Mežacūkas Mārupē, kapu lietas no automāta un kuģa kanibālisms – "Delfi" redaktori iesaka lasāmvielu brīvdienām

Koši sarkans piemineklis ar īpašu "odziņu" – sirpi un āmuru – tā centrā. Šādu brīnumu kolēģe Katrīna Žukova-Zalāne atrada, viesojoties Zilupē. Karš Ukrainā rit pilnā sparā, regulāri dzirdam par aizvien jaunām Krievijas pastrādātām zvērībām, bet Latvijas teritorijā joprojām turpina slieties padomju režīmu slavinoši pieminekļi. Jā, daudzus no tiem jau ir izdevies nojaukt, bet kolēģe noskaidrojusi, ka Latvijā vēl ir aptuveni 200 pieminekļi, lielākoties – blakus apbedījumiem. Tie ir kā tāds kauls rīklē, ar ko pārsteidzoši labi sadzīvojam, bet būs vien jārod veids, kā no tā atbrīvoties.

Savukārt "Delfi" žurnālists Viesturs Radovics asiņaino Mores kauju 80. gadadienā piedāvā iepriekš nepublicētas latviešu leģionāra Alberta Medņa atmiņas par šiem notikumiem. Leģionārs par paša piedzīvoto raksta trāpīgi un tieši, neskopojas ar detaļām, parādot karu visā tā nežēlībā.

Man ļoti patīk lasīt stāstus, caur kuriem var sajust galveno varoņu vēlmi darboties un paveikt lietas. Un tādas sajūtas šonedēļ manī raisīja stāsts par uzņēmēju Artūru Veilandu, kura ideja tirgot kapu sveces pašapkalpošanās automātā paspēja pagājušajās brīvdienās "apskriet" visus sociālos tīklus. Uzņēmumam sveču tirgus nav svešs, tomēr Veilanda stāsts atgādina, ka viss ģeniālais ir vienkāršs un reizēm kāda ceļā sastapta neērtība var pārvērsties par lielisku biznesa iespēju. Par to vairāk lasiet manas kolēģes Leldes Šubertes rakstā.

Cits raksts, kas pievērsa manu uzmanību, bija par Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Sporta departamenta vadītāja Aleksandra Samoilova došanos bezalgas atvaļinājumā veselu mēnesi, lai tā laikā Maljorkā nodarbotos ar savu privāto biznesu – treniņu vadīšanu pludmales volejbola nometnēs tikai trīs mēnešus pēc stāšanās amatā. Iespējams, šis ir plānots ilgāku laiku un IZM ir bijusi lietas kursā jau atlases procesā. Taču mani pārsteidza ministrijas nevēlēšanās atbildēt uz žurnālistu jautājumiem par šo epizodi, kurā valsts amatpersona pēc būtības ņem brīvu, lai nodarbotos ar privāto biznesu, kā arī neskaidrības ap to, kā Samoilovs ieguva šo amatu, ja viņa dzīvesgājums vairākos punktos neatbilda prasītajam. Izvairīšanās no atbildēm nepalīdz, tas tikai turpinās radīt papildu jautājumus. Un viss, kas velkas garumā, kādā brīdī tomēr parasti uzsprāgst.

Latvijas ekonomikai klājas gauži. Ok, varbūt ne gauži, bet noteikti arī ne spīdoši. Neesam recesijā, neesam stagflācijā, bet, šķiet, stagnācijā gan. Latvijas Bankas IKP prognožu cipari ļauj tā domāt. Ko par tiem saka pats bankas vadītājs? Par to šonedēļ arī mana kolēģe Laura Ozoliņa iztaujāja bankas prezidentu Mārtiņu Kazāku. Ceru, ka noskatīsieties – kaut vai tādēļ, lai uzzinātu, ko viņš saka par Eiropas Centrālās Bankas depozītu likmēm.

Tikmēr raidījumā "Komandcentrs" runājām par apritējušo gadu kopš "Hamās" sarīkotā asiņainā iebrukuma Izraēlā. Pasaulē, sevišķi tā dēvēto "always online" jauniešu aprindās, šis ir viens no karstākajiem strīdus objektiem, ar kura palīdzību iedalīt vienam otru "labajos" un "ļaunajos". Tādēļ ļoti interesanti klausīties pašmāju ebreju organizācijas vadītāja redzējumu par notiekošo un kara nākotni.

