Liegums personai ieņemt tiesu eksperta amatu nav satversmīgs  (2)

ST jau iepriekš savos spriedumos ir secinājusi, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas faktam pašam par sevi nevajadzētu vienmēr ietekmēt visu personas atlikušo dzīvi.

ST lieta ierosināta pēc Senāta pieteikuma. Senāta izskatīšanā ir administratīvā lieta, kurā Tiesu ekspertu padome, pamatojoties uz Tiesu ekspertu likuma 6. panta trešās daļas 5. punktu, kas lietā ir apstrīdētā norma, atteikusi resertificēt tiesu ekspertu un izbeigusi tiesu eksperta sertifikāta darbību. Senāts uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums nav samērīgs un apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam.

Pēc lietas ierosināšanas Satversmes tiesā Saeima grozījusi apstrīdēto normu. Tādēļ ST vērtēja tāda tiesiskā regulējuma satversmību, kas liedza un arī šobrīd liedz būt par tiesu ekspertu personai, kura saukta pie kriminālatbildības, bet pret kuru kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz nereabilitējoša pamata. Tiesa atzina, ka lietā izskatāmais pamatjautājums ir par ierobežojuma atbilstību Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām izvēlēties un saglabāt nodarbošanos.

ST secināja, ka ierobežojums ir nepieciešams, lai veicinātu sabiedrības uzticēšanos tiesu ekspertu darbībai un tiesas spriešanas procesam. Proti, šāds ierobežojums noteikts, lai aizsargātu citu personu tiesības un demokrātisku valsts iekārtu, un tas ir piemērots minēto mērķu sasniegšanai. Tomēr tiesa uzsvēra, ka, ievērojot tiesu ekspertiem uzticētās funkcijas un kompetenci, var būt tādi apstākļi, kā piemēram, noziedzīga nodarījuma kaitīguma pakāpe un ar to aizskartās intereses, laiks, kas pagājis pēc nodarījuma, personas attieksme, kā arī uzvedība un rīcība pēc nodarītā, kas kopsakarā var norādīt, ka personas iepriekšējā noziedzīgā rīcība nekaitēs tiesu eksperta funkciju veikšanai. Tāpēc ST atzina, ka ierobežojuma leģitīmos mērķus līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar citiem, saudzējošākiem līdzekļiem. Līdz ar to apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.

ST atzina apstrīdēto normu redakcijā, kas ir spēkā no 2024. gada 2. marta, par spēkā neesošu no 2025. gada 1. jūnija, un attiecībā uz pieteicēju Senāta izskatīšanā esošajā administratīvajā lietā – par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža.

Savukārt apstrīdēto normu redakcijā, kas bija spēkā līdz 2024. gada 1. martam, attiecībā uz pieteicēju Senāta izskatīšanā esošajā administratīvajā lietā ST atzina par spēkā neesošu no pieteicēja pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Attiecībā uz citām personām, kuras uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, Satversmes tiesa atzina apstrīdēto normu redakcijā, kas ir spēkā no 2024. gada 2. marta, par spēkā neesošu no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis".