanāca Raiņa un Aspazijas ģimenes mīlulim, kurš kopbildē ar latviešu literatūras dižgariem izskatās pavisam ķēmīgs. Kāpēc? Arī par to pastāsta šis raksts.

Ar interesi lasīju arī kolēģa Artura Skuteļa interviju ar aktieri, kurš nu jau transformējas par komponistu – Mārtiņu Eglienu. Abiem kungiem izdevusies dzīva un dziļa saruna par dzīves mestajiem izaicinājumiem – gan par to radītajiem pārdzīvojumiem, gan par samierināšanos, gan par jaunu iespēju saskatīšanu un izmantošanu.

Ierakstiet Google "Galatasaray" un "Welcome to hell"! Nebūsiet vīlušies. Tā Turcijas futbolkluba fani sagaida vieskomandas savā stadionā Stambulā. Pateicoties Rīgas RFS teicamajam sniegumam šie paši "Galatasaray" fani, ļoti iespējams daudztūkstošgalvainā pūlī jau pavisam drīz būs satiekami Rīgā. Un ne tikai viņi. Savtīgu apsvērumu dēļ ļoti gribēju, lai Uldis Strautmanis raidījumā "Aizmugure" pajautā ekspertiem – ko Daugavas stadiona apkaimes iedzīvotājiem šajās dienās darīt ar savām automašīnām? Droši atstāt ielu malās? Atbilde bija – visdrošāk laikam būs pašā stadionā.

Mēdzu kolēģiem teikt – ja ir iespēja uz raidījumu uzaicināt Paulu Timrotu, dariet to! Viņš ir cilvēks ar reti labām prasmēm izteikties spilgti un trāpīgi. Šoreiz gan Rīgas mērs Vilnis Ķirsis centās neatpalikt, taisnojoties, ka ielu remontu ir tik daudz, ka konkursos uzvar katrs, kam šķūnīti stāv ceļa rullis. Es gan šaubos, vai tiešām ir daudz tādu cilvēku, kuriem šķūnīti stāv ceļa rullis. Drīzāk aprūsējis velosipēds un malkas čupiņa – ja šķūnītis vispār ir. Bet izteikuma ideja šķiet gana skaidra.

Šīs nedēļas lielais stāsts biznesa ziņās nepārprotami bija saistīts ar nacionālās aviokompānijas "airBaltic" gatavošanos akciju sākotnējam publiskajam piedāvājumam, lai piesaistītu kapitālu sava ambiciozā biznesa plāna īstenošanai, kas paredz līdz 2029. gadam dubultot tā flotē esošo lidmašīnu skaitu līdz 100. Vispirms nāca paziņojums par to, ka līdz ar "airBaltic" akciju kotāciju biržā valsts līdzdalība lidsabiedrības kapitālā varētu samazināties no pašreizējiem 97% līdz 25% plus viena akcija. Un nākamajā darba dienā sekoja paziņojums par "grāmatvedisku" pamatkapitāla samazināšanu 571 miljona eiro apmērā. Šiem paziņojumiem nesekoja skaidrojumi, kāpēc tas tiek darīts. Bez atbildīgo skaidrojuma šīs ziņas radīja plašu negatīvu rezonansi sabiedrībā par valsts ieguldījumu norakstīšanu, kā arī spekulācijas, vai tas tiek darīts ar mērķi samazina't aviokompānijas vērtību, lai to pa "lēto" atdotu kādam citam. Ņemot vērā līdzšinējo vēsturisko pieredzi, kad valsts sniegts atbalsts uzņēmumiem (piemēram, "Parex" bankai un "Liepājas Metalurgam") izkūpējis gaisā, tik saasināta reakcija bija pašsaprotama un paredzama. Tādēļ ar kolēģiem kopā šķetinājām, kas tad īsti notiek "airBaltic" un kāpēc tiek pieņemti šādi lēmumi.

Sabiedrībā ik pa laikam uzvirmo diskusijas par drūmo situāciju onkoloģijas jomā – tik daudziem nepietiek līdzekļu zālēm, trūkst speciālistu, slimību atklāj vēlu un to uzveikt var šķist neiespējami. Tomēr ne visi stāsti ir ar skumjām beigām. Redaktore Aija Rutka jaunā mācību gada sākumā "Delfi Life" lasītājus iepazīstināja ar pirmklasnieces Sintijas stāstu. Neviens toreiz – pirms četriem gadiem – nevarēja paredzēt, ka šķietami parasta saslimšana meitenīti uz trim gadiem "ieslodzīs" slimības gultā. Šodien Sintija laimē staro, jo beidzot ir parasts bērns, kurš dauzās pa sētu līdz tumsai, viņai ir draugi, apkārt mīloša ģimene, un pēc ilgstošajiem periodiem, kad nebija apetītes, Sintijai vislabāk garšo omītes ceptās kotletes.

"Delfi Life" žurnāliste Krista Marta Kundrate turpināja sekot līdzi mūziķu nesaskaņām ar pasākumu organizatoru Luiju Fonteinu. Sūdzību un pārmetumu straumes plūst abos virzienos – vairāki mūziķi sola ar šo kungu vairs nekad nesadarboties, bet Fonteins ir pārliecināts, ka vainojami nereti ir paši mūziķi ar pārāk augstām prasībām un menedžeriem, kas neievēro līguma nosacījumus.

Lasot kolēģu sagatavotās ikdienas aktualitātes, arvien uzmācīgāk pārņem sajūta, ka tiekam spiesti problēmu skrūvspīlēs, kas pamazām savelkas – teju ik dienu seko atkal jauni skandāli, neizdarības, konflikti un vilšanās. Nav jābrīnās, ka uz šā fona sabiedrība sāk piemirst par jēdziena "problēma" mērogu, kāds tas ik dienu ir Ukrainā – bez pārtraukuma jau trešo gadu. Rīgā notikušais olimpiskais kvalifikācijas turnīrs hokejā mums deva iespēju aprunāties ar Georgiju Zubko – Ukrainas Hokeja federācijas vadītāju, kurš lielā uzbrukuma pirmajās dienās pirms divarpus gadiem devās frontē, bet pēcāk atgriezās – lai savu cīņu turpinātu jau citiem instrumentiem. "Tā bija mana galvenā nostāja – Ukrainas hokejam jābūt ukrainiskam. Arī hokejā šodien veicam pēdējo tīrīšanu un atbrīvošanos no prokrieviskiem elementiem," viņš atzīst, brīdinot par Krievijas maigās varas glumajiem pirkstiem. Tādu, kā labi zināms, netrūkst arī Latvijas hokejā. Tāpēc jo saistošāka šī saruna.

Mans otrais aizejošās nedēļas favorīts – stāsta par 20 gadus veco Latvijas futbola uzbrucēju Dario Šitu. Tīņa gados nonākot slavenā Itālijas kluba "Parma" sistēmā, puiša talantam šķita noasfaltēts lielceļš uz panākumiem, taču sportā neviens nav pasargāts – viena neveiksmīga epizode spēlē un – savainojums. "Tajā brīdī vienkārši bija šoks – es nejutu savu kreiso plecu, kreiso kāju, uz brīdi bija tāda kā paralīze. Nevarēju paelpot... Tās sāpes bija tādas... Atceros, ka gulēdams skatījos uz ārstu, man tik ļoti sāpēja, gribēju viņu pasaukt, bet nespēju parunāt..." Tas izrādījās sākums ilgam ceļam. Sasteigta operācija izvērtās teju gadu ilgā murgā – sāpju dēļ nespējot gulēt vairāk par pusstundu dienā, izolējot sevi no ārpasaules, bet pie ikdienas pārtikas tiekot vien ar pa logu lejup nolaista striķa palīdzību. "Es vairs nekad nespēlēšu futbolu!" Itālijas klīnikas gaiteņos atbalsojās izmisuma kliedziens latviešu valodā... Mūsdienu sportā un medijos – reti vaļsirdīgs stāsts.

Kas tagad notiek austrumu pierobežā? Tiek būvēts žogs un aizsardzības līnija. Vairs nestrādā robežpunkti. Robežsargi medī nelegālos imigrantus. Mums par šo stāsta ziņās (tiesa, neizplūstot sīkākās detaļās). To cilvēku balsis, kuri dzīvo pierobežā, no Rīgas gandrīz nav dzirdamas. Tomēr tieši viņu dzīve pēdējo gadu laikā ir jūtami mainījusies. Žurnāliste Kristīna Hudenko dažas dienas pavadīja Augšdaugavas novadā kopā ar vietējiem iedzīvotājiem un atveda no Latgales iespaidīgu reportāžu.

"Un bēglis iznāca no meža ar nazi." Dzīve Latgalē pie Baltkrievijas robežas