Izdzīvotāji, budžets un privātā dzīve. "Delfi" redaktori iesaka lasāmvielu brīvdienām

"Delfi" ik nedēļu publicē ap 500 rakstu, tāpēc šeit mūsu redaktori piedāvā izlasi ar labākajiem, svarīgākajiem un interesantākajiem šīs nedēļas rakstiem, kurus veidojuši "Delfi" žurnālisti.

Atzīšos godīgi – kad rakstīju par Anastasiju, es raudāju. Žurnālista profesija paģēr, ka darba procesā emocijas ir jāatliek nost iespējami tālu – gan lai nodrošinātu auditorijai faktu, nevis emociju vadītas notikumu un procesu interpretācijas, gan lai pasargātu savu mentālo veselību, jo nereti stāsti, ko uzklausām, mēdz būt arī ļoti smagi. Lūk, tas ir arī iemesls, kāpēc pret smagiem un emocionāli piesātinātiem stāstiem laika gaitā izveidojas aizsargreakcija un ne velti pat ir teiciens, ka briesmīgāks humors nekā žurnālistiem ir tikai anesteziologiem.

Anastasijas stāstam izdevās salauzt gandrīz visas manas aizsargreakcijas. Tajā ir tik daudz vilšanās pieredžu, līdzcilvēku neieinteresētības, turklāt to pavada izdzīvošanas cīņa, bez kuras varēja iztikt, ja vien Anastasijai nebūtu bijis bail ātrāk vērsties pēc palīdzības. Bet, dzirdot viņas stāstu, top skaidrs, ka šīm bailēm bija pamatoti spēcīgas saknes.

Anastasija ir "piezemējusies" – viņa ir atradusi dzīvesvietu, kurā beidzot arī vēlas palikt, un savu uzticības personu grupu dzīvokļa vadītājas personā. Ticu, ka viņai izdosies atrast arī izsapņoto "slotas operatora" darbu pie uzticama darba devēja. Bet mani nodarbina jautājums – cik vēl ir šādu cilvēku, kuri arī ir sistēmas salauzti, vīlušies un varbūt joprojām baidās meklēt palīdzību.

Stāsts par Anastasiju šonedēļ bija otrais no sērijas "Izdzīvotāji" rakstiem, ko publicējām. Pirmais bija par Valentīnu no Viļānu pagasta, kura pēc civilvīra nāves palikusi viena un ar ļoti, ļoti maziem ienākumiem. Pat ja mājai logus nomainīt nevar atļauties un veikalā uz sieru atliek vien nolūkoties, Valentīna nežēlojas un dzīvē turpina vairāk saskatīt gaišo. Jā, un rakstā ļoti jūtams tāds sirsnīgs Latgales "vaibs" (atvainojos par šo anglicismu).

Turpmākajās nedēļās publicēsim vēl sešu citu "izdzīvotāju" stāstus. Tas ir turpinājums rakstu sērijai, ko aizsākām 2023.gada sākumā. Ar visiem līdzšinējiem sērijas "Izdzīvotāji" rakstiem var iepazīties šeit. Kāpēc pēc pusotra gada pārtraukuma turpinām šo rakstu sēriju, viedokļrakstā skaidro mana kolēģe Dita Vinovska:

Tā bija parasta ziņu aģentūras LETA ziņa – Kadagā armijnieki atklās jaunu vides objektu. It kā nekas īpašs, bet tad izrādījās, ka šis objekts izmaksās 183 000 eiro. Tas radīja daudz jautājumu, uz kuriem Latvijas mediji, tostarp "Delfi" lūkoja rast atbildes. Piemēram, kā tas nākas, ka 2015. gadā iepirkts bruņutransportieris nu gozējas uz postamenta, kā visas izmaksas radušās, vai tiešām tas bija vajadzīgs? Šie ir daži no jautājumiem, uz kuriem savā rakstā atbildes meklē "Delfi" nacionālo ziņu nodaļas redaktore Marta Sondare kopā ar "Delfi" nacionālo ziņu nodaļas žurnālisti Selīnu Puķi.

Tāpat šonedēļ notika ikgadējais budžeta portfeļa gājiens uz Saeimu. Tur nu 100 tautas kalpi tagad vīzēs budžetu un centīsies saprast, ko ar to darīt. Skaidrs ir viens – debates būs garas un spārnotiem epitetiem pārpildītas, bet pirmās verbālas batālijas jau izskanēja 17. oktobrī, kad deputāti vienojās nodot budžeta projektu skatīšanai Saeimas komisijās. Kā jau ierasts, skarbāko kritiku pauda opozīcijas politiķi, kamēr koalīcijas deputāti centās atspēkot opozicionāru teikto. Plašāk par šo pirmo zalvi budžeta diskusiju karā varat lasīt "Delfi" žurnālista Raivja Spalvēna rakstā.

Līdzīgi kā daudzi kurzemnieki, es bieži esmu izjutusi lepnumu par brašajiem karotājiem kuršiem. Vareni, drosmīgi, tādi, kas neliec muguru svešu kungu priekšā. Tādi, no kuriem baidījās pat vikingi... Vismaz tāds kuršu tēls manā prātā bija izveidojies no informācijas druskām vēstures stundās un populārajā kultūrā. Cik daudz no tā visa ir patiesība? Vai tagadējā Zviedrijas teritorijā kurši patiesi iedvesa tikpat lielu bijību kā mēris? To skaidroja "Campus" žurnāliste Līga Stirna.

Attiecības ikviena cilvēka dzīvē ir ne mazāk svarīgas par savas identitātes un vēstures izprašanu. Un viena no sāpīgākajām attiecību pieredzēm daudziem ir šķiršanās. Kā pārdzīvot šķiršanās sāpes? Ko no tām mācīties? Kā ar līdzīgām sajūtām tiek galā citi? Vai ļaut skumjām vaļu, un cik ilgi to darīt? Šos sarežģītos jautājumus kopā ar speciālistiem "Delfi Life" šķetināja žurnāliste Agnija Reiniece.

Reizēm, kad politiķi vai citi censoņi ir ļoti iekarsuši par apspriežamo tēmu, mēs ar kolēģiem jokojam – raidījuma vadītājs varētu iziet uzpīpēt (ja vien pīpētu), viņi paši tiks galā. Protams, tie ir tikai joki, jo kaismīga retorika nenozīmē augstvērtīgu saturu. Vadītājam jārūpējas, lai saruna būtu ne tikai interesanta formas ziņā, bet arī informatīvi jēgpilna. Šī "Spried ar Delfi" epizode bija viena no šīm reizēm.

Kad esot redakcijā man garām paiet efektīgs kungs-dāma jeb "Drag Queen" vai arī čalis ar (tikai un vienīgi burtiskā nozīmē) zilu seju, es bez problēmām atpazīstu – ā, kolēģi no "Par to pašu" taisa raidījumu! Par tēmām, kas mums visiem ikdienā tepat kaut kur blakus "maļas", varbūt mūs personīgi tik tieši nemaz neskar, bet tajās iesaistītajiem ir ļoti būtiskas. Un man nav grūti atzīt, ka ir ļoti vērtīgi ar tām šad tad iepazīties, kaut vai tīras ziņkāres vadītam – nenoliedzami, paplašina horizontus.

Šonedēļ tika prezentēts jaunais Latvijas vērtīgāko uzņēmumu tops. Un tas skaidri parāda, kuras nozares šogad Latvijā ir uz zaļa zara.

Eiropas Centrālās bankas centieni slāpēt inflāciju, ceļot procentu likmes, ļāvuši bankām un citām finanšu sektora kompānijām pēdējo divu gadu laikā prāvi nopelnīt. Tas savukārt tām palīdzējis audzēt vērtību. Tādējādi Latvijas vērtīgāko uzņēmumu TOP101 saraksta augšgalā arī 2024. gadā nesatricināmi atrodama holdingkompānija "Swedbank Baltics", kas apvieno grupas bankas Baltijā un šo titulu saņēmusi jau trešo gadu pēc kārtas.

Kamēr starp topa jaunpienācējiem ir vairāki finanšu nozares spēlētāji un topā pārstāvēto finanšu nozares kompāniju vērtība gada laikā pieaugusi par 1,7 miljardiem eiro, citu nozaru uzņēmumiem nebūt nav klājies tik labi.

Iesaku izlasīt arī manas kolēģes Ingrīdas Drazdovskas rakstu par nekustamā īpašuma tirgu Jūrmalā. Tas ir dzīvotspējīgs un salīdzinoši aktīvs arī pašreizējos apstākļos. Vienlaikus daļa īpašnieku nav "pārslēgusies" uz jauno realitāti un cer uz turīgo austrumu kaimiņvalsts pircēju, kurš būs gatavs īpašumu iegādāties par "seno laiku" cenu.

Neraugoties uz relatīvo īpašumu dārdzību kūrortpilsētā, kvalitatīvu piedāvājumu, kas atbilst pašreizējām īpašumu meklētāju gaidām, nav daudz. Tirgu balsta vietējie pircēji, un tādu nebūt nav maz.

Bēdu stāstus par naudas trūkumu Latvijā dzirdam ik dienu un dažādās nozarēs, un parasti neiepaliek arī sports – visam nekad nepietiek, un, ja vēl esošais pīrādziņš sadalīts bez veselā saprāta klātbūtnes, tad kādam pēdas neizbēgami paliek plikas. Gribētos vairāk? Protams. Vajadzētu vairāk? Iespējams. Mācēsiet pamatot? (Gara klusuma pauze.) Šajā nedēļā pašmāju sporta grāmatvedības menedžmenta zieds tika aicināts uz Saeimu – prezentēt savas vajadzības un vīzijas nākamajam, 2025. gadam. Kas no tā sanāca, katrs var paklausīties parlamenta tīmekļa vietnē, taču iesaku izlasīt Armanda Pučes komentāra sleju par šo pasākumu – gan notikušā sāls būs skaidra, gan pipari kontekstam...

Kamēr basketbola lielā līga NBA vēl tikai atrota piedurknes sezonas startam, uz hokeja NHL ledus vīri jau griež ledu pilnā sparā. Kamēr pieci latvieši met vārtus, vicina dūres un laiza pirmās brūces, līgas fokusā sezonas startā bija jauns šķirklis biezajā NHL vēstures grāmatā. Tas viss – kādas jaunas un talantīgas dāmas dēļ. Sieviete uz NHL komandas treneru komandtiltiņa – akla nodeva mūsdienu pasaules diktātam, vai tomēr racionāli izsvērts lēmums, dodot priekšroku labākajam pieejamajam speciālistam – iedziļinājās Ingrīda Upīte.

Izpētīt tabulas ar Latvijas skolu centralizēto eksāmenu rezultātiem 2023./2024. gadam ir kā bezdibeņa vērošana naktī: neko nevar redzēt, bet ir ļoti biedējoši. It īpaši matemātikas sadaļā. Bet es to izdarīju: lūk, rezultāts.

Bieži vien šķiet, ka dažādas Rīgas vidusskolas atrodas katra uz savas planētas. Jā, es saprotu, ka ģimnāzija ir ģimnāzija ar īpašu skolēnu atlasi, bet tālmācības skola ir īpaša dziesma. Bet gan tur, gan tur skolotāji ievēro vienu un to pašu programmu, standartus... Bet...

Kāpēc ir tāda atšķirība? Ko trīs gadus dara attālināto skolu skolēni un skolotāji? Un ko tad viņiem ar tādām zināšanām darīt? Ļoti vēlētos saņemt atbildes no tiem, kas par to ir atbildīgi un kuri tam tērē nodokļu maksātāju naudu.