Lieta ST tika ierosināta pēc divdesmit Saeimas deputātu pieteikuma. Vēlāk konstitucionālo sūdzību iesniedza arī Juris Bojārs. ST abas lietas apvienoja.
Apstrīdētās Saeimas vēlēšanu likuma un Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma normas noteic, ka Saeimas vēlēšanās nevar kandidēt un Saeimā nevar ievēlēt personas, kuras ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki, kā arī personas, kuras pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās.
Savukārt Satversmes 1.pants nosaka, ka "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." Satversmes 9.pants noteic, ka Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu, bet Satversmes 91.pantā noteikta visu cilvēku vienlīdzība likuma un tiesas priekšā, kā arī diskriminācijas aizliegums, savukārt 101.pants paredz ikvienam Latvijas pilsonim tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā.
Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25.pants citastarp noteic tiesības tikt ievēlētam, bet 26.pants – visu cilvēku vienlīdzību likuma un tiesas priekšā un diskriminācijas aizliegumu.
Saeimas deputāti pieteikumā norādīja, ka apstākļos, kad Latvija ir ne vien pilntiesīga ANO locekle, Eiropas Padomes un EDSO dalībvalsts, bet arī iestājusies Eiropas Savienībā un NATO, esot nepamatoti uzskatīt, ka demokrātiskā iekārta, nacionālā un teritoriālā vienotība Latvijā būtu apdraudēta tādā mērā, lai attaisnotu apstrīdētos ierobežojumus.
Apstrīdētajās normās esot saskatāmas kolektīvās atbildības iezīmes, jo tās faktiski paredzot ierobežojumus saistībā ar piederību pie norādītajām organizācijām, nevis ar katras personas darbības raksturu. Turklāt līdz ar apstrīdētajiem ierobežojumiem analogu ierobežojumu neiekļaušanu Eiropas Parlamenta vēlēšanu likumā zūdot juridiska motivācija šos ierobežojumus saglabāt Latvijas pašvaldību un parlamenta vēlēšanu likumos, noradija pieteikuma iesniedzeji.
Savukārt Bojārs konstitucionālajā sūdzībā norāda, ka viņš jau vairāk nekā 10 gadus nepamatoti ciešot svarīgu cilvēka pamattiesību ierobežojumu un nevarot izmantot savas tiesības būt par deputāta kandidātu Saeimas vēlēšanās, lai gan viņš ne tikai neko nav noziedzies pret Latvijas Republiku, bet gan apbalvots par nopelniem Latvijas neatkarības atjaunošanā, informēja ST pārstavji.
ST spriedumā vispirms norādīja, ka izskatāmajā lietā apstrīdēto normu atbilstība Satversmei tiek apstrīdēta atkārtoti. 2000.gada 30.augusta spriedumā ST šīs normas reiz jau atzina par atbilstošām Satversmei, Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un Paktam. ST tomēr secināja, ka konkrētajā gadījumā pastāv būtiski jauni apstākļi, kuros formulēto prasījumu vairs nevar uzskatīt par izspriestu prasījumu, līdz ar to tiesa ir tiesīga atkārtoti vērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmei.
Lai izvērtētu, vai tiesību ierobežojumi kandidēt Saeimas un pašvaldību vēlēšanās atbilst Satversmei un Paktam, ST vērtēja, vai tie ir: pirmkārt, noteikti ar likumu, otrkārt, attaisnojami ar leģitīmu mērķi, treškārt, samērīgi ar mērķi.
Apstrīdētajās normās ietvertos ierobežojumus nosacīti var iedalīt vairākās grupās: 1) ierobežojumi personām, kuras pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās; 2) ierobežojumi personām, kuras ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai citu bijušo totalitāro valstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki; 3) ierobežojumi personām, kuras ir vai ir bijušas šobrīd pastāvošu ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki.
Tiesa, vērtējot pirmās ierobežojumu grupas samērīgumu, ņēma vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas pausto viedokli lietā "Ždanoka pret Latviju", ka šobrīd nevar uzskatīt, ka Latvija ir pārkāpusi savu plašo rīcības brīvību ar šādu ierobežojumu. Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka minētā apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1., 9., 91. un 101. pantam, kā arī Pakta 25. un 26. pantam.
ST tomēr atkārtoti uzsvēra, ka likumdevējam, periodiski izvērtējot attiecīgo politisko situāciju valstī un ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību, būtu jālemj par ierobežojumu termiņa noteikšanu apstrīdētajās normās, jo šādi pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi var pastāvēt tikai noteiktu laiku.
Vērtējot otrās grupas ierobežojumus, tiesa secināja, ka izskatāmās lietas ietvaros nav nepieciešams atkārtoti pamatot, ka ierobežojumi laikā, kad tie tika noteikti, bija nepieciešami. Šīs lietas ietvaros Satversmes tiesa lēma vienīgi par to, vai tie vēl arvien ir samērīgi.
Tiesa ņēma vērā to, ka, lai arī apstrīdētās normas skar tikai PSRS un LPSR VDK štata darbiniekus, tās vienlaikus aptver gan personas, kuras ar savu darbību aktīvi iestājušās pret demokrātiskas valsts vērtībām, gan personas, kuras pildījušas politiski neitrālus uzdevumus, gan arī personas, kuras ar savu darbību aktīvi cīnījušās par demokrātijas vērtību atjaunošanu Latvijā. Šobrīd Latvijā pieejamais VDK dokumentu kopums nedod iespēju izvērtēt katra atsevišķa sadarbības ar VDK fakta saturu. Pieejamie dokumenti – uzskaites kartotēka un dažādi reģistrācijas žurnāli neko neliecina par sadarbības motivāciju un saturu. Līdz ar to tiesa secināja, ka pagaidām nav iespējams leģitīmo mērķi sasniegt ar saudzējošākiem līdzekļiem, kas pamattiesības aizskartu mazāk būtiski.
Vērtējot trešo ierobežojumu grupu attiecībā uz esošajiem un bijušajiem ārvalstu drošības dienestu darbiniekiem, Satversmes tiesa ņēma vērā, ka Latvijas valsts tikai nesen kļuvusi par ES un NATO dalībvalsti un arvien vēl atrodas dažādu ārvalstu dienestu pastiprinātas uzmanības lokā. It īpaši pierobežas pašvaldībās tāda personu darbība domes (padomes) deputāta statusā, kas apzināti vērsta uz citas valsts interešu aizstāvību, varētu būtiski kaitēt Latvijas valsts drošībai un teritoriālajai integritātei.
Vienlaikus Satversmes tiesa arī aicina Saeimu pārliecināties, vai pašvaldību vēlēšanās nepieciešams noteikt ierobežojumus citu Eiropas Savienības valstu pilsoņiem, kuri ir vai ir bijuši savas valsts drošības dienestā, ja šādi ierobežojumi Latvijas pilsonim, kurš ir vai ir bijis savas valsts drošības dienestā, nav noteikti.
Vērtējot, kāpēc Latvijā nepieciešams apstrīdētos ierobežojumus saglabāt ilgāk nekā citās Eiropas postsociālistiskajās valstīs, Satversmes tiesa ņem vērā arī to, ka no Latvijas okupācijas karaspēks tika izvests tikai 1994. gadā, tas ir, vairākus gadus pēc tam, kad citās valstīs jau bija uzsākts lustrācijas process. Šā paša apstākļa dēļ nav nozīmes arī pieteikuma iesniedzēja argumentam, ka ierobežojumi noteikti tikai 1995. gadā. Ierobežojumu ilgstošāku saglabāšanu attaisno atsevišķi ar pagātnes mantojumu saistīti un vēl neatrisināti apstākļi, kā, piemēram, jautājums par valsts robežu ar PSRS tiesību pārņēmēju – Krieviju.
Šādos apstākļos, ja konkrētie ierobežojumi vēl kādu laiku tiek saglabāti, Satversmes tiesa nesaskata būtisku nesamērīgumu starp labumu, ko sabiedrība gūst, kopumā saglabājot apstrīdētos ierobežojumus, un indivīda interesēm nodarīto kaitējumu. Vienlaikus Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka nepieciešams pēc iespējas īsākā laikā izvērtēt šos ierobežojumus un, ja nav iespējams tos atcelt, paredzēt procedūru, saskaņā ar kuru varētu pieļaut izņēmumus personām, kas acīmredzami nevar apdraudēt demokrātiskās vērtības. Apstrīdētajās normās paredzētie ierobežojumi var tikt attaisnoti tikai ar iepriekš minētajiem leģitīmajiem mērķiem. Nav pieļaujams, ka ierobežojumus diktētu tikai politiskās konkurences apsvērumi.
Attiecībā uz Jura Bojāra konstitucionālo sūdzību tiesa uzskatīja, ka tai jāizvērtē apstrīdēto ierobežojumu proporcionalitāte individuāli attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju.
Personas, kuras savulaik cīnījās par Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, un personas, kuras aktīvi iestājās pret to, nevar uzskatīt par vienlīdz bīstamām valsts drošībai, teritoriālajai vienotībai un demokrātijai.
Tādējādi pret personām, kuras Latvijas valstij kritiskajā laikā izdarījušas nepārprotamu izvēli par labu Latvijai kā neatkarīgai un demokrātiskai republikai, un sniegušas tai savu atbalstu, ir nepieciešama atšķirīga attieksme. Likumdevējs, nosakot vienlīdz smagus pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumus visiem bijušajiem VDK štata darbiniekiem un neparedzot iespēju atšķirīgi izturēties pret personām, kuras ar savu rīcību sekmējušas Latvijas kā neatkarīgas un demokrātiskas republikas atjaunošanu, ir pieļāvis vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas būtiski atšķirīgos apstākļos. Šādai attieksmei nav saprātīga un objektīva pamata.
Tiesa secināja, ka, piemēram, piešķirot Bojāram augstu valsts apbalvojumu, valsts ir atzinusi, ka robežšķirtnes notikumos viņš ar savu rīcību pierādījis savu iestāšanos par Latviju kā par neatkarīgu un demokrātisku republiku. Līdz ar to viņš atrodas atšķirīgos apstākļos nekā tās personas, kuras izšķirošajos notikumos darbojās pret Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, un likumdevēja pienākums bija izturēties pret viņu atšķirīgi. Līdz ar to apstrīdētais ierobežojums attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju nav samērīgs un neatbilst Satversmes 1., 9., 91. un 101. pantam.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tas stāsies spēkā ar publicēšanu laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!