Visbiežākie "viesi" apkaimē, kur mītu, ir eži, tāpēc es ar interesi izlasīju kolēģes Selīnas Puķes rakstu par to, kā būtu jārīkojas, ja negaidīti pilsētvidē ciemojas lielāki un draudīgāki zvēri – kupls pulks mežacūku. Tieši mežacūkas šogad vairākkārt sabiedējušas Mārupes pašvaldības iedzīvotājus. Kāda bijusi šo meža iemītnieku rosība pilsētvidē, vai tiešām šādi ciemiņi ir bīstami un vai mežacūkas drīkst medīt pilsētā – par to iespējams uzzināt šajā rakstā:

Vēl viens punkts pirms gada iekrāsojās asinssarkans uz pasaules kartes – 7. oktobrī palestīniešu grupējums "Hamās", ko ASV un Eiropas Savienība uzskata par teroristisku organizāciju, pēkšņi un negaidīti iebruka Izraēlā, nesot līdzi šausmas un kara postu, turklāt to pastiprinot ar zvērību iemūžināšanu neskaitāmos video. Par to, vai šī gada laikā Tuvajos Austrumos ir kļuvis drošāk un mierīgāk, iespējams, izlasīt šajā Ārzemju nodaļas redaktora Anša Īvāna rakstā:

Notiekošais rezonēja arī pašu mājās – Latvijas aizsardzības resora galvenās amatpersonas vienam no tuvākajiem cīņubiedriem piedaloties bojāgājušo Palestīnas iedzīvotāju piemiņas pasākumā. Satraukums un asa viedokļu apmaiņa sociālajos medijos par kādu notikumu nudien nav nekas neparasts, bet trāpīgu punktu šīm kaislībām uz brīdi šonedēļ, manuprāt, pielika Tuvo Austrumu politikas un kultūras pētnieks Frederiks Ozols, sakot, ka, viņaprāt, "vidusmēra cilvēku izpratne par Tuvo Austrumu konfliktu nebalstās faktos, bet emocijās" un norādot uz selektīvu ziņu un viedokļu atlasi sava viedokļa pamatošanai, nemēģinot izveidot objektīvu priekšstatu par šo konfliktu. Visu komentāru iespējams izlasīt kolēģu Martas Sondares un Selīnas Puķes rakstā, kur arī atkārtoti izklāstīta mūsu valsts pozīcija un rodami paša Ata Švinkas apsvērumi:

Lai gan Valsts prezidents jau paguvis nomierināt visus, kurus satrauca premjeres izteikums, ka krīze Latvijā šobrīd ir tāda pati kā 2009. gadā, un paziņot, ka ekonomiskās krīzes pazīmes viņš šobrīd nesaskatītu, valdība šonedēļ nolēma celt atsevišķus nodokļus un tomēr ķerties klāt arī iemaksām pensiju 2. līmenī. Par to vairāk iespējams izlasīt šajā ilggadējā budžeta aprakstnieka Raivja Spalvēna rakstā:

Daudzi no jums noteikti atceras Tedu Nolanu – Latvijas hokeja izlases galveno treneri, kura spēcīgā puse varbūt nebija taktiskās viltības, taču izcilās psihologa iemaņas ļāva no spēlētājiem panākt labu rezultātu. Droši vien mazāk atceras Tomu Kūlenu – viņa uzticamo "labo roku", kurš kā asistents bija līdzās Nolanam gan pie Latvijas valstsvienības, gan NHL klubu stūres. Tagad Nolans bauda pelnītas vecumdienas, bet Kūlens joprojām trenē, un – dara to Eiropā. Šosezon viņš savai komandai izvēlējies vārtsargu no savulaik labi iepazītās Latvijas.

Vai esports ir sports – šajā jautājumā šķēpi par to lauzti jau sen, un diezgan droši – tiks vēl ilgi. Taču par to, ka videospēles, tostarp sporta tematikā, ir varens bizness – tur gan šaubu nav nevienam. Uz spēles likti ne vairs miljoni, bet nu jau miljardi, un savu kumosu no šīs plācmaizes kārojas ikvienam – pasaules vadošās sporta organizācijas, klubi un līgas labprāt pārdod tiesības izmantot savu zīmolu, kas spēļu konsoļu dancinātājiem ļauj saņemt realitātei maksimāli pietuvinātu spēles pieredzi. Taču – kur liela nauda, tur arī lielas kaislības...

