Mokošā nāve gudronā
Foto: DELFI Aculiecinieks
Katru rudeni simtiem tūkstošu ūdensputnu no ligzdošanas vietām Eiropas ziemeļos lido uz savām ziemošanas vietām. Pa dienu daudzi putni nolido vairākus simtus kilometru, bet tad uz vairākām dienām nolaižas kādā ūdenstilpē, lai atpūstos un uzkrātu spēkus jaunajam pārlidojumam. Nereti putni ir spiesti apstāties arī nelabvēlīgu laika apstākļu rezultātā. Par šādām īslaicīgām apstāšanas vietām varētu būt teju jebkādi ūdeņi, kuros var pārlaist nakti. Un, nedod Dievs, šiem putniem pa ceļam trāpīsies neliels, priežu meža apskauts, ezeriņš Inčukalna apkārtnē... kuru sauc par Inčukalna sērskābā gudrona dīķi.

Foto galerija

Gudrona dīķi ir izveidoti 1956.gadā Inčukalna mežniecības smilšu karjeros ar mērķi novietot glabāšanā atkritumu vielas no bijušās Rīgas smērvielu un dzesējošo šķidrumu rūpnīcas. Izmantojot sērskābes metodi, rūpnīca medicīnas vajadzībām ražoja vazelīnu gan PSRS, gan eksporta vajadzībām. Rūpnīcai tolaik bija ekonomiski izdevīgāk skābo gudronu izgāzt atkritumos nekā to pārstrādāt derīgās vielās vai arī izvēlēties modernāku tehnoloģiju. Par vides saglabāšanu, toreiz, PSRS paātrinātas industrializācijas apstākļos, nedomāja. Ar gadiem gudronu piepildīja divos dīķos. 1979. gadā LPSR Ministru Padome pieņēma lēmumu par dīķu likvidēšanu, kas nesekmīgi turpinās jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Vēl PSRS laikā gudronu no viena dīķa iesūknēja pazemē, tādējādi saindējot pazemes ūdeņus, bet otrais dīķis palika virspusē līdz mūsdienām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit