"Jandāliņš", "Svešā āda" un "Heilung". Ko žurnālisti Tev iesaka

Jau vairākus gadus manam grāmatu plauktam biežāk pievienojas vecas, nevis jaunas grāmatas, visbiežāk latviešu trimdas romāni, 20. un 30. gadu Latvijas literatūra, kara laika atmiņas.

Šogad spilgtāko iespaidu atstāja Zedelgēmā veidota avīze. Beļģijas pilsētā 1945/1946. gadā daudz latviešu karavīru bija spiesti atrasties karagūstekņu nometnē, pēc tam jau bēgļu statusā izklīstot pasaulē. Bijušie gaisa spēku palīgi un pārējā jaunatne tur bija novietota atsevišķā barakā, un, lai īsinātu laiku un uzturētu patriotisku garu, izdeva avīzi "Brīvības saule".

Rokrakstā veidoto avīzi vienā eksemplārā piesprauda pie barakas sienas. Tur bija sīkziņas, iedvesmojoši uzsaukumi, karikatūras, feļetoni, dzeja, proza un sadzīviski apraksti par nometnes ikdienu. Autori, redaktori parakstījās ar ieslodzīto numuriem, tikai pēdējā numurā daļa ieslodzīto no šīm burtu un ciparu kombinācijām pārvērtās vārdos, uzvārdos. 1977. gadā Kārļa Zariņa fonds Melburnā izdeva faksimilu, apkopojot visus iznākušos 128 numurus. Sākot lasīt, kā tolaik pasauli ārpus skārda jumta redzēja šie gūstekņi, nebija iespējams pierakstus nolikt, līdz nav izlasīts pēdējā numura pēdējais teikums.

Bijusī politiķe Linda Mūrniece

Apšaubu, vai kāds bērnkopības čatiņš vai forums ir izsprucis no kaut vienas saites uz autores Viktorijas Ozolas emuāru "espats.lv". Beidzot Ozolas zināšanas un pieredze (viņa ir piecu bērnu mamma) ir apkopotas grāmatā "Mierpilna audzināšana". Un beidzot ir pieejama tieši vietējā autora grāmata, kas palīdz orientēties 2-7 gadu vecu bērnu ikdienā. Grāmata palīdz izaicinošo dzīvi ar mazu bērnu pieņemt, stiprina vecāka pārliecību par sevi. Tā mudina būt cieņpilniem, kā arī mierpilniem, lai arī cik sākotnēji neiespējami tas neizklausītos!

Lai gan sieviešu politiķu skaits pēdējos Saeimas sasaukumos ir strauji audzis, vēl joprojām vīriešu politikā ir ievērojami vairāk. Tāpēc īpaši nozīmīga ir katra reize, kad iznāk kādas latviešu politiķes vai bijušās politiķes biogrāfija. Grāmatā "Meitene ar pistoli uz jumta" autore Linda Mūrniece ļoti atklāti pastāsta, kā viņa jutusies, ienākot un pametot politiku. Kādas ir bijušas viņas attiecības ar kolēģiem, tostarp – sāncensēm, un medijiem. Lai gan grāmata vēsta arī par notikumiem pirms vairāk nekā 20 gadiem, tajā atrodamie uzvārdi sveši nebūs.

Vēl šis gads mūs lutinājis ar populārā publicista Džoana Hari dižpārdokļa tulkojumu – "Nozagtā uzmanība. Kā atgūt koncentrēšanās spēju". Grāmatā viņš apgāž daļu it kā vispārpieņemtu patiesību par to, kāpēc sabiedrībai samazinās spēja noturēt uzmanību. Hari runājis ar neskaitāmiem dažādu jomu speciālistiem, lai saprastu – kur pazūd mūsu prasme koncentrēties. Lai gan autors piedāvā konkrētus ieteikumus, kas varētu to uzlabot, un iepazīstina ar piemēriem no savas dzīves, Hari atzīst, ka šis jautājums, tāpat kā klimata krīze, nav risināms tikai individuāla līmenī.

Grupa " The Cure" koncertā Rīgā 2022. gadā

Šogad iznāca daudz labu albumu, bet īpaši gribu izcelt veterānu "The Cure" atgriešanos, jo "Songs of a Lost World" ir fantastisks skumju okeāns, kurā iegrimt tumšos vakaros un baudīt Roberta Smita melanholisko vokālu.

Tāpat liels prieks par "Fontaines D.C." albumu "Romance", kas ir vienlaikus eksperimentāls, bet arī enerģijas pārpilns indī, postpanka blieziens. Vairāk par "Fontaines D.C." var lasīt manā sarunā ar viņu buņģieri.

Kā pēdējo gribu izcelt "Bright Eyes" jauno ierakstu "Five dice all threes". Konors Obersts savā karjerā nav ierakstījis sliktu albumu un šķiet, ka nekad to neizdarīs. Fantastisks un pieaudzis Vidusamerikas indie tiem, kas noguruši no dzīves.

Ukraiņu rakstniece Oksana Zabužko

No kultūras produktiem visvairāk patērēju mūziku, galvenokārt dažādu valstu un žanru albumus. Pēdējos gadus sevišķs gandarījums par pašmājās radītās mūzikas daudzveidību un kvalitāti, tādējādi ik gadu starp favorītalbumiem iebirst virkne Latvijas mākslinieku ieraksti. No šogad izdotajiem pašmāju albumiem lielāko iespaidu atstājuši divi – džeza ģitāristes Ellas Zīriņas albums "Boundless Blue, Sunset Hue" ar domas skaidrību un apcerīgu skanējumu, kā arī grupas "Trīsas" albums "21. gs. bērniņš", kurā poētiska mūzika mijas ar emocionālu un atklātu valodu..

Man (un Latvijas akadēmiskās mūzikas vēsturei) svarīgs ir Gunta Kuzmas diriģētā Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) ieraksts "Gundaris Pone: Portraits". Pone ir viens no spilgtākajām latviešu laikmetīgās mūzikas komponistiem, ar kura darbiem klausītājam tik pat kā nav iespējas iepazīties, jo nav to ieskaņojumu. Ja nu vienīgi palaimējies tos dzirdēt kādā koncertā. Ar šo ierakstu LSO ļauj nedaudz pietuvoties Pones ģēnijam un saglabāt daļu viņa radītā nākamībai.

Tāpat pie gada notikumiem mūzikā gribu izcelt mūzikas projekta Putāns albumu "Caur bolsim as eju". Tajā Latgales hip-hopa mākslinieki sadarbībā ar ansi un Gustavo radījuši jaudīgu Latgales identitātes stāstu, kurā latgaliešu dzejnieka Seimaņa Putāna simts gadus senā sociāli kritiskā dzeja aktualizēta mūslaikos saprotamā muzikālā valodā.

Savukārt otrs kultūras produkts, ko biežāk lietoju, ir grāmatas. Šogad lasīšana pagāja Ukrainas literatūras zīmē. Pateicoties tulkojumiem (te īpašs paldies tulkotajai Mārai Poļakovai), latviešu lasītājiem pamazām pieejami ukraiņu teksti, kas paplašina ne tikai pasaulskatījumu, bet arī padara daudzveidīgāku lasīšanas pieredzi. Lasot Serhija Žadana cilvēcīgi sirsnīgo romānu "Mezopotāmija", domas aizplūst kur citur un prātā nāk domas par Harkivu toreiz un tagad; kāds izvērties šo cilvēku liktens Krievijas izvērstā pilna mēroga kara laikā; vai karš iedragājis romānā strāvojošo harkiviešu siltumu un sīkstumu. Savukārt Oksanas Zabužko eseju krājumi "Planēta Vērmele" un "Visgarākais ceļojums" ir pamata teksti ikvienam, kas vēlas pietuvoties tam, kā domāt par Ukrainu, tās vēsturi un tagadni. Visbeidzot Tamāras Horihas Zerņas romāns "Meitiņa" pārsteidz ar vieglumu, kā rakstīt par karu un kara šausmām.

Šī gada mans lielākais un smagākais (svara ziņā) kultūras piedzīvojums bija vācu vēsturnieka Jirgena Osterhammela grāmata "The Transformation of the World: A Global History of the Nineteenth Century" ("Pasaules transformācija: 19. gadsimta globālā vēsture").

Vairāk nekā 1000 lapas biezā grāmata stāsta par "garo 19. gadsimtu" – laika posmu pasaules vēsturē no Franču revolūcijas līdz pat 1. pasaules kara sākumam. Osterhammels ļoti meistarīgi parāda, kā mūsdienu pasaules radās 19. gadsimtā. Un tā nebūt nav tikai ideju vēsture, bet gan arī pavisam praktiskas lietas kā, piemēram, kartogrāfija, pulkstenis kā darba laika uzskaites rīks, statistika, muzeji, utt. Lasot šo grandiozu pētījumu, es sapratu, cik patiesībā 19. gadsimts ir nozīmīgs un interesants, un vienlaikus priecājos par autora spēju no sīkumiem noaust vērienīgu, globālu stāstījumu.

Aina no izrādes " Svešā āda"

Vincenta Van Goga gleznu ekspozīcija Londonas Nacionālajā galerijā ir unikāla iespēja vienuviet sekot līdzi mākslas granda dzīvei un tehnikai, tostarp aplūkojot iepriekš neredzētus mākslas darbus. Izstādi muzejs reklamē kā gadsimta iespēju, jo vienuviet tik daudz darbu tiešām ir liels retums.

Patīk izrādes, kas trāpa aktualitātē, bet nesniedz pareizo atbildi, tāpēc par saturu jādomā vēl ilgi pēc redzētā un "Svešā āda" Liepājas teātrī bija tieši tāda. Tās pamatā Daces Rukšānes romāns "Krieva āda" – kuru lasīt/redzēt vispirms, ir katra paša izvēle, bet vienaldzīgo nebūs.

"Agent of Happiness" – šī filma lika uz vārdu "laime" paskatīties plašākā kontekstā – caur Butānas laimes indeksa prizmu – un domāt, kādi jautājumi būtu anketā, ja šādu indeksu veidotu par Latvijas iedzīvotājiem.

Kultūras piedāvājums ir liels un tajā viegli var apjukt, tāpēc palīdzīgu roku sniedz kultūras notikumu podkāsts "Kaktu režija", kur divi kultūras gardēži sarunājas par piedzīvoto – ne vienu vien notikumu esmu no vēlmju saraksta izsvītrojusi, un ne vienu vien jaunu pierakstījusi klāt.

Pastāstīšu par diviem pasākumiem, uz kuriem "parakstījos" nejauši, pievienojos kompānijas pēc. Nelika vilties.

Pirmais – Valtera Sīļa iestudētā "Sibīrijas haiku" Leļļu teātri. It kā neesmu gluži šī teātra mērķauditorija, taču redzētais aizkustināja, turklāt ar interesi vēroju, kā sarežģīts temats (atslēgvārds – Sibīrija) tiek pasniegts, izstāstīts bērniem. Un izrādes laikā viņi nedīdījās, pārdzīvoja līdzi stāsta varonim un nepārjautāja vecākiem – kāpēc šis vai tas. Protams, biju ziņkārīga arī par pašas teātra ēkas pārbūvi – tajā iepriekšējo reizi biju bijusi, bail atcerēties, cik sen.

Otrais – īsfilmu festivāls "Manhattan shorts". Notiek daudzās pasaules pilsētās vienlaikus. Tā ir iespēja koncentrētā veidā gūt priekšstatu, kas cilvēkiem dažādās valstīs nesenā pagātnē un tagad šķiet aktuāls, kar raisa pārdomas. Tā ir arī iespēja novērtēt dažādus žanrus un mākslinieciskos paņēmienus koncentrētā veidā. Galu gala – var sajusties arī kā svarīga persona, jo pēc filmu noskatīšanās ikviens skatītājs var nobalsot par "savu" filmu un favorītu – aktieri. Festivāls notiek ik gadu.

Dzejnieks Kārlis Vērdiņš

Šogad pieņēmu lēmumu atgriezties studenta statusā – iestājos Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes maģistra programmā "Latviešu valodas, literatūras un kultūras studijas". Šo studiju virzienu biju noskatījusi jau agrā jaunībā, taču toreiz virsroku ņēma interese par žurnālistiku.

Viens no pirmā semestra interesantākajiem kursiem – par bērnu un jauniešu literatūru, kuru docē profesore Ilze Stikāne. Lai to pabeigtu, jāizlasa vismaz 30 grāmatas. Vēlos padalīties ar saviem ieteikumiem.

Kirana Milvuda Hārgreiva, "Džūlija un haizivs" – viena no vizuāli skaistākajām grāmatām, ko esmu turējusi rokās, aizraujošs stāsts, kuru būs grūti apstāties lasīt, visticamāk, būs arī mazliet jāparaud.

Kārlis Vērdiņš, "Jandāliņš" – dzejoļi par ikdienas problēmām, ar kurām sastopas ikviena ģimene, kurā aug bērni. Izrādās, šīs problēmas visiem mums ir tik līdzīgas! Smiekli garantēti. Un Lotes Vilmas Vītiņas ilustrācijas ir burvīgas!

Mihaels Ende, "Bezgalīgais stāsts" – es esmu uzaugusi kopā ar "Bezgalīgo stāstu", tiesa gan – ar filmu, kuru esmu skatījusies neskaitāmas reizes. Grāmatu lasīju pirmo reizi. No sirds iesaku, īpaši visiem sapņotājiem.