Šonedēļ, uzsākot jauno NHL sezonu, oficiāli tika godināti pagājušās sezonas Stenlija kausa ieguvēji hokejā, un čempiona gredzens tagad rotā arī ventspilnieka Uvja Balinska pirkstu. Taču, kā atzīst Uvis, viņa komandas biedri un principā visa hokeja pasaule – Floridas "Panthers" panākumi nebūtu iespējami bez tās kapteiņa Aleksandra Barkova fenomenālās spēles. Barkova personība patiešām ir uzmanības vērta, un tiem, kas pēc inerces tagad steidz meklēt kādus viņa izteikumus vai attieksmi par Putina un Krievijas zvērībām Ukrainā – lēnāk par tiltu. Barkovs ir soms.

Nenovērtētākais spēlētājs NHL – pieticīgā somu zvaigzne, bez kuras Floridai nebūtu Stenlija kausa

Vēstures cienītājiem interesantu rakstu piedāvā žurnāliste Līga Stirna – kad bads sasniedz galējo pakāpi, ētika tiek piemirsta un kanibālisms paliek vienīgā iespēja izdzīvot. Īpaši, ja esi jūrā. Līga aplūkojusi kuģa kanibālisma tematu – šādi gadījumi bijuši reti, tomēr bija. Tas noticis laikos, kad kuģošana bija ļoti bīstama nodarbošanās, jo bija risks palikt ledāju laukos vai okeāna plašumos bez iespējas saņemt palīdzību. Un nupat pētniekiem kļuvis zināms vēl viens šāds zosādu uzdzenošs gadījums vēstures lappusēs.

Kā izrādās, ja Latvijas iedzīvotājiem, kas ir vecāki par 50 gadiem, veiktu ultrasonogrāfiju vēdera dobumam, apmēram 30 procentiem atrastu žultsakmeņus. Un tā nav tikai vecu cilvēku slimība – "žultsakmeņi paliek arvien jaunāki", norāda ķirurgi, un te vainojams mūsu dzīvesveids – esam mazkustīgi, ne īpaši veselīgi ēdam. Taču ne visus žultsakmeņus uzreiz vajag operēt. Ķirurgi atbild arī uz jautājumu, vai no akmeņiem žultspūslī var atbrīvoties, lietojot speciālus šķīdinošus medikamentus vai aptiekās nopērkamās tējas.

Žurnāliste Krista Marta Kundrate satikās ar trim sievietēm, kas piedalījušās populārajā šovā "Caur ērkšķiem uz...", lai saņemtu atbildi par to, kas pēc piedalīšanās šovā mainījies viņu dzīvēs. Un galu galā, – vai viņas mainīja šovs vai pašu apņēmība? Par to, kā izdevies izķepuroties no dzīves sliktos apstākļos un tikt vaļā no atkarību valgiem un nepareizajiem vīriešiem, stāsta Andželika, Anete un Līga.

Pirms četriem gadiem divi puiši vērsās pie manis ar šausmīgu stāstu par to, kā viņi devās uz Baltkrieviju pirkt piekabi, bet iekļuva pret Lukašenko vērsto protestu biezoknī. Viņus piekāva OMON un ielika cietumā. Tikai ar Latvijas konsulāta atbalstu viņi tika atbrīvoti un izkļuva no Baltkrievijas.

Tagad, kad Krievijas karaspēks uzbrūk Ukrainai no Baltkrievijas teritorijas, kad tur ieveda kodolieročus, kad bēgļu viļņus no turienes dzen uz robežu, kad no turienes Latvijā ielido drons ar sprāgstvielām... Kādus vēl pierādījumus vajag Latvijas (un arī Igaunijas) valstspiederīgajiem, lai uz Baltkrieviju nebrauktu apciemot Ziemassvētku vecīti vai uz sanatoriju atveseļoties? Taču tikai viena gada laikā robežu šķērsoja vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku.