Savukārt, 3. decembrī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) 25. Sinodē atbalstīja arhibīskapa Jāņa Vanaga palikšanu baznīcas vadītāja amatā. Arhibīskaps atzīst, ka "ņemot vērā balsojuma proporciju" (250 pret 88) viņam neatliek nekas cits, "kā palikt laivā un airēt to līdz krastam". Šī metafora ir ļoti precīza. Jo pašlaik LELB nav nekāda saikne ar krastu, proti, ar realitāti. Tā ir tik tālu atdalīta no valsts, ka vairāk līdzinās Noasa šķirstam, kas vientulīgi šūpojas ilūziju un ambīciju jūrā, nevis Kristus miesai, kurai uzdots veikt daudz svarīgu, ļoti praktisku uzdevumu cilvēku starpā.
LELB galva, Jānis Vanags tiek raksturots kā stilīgs arhibīskaps, kas talārus izvēlas ar gaumi. Mēs varam arī sazīmēt viņa līdzību ar Mozu, kas gaida un lasa Dieva zīmes tā, it kā viņam būtu noslēgts īpašs kontrakts ar Dievu. Arī jautājums, kurā arhibīskapam bija un paliek stingra nostāja, proti, sieviešu ordinācija, bez šaubām, ir galvenais teoloģiskais bastions, kas luterāņu baznīcai būtu jānotur par katru cenu.
Un tomēr neskatoties uz visām šīm arhibīskapa izcilām īpašībām, luterāņu baznīcas paliek tukšas. Katru svētdienu tās pulcē dažus desmitus cilvēkus (2-3 procenti). Valsts svarīgākajos jautājumos luterāņu balsis dzied līdzi kādam citam, ar kristietību nesaistītam korim. Aprūpes iestādes, patversmes, misijas darbs ir dažu cilvēku iniciatīva, nevis LELB politika.
Kāpēc ir jāizvēlas arhibīskaps institūcijai, kas neko nepārstāv, kurai nav nekāda saikne ar realitāti, kas neuzrunā un nesaliedē sabiedrību? Kāpēc vajag galveno režisoru teātrī, kur uz lugu neviens neatnāk? Un vai nav vienalga, kas vadīs LELB (vīrietis, sieviete vai homoseksuāls mācītājs), ja Dieva vārda pasludinājums, kas ir Luteriskās baznīcas pamats, sabiedrību saista ne vairāk par pingvīnu dzīvi Dienvidpolā?
Ja 25. Sinode nobalsotu par to, ka ar rītdienu visas luterāņu baznīcas aizbultē savas durvis ciet, bet tās garīdznieki ir brīvi iznēsāt pastu vai liet kafiju Narvesenā, ir jādomā, ka tas neizraisītu nekādu sabiedrības protestu, neizveidotu pat telšu pilsētiņu Doma laukumā un ziņu portālos atstātu šo notikumu bez komentāriem.
Ne vienmēr ceļš uz priekšu ir arī attīstības ceļš. Dažreiz ir jāiet atpakaļ, lai sāktu ceļu no jauna, citā virzienā. Un šajā gadījumā, tie daži desmiti cilvēki, kas šobrīd LELB paspārnē tiešām pilda kristiešiem deleģēto darbu, varbūt izveidotu kaut ko jaunu, spēcīgāku, dzīvotspējīgāku un vairāk līdzīgu Luteriskai baznīcai, nekā šī vientuļā laiva, ko arhibīskaps nu ir apņēmies nogādāt līdz krastam.
Iļana Bukura
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!