Aizkrauklietes Guntas Dunskas likteņa pavērsieni ne reizi vien bijuši tik strauji un pašai negaidīti, ka viņa, par tiem stāstot, nedaudz iesmejas: "Zinu, zinu, mana dullā galva. Bet tā tas ir." Uzaugusi Lauberes bērnunamā, dzīvojusi Francijā, Vācijā, Īrijā un Pakistānā, viņa kopā ar trim bērniem Aizkrauklē beidzot jūtas atradusi savu vietu. Liela loma te bijusi vietējam sociālajam dienestam, kas joprojām ļauj pārvarēt grūtākos brīžus. Bet bijis laiks, kad "sociālajiem" nav uzticējusies.
Jaunā sieviete vairākkārt norāda, ka nu jau – aptuveni pēdējos piecus gadus – jūtas stabili. Tas gan viņas dzīvē drīzāk ir jauns pavērsiens, ne ierasta situācija.
Pirms aptuveni desmit gadiem viņa pēdējoreiz atvadījās no vecākā dēla, kurš tobrīd palika Pakistānā kopā ar sava tēva ģimeni. Ārkārtīgi grūta izvēle, bet tobrīd šķitusi vienīgā iespējamā. Viņa gribēja pēc iespējas ātrāk aizbēgt no tobrīd jau vairākus gadus ilgušajām vardarbīgajām attiecībām ar vīru un nepārejošajām bailēm no viņa.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
