Taču arī latviešu skolēnu vidū valda daudz lielāka interese par skolotāju paskaidrojumiem, nevis mācību grāmatu saturu. Lai arī 65% latviešu skolu audzēkņu vēstures mācību grāmatas atzīst par objektīvām, to saturs interesē tikai 42%.
Kopumā pētījums parādījis, ka gan latviešu, gan krievu skolu audzēkņu faktu zināšanas ir vājas, taču skats uz Latvijas vēsturi kopumā ir nedogmatisks un 80% latviešu un 71% krievu skolu skolēnu atzīst, ka iespējamas vairākas pareizas vēstures interpretācijas, kas pilnveido viena otru.
Vienlaikus pētījums atklājis vairākas būtiskas atšķirības vēsturisko faktu interpretācijā attiecībā uz tādiem jautājumiem kā Latvijas okupācija 1944.gadā, latviešu un krievu tautas vēsturiskā atbildība represijās, Latvijas valsts "zelta laikmets", kā arī par to, kāda vēsture galvenokārt būtu jāmāca skolās.
Piemēram, tikai 5% krievvalodīgo skolu audzēkņu atzīst, ka PSRS karaspēks 1944.gadā okupējis Latviju, kamēr latviešu skolās par to pārliecināti ir 62% skolēnu. Latvijas skolās 72% skolēnu uzskata, ka Krievijas tautai jāuzņemas atbildība par represijām un deportācijām, bet krievvalodīgo skolās par to pārliecināti ir tikai 23%.
Tāpat padomju laikus Latvijā pozitīvi vērtē 62% krievvalodīgo skolu audzēkņu, kamēr latviešu skolās aptuveni tikpat liels ir negatīvo viedokļu īpatsvars. Visbeidzot, 42% latviešu skolu audzēkņu uzskata, ka galvenokārt skolās būtu jāmāca Latvijas vēsture, kam piekrīt tikai 2% krievvalodīgo, kuri lielākoties skolās galvenokārt vēlētos mācīties pasaules vēsturi. Taču tikai 11% krievvalodīgo skolu skolēni vēlētos kā galveno skolā mācīties Krievijas vēsturi.
Pētījuma prezentācijas noslēgumā viens no tā autoriem - biedrības "EuroCivitas" direktors Viktors Makarovs - uzsvēra, ka, pēc viņa domām, latviešu un krievvalodīgo savstarpējās attiecības galvenokārt negatīvi ietekmē nevis vēsturiskās domstarpības, bet negatīvie etniskie stereotipi, ko veicinājusi nepareiza etnopolitika.
Viņš rosina skolās vairāk mācīt pieņemt alternatīvus uzskatus par vēsturi, veidojot nevis vienādus uzskatus, bet kopīgu interpretāciju ietvaru. Tāpat arī alternatīvie viedokļi, pēc viņa domām, ir jāizdebatē. "Sev tīkamo un ierasto uzskatu apstiprināšana neko nemainīs," pārliecināts pētnieks, "nepieciešams vismaz meklēt kādu kopsaucēju, taču nevajadzētu mēģināt lauzt vēsturiskās identitātes."
Visbeidzot viņš rosina vēstures programmas un mācību grāmatas veidot saprotamākas skolēnam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!