Savukārt, 3. decembrī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) 25. Sinodē atbalstīja arhibīskapa Jāņa Vanaga palikšanu baznīcas vadītāja amatā. Arhibīskaps atzīst, ka "ņemot vērā balsojuma proporciju" (250 pret 88) viņam neatliek nekas cits, "kā palikt laivā un airēt to līdz krastam". Šī metafora ir ļoti precīza. Jo pašlaik LELB nav nekāda saikne ar krastu, proti, ar realitāti. Tā ir tik tālu atdalīta no valsts, ka vairāk līdzinās Noasa šķirstam, kas vientulīgi šūpojas ilūziju un ambīciju jūrā, nevis Kristus miesai, kurai uzdots veikt daudz svarīgu, ļoti praktisku uzdevumu cilvēku starpā.
LELB galva, Jānis Vanags tiek raksturots kā stilīgs arhibīskaps, kas talārus izvēlas ar gaumi. Mēs varam arī sazīmēt viņa līdzību ar Mozu, kas gaida un lasa Dieva zīmes tā, it kā viņam būtu noslēgts īpašs kontrakts ar Dievu. Arī jautājums, kurā arhibīskapam bija un paliek stingra nostāja, proti, sieviešu ordinācija, bez šaubām, ir galvenais teoloģiskais bastions, kas luterāņu baznīcai būtu jānotur par katru cenu.
Un tomēr neskatoties uz visām šīm arhibīskapa izcilām īpašībām, luterāņu baznīcas paliek tukšas. Katru svētdienu tās pulcē dažus desmitus cilvēkus (2-3 procenti). Valsts svarīgākajos jautājumos luterāņu balsis dzied līdzi kādam citam, ar kristietību nesaistītam korim. Aprūpes iestādes, patversmes, misijas darbs ir dažu cilvēku iniciatīva, nevis LELB politika.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!