Rūjienā gaisā jūtams rudens dzestrums. Zaiga sagaida glītā, atjaunotā privātmājā ar plašu pagalmu. Pie mājas iekopts dārzs, kurā zied sezonas pēdējās rozes, bet pie koka sētas slejas bērzi, zarus nokārusi ābele. Uz brīdi varētu rasties sajūta, ka šis nevar būt stāsts par kādu, ko dēvēt par izdzīvotāju, tas nevar būt stāsts par dzīvi uz nabadzības sliekšņa. Bet ir.
Zaigai oktobrī aprit 71 gads. Sieviete pārvietojas ar staiguli, ko iesaukusi par Žani. Iešana sagādājot sāpes. Tas atspoguļojas arī viņas gaitā, uz katra soļa pieklibojot. Par spīti tam, viņa ir raksturā sprigana un pa reizei izmet kādu joku.
Pandēmijas sākumā viņa pakritusi un sasitusi celi. "Nu, paskaties! Bļodiņa te ir pušu, un te ir bedre. Nu jau gan ir drusku aizaugusi. Neesmu ne pie viena ārsta bijusi ar to kāju." Sievietes ceļgals patiešām ir manāmi deformējies. Pie ārsta Zaiga neesot bijusi vismaz 4 gadus. "Nav jau nekādas nozīmes, ka tu vari pie ģimenes ārsta aiziet. Pie tā jau tu vēl vari atļauties. Tie divi eiro jau ir. Bet tas jau neko nedod, jo viņš tevi sūta pie speciālista. Un tur tu vairs neko." Laika gaitā sāpes izpletušās pa visu kāju. Stipri sāpot arī mugura. Ilgstoši būt uz kājām nespējot. Arī mūsu sarunas laikā Zaiga pa brīdim piesēž.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