Visas trīs grāmatas ir piemērotas gan bērniem, gan pieaugušajiem. Katrs tās uztvers no sava skatpunkta.

Kinozinātniece Valentīna Freimane

Uzdrīkstos pārdroši apgalvot, ka, spītējot ikdienā piekoptajai "burtu rakstīšanai" un "tekstu lasīšanai", arī ārpus darba lasu negausīgi un daudz – gan tāpēc, lai smadzenēm pēc stresainas darba dienas piedāvātu "atslodzes košļeni" kriminālromānu veidā, gan tāpēc, lai patiesi izbaudītu kvalitatīva teksta un aizraujoša stāsta valdzinošo maģiju, iesaistošo burvību un gūtu jaunu informāciju, iespaidus. Arī kino ir vēl viena mana kaislība, tāpēc kinozinātnieces Valentīnas Freimanes otro atmiņu grāmatu, kas aptver viņas dzīvi jeb "dzīves" pēc Otrā pasaules kara, Jolantas Treiles smalkajā un lietpratīgajā redaktūrā "Antigones likums" (2024) izlasīju teju neatraudamās – pāris dienās.

Vēl viena apbrīnojama un vitāli skaudra liecība tam, kā iespējams pārdzīvot faktiski neiedomājamo, un turpināt dzīvot, saglabājot neskartu savu iekšējo kodolu un garīgo stāju. Lieliska formas un satura vienotība, kas, papildu aizraujošam sižetam, smalkai izteiksmes formai, vizuāļiem, sniedz arī taktilu fiziskas pieskaršanās prieku, kāds rodas, turot rokā labi iesietu kvalitatīvu grāmatu.

Grupa "Heilung"

2024. gads bija īpašs ar skandināvu ķekatnieku burvestību folka ikonu "Heilung" viesošanos arēnā "Rīga". Grupa, kuru ierasts redzēt uz lielu festivālu skatuvēm, sniedza vienu no iespaidīgākajiem audiovizuālajiem šoviem, kāds Latvijā redzēts ilgā laika posmā, svilinot dzīvnieku ragus un vicinot kaulus.

Ar milzu skandālu albumu izdeva "Grammy" nominētā metalcore apvienība "As I Lay Dying". Pēc solista iznākšanas no cietuma, grupa pamanījās arī izziņot un atcelt koncertu Latvijā. Lai arī sastāvs šobrīd ir izjucis atkārtoti, klausītājiem tomēr ir nodots albums "Through Storms Ahead", atstājot gaisā jautājumu – ko darīt tiem, kuri nopirka biļetes uz "Palladium".

K-Pop nozarē 2024. gadā bijušas svārstības – pērnā "Coachella" galvenās vieses "Blackpink" dalībnieces uzsākušas no sava līdzšinējā leibla neatkarīgas solokarjeras, kas nozīmē – viena projekta vietā tagad industrijā darbosies vairākas mākslinieces. Viņas no virsrakstiem un topiem nekur nepazudīs, tāpēc ļaudis var laikus izvēlēties, kurā klubiņā stāties – Līzas, Rozas vai Dženijas.

Grupa "Effekts"

Starp simtiem albumu un skaņdarbu, kas šogad ir iznākuši, un no tiem dažiem, kas man šogad ir iekrituši sirdī, vēlētos izcelt latviešu grupas "Effekts" debijas albumu "Zudusī paaudze". Grupu "Effekts" veido Ernests Hvostovojs, Viesturs Zandersons un Rihards Zelezņevs. Albumā "Zudusī paaudze" varam saklausīt "darkwave", postpanku, alternatīvo rokmūziku, elektronisko mūziku, kā arī vēl dažādu citu mūzikas žanru skanējumu. Tomēr, manuprāt, būtiskākais, ko šajās dziesmās varam sadzirdēt ir dziesmu vārdi, kas aizskar dvēseli, noved pašterapijā un acu priekšā, katra no tām var uzburt teātra izrādi. Lai arī albums iznācis gada nogalē, dažas no tā dziesmām, kā, piemēram, "Nakts Dievs", "Puspasaule smejas" un "♥︎︎▲" jau veiksmīgi paspējušas iekļūt arī manā 2024. gada klausītāko dziesmu sarakstā Spotify. Kopumā albuma dziesmas lielākoties es dēvētu par saldsērīgām, bet kādā melanholiskā vakarā tās būs tieši laikā.