Ceļojumu konkurss: Linda Kuba = Skaistā Kuba  (6)

Foto galerija 

Pirms brauciena tika veikts mājas darbs – internetā un grāmatās tika atrasta visa iespējamā informācija par Kubu. Gandrīz visos angliski rakstošajos interneta avotos rakstīts, ka Kubā nekā nav, kubiešiem nekā nav (izņemot komunismu). Tāpēc jābūt labiem un jāaizved viņiem drēbes, šampūni, zobu pastas, zāles un citas iespējamās nepieciešamās lietas. Tāpat arī, ņemot vērā, ka viņiem nekā nav, lai arī Havana ir viena no drošākajām Latīņamerikas pilsētām, tur ir daudz hiniteru – vīriešu un sieviešu, kas mēģina izkrāpt naudu no tūristiem un dzīvo uz viņu rēķina. Bāros, veikalos un valūtas maiņas punktos jāskaita līdzi ar kalkulatoru, lai neapkrāpj. Tā ir ļoti izplatīta prakse. No bankomātiem naudu varbūt var izņemt, bet varbūt arī nevar. Labāk, ja ir skaidrā. Galvā veidojas zināma ainiņa – Kubā nekā nav, viņi ir nabadziņi, kam jācīnās ar komunismu, un vēl tur ir pilns ar krāpniekiem.

Pēc brauciena, pēc desmit dienām, nākas secināt, ka pašsaglabāšanās instinkts ir uztvēris tikai brīdinošo informāciju, vai arī tās internetā ir par daudz, drošs paliek nedrošs – "mēs tak jūs brīdinājām".

Krāpnieki un nabadziņi noteikti Kubā ir, kā jau jebkurā sevi cienošā valstī, bet tāpēc jau nedrīkst vispārināt un visus kubiešus bāzt vienā maisā. Normālie kubieši jūtas ļoti aizvainoti pirmkārt jau par to, ka viņus uzskata par nabadziņiem un skatās uz viņiem no augšas, ar žēlumu. Viņi nebūt nejūtas nožēlojami. Viņi ir izglītoti, viņiem ir darbs, viņiem ir ļoti augsta līmeņa medicīnas pakalpojumi, ļoti augsta līmeņa kultūra un māksla. Te ātri jāpiebilst, ka izglītība, medicīna, kultūra, bēres – viss ir bez maksas. Nu, kā jau komunismā.

Vidējās algas ir minimālas – ap 40 EUR, bet viņiem nav arī nekādu lielu izdevumu. Ieejas biļetes muzejos un delfinārijā ir, ja ne bezmaksas, tad daudz zemākas nekā bagātajiem tūristiem. (Pie mums 20 minūšu ērģeļmūzikas koncerts Domā maksā 5 Ls kā tūristiem, tā vietējiem. Nav brīnums, ka vietējos tur var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt.) Kubā, starp citu ir divas valūtas – konvertējamie peso, kuru vērtība ir ļoti līdzīga kā eiro un kubiešu peso jeb moneda nacionale. 1 konvertējamais peso (CUC) = ap 25 kubiešu peso. Algu viņi saņem vietējā valūtā, un izklaides viņiem tiek nodrošinātas arī vietējā valūtā. Tur ir arī peso bāri (vietējo peso), kuros viens kokteilis Cuba libre mūsu naudā maksā 7 santīmus. Picas un sendviči uz ielām maksā aptuveni 20 santīmus. Par apkuri nav jāmaksā. Par dzīves vietu izdevumi minimāli. Plus vēl tas, ka visi, kas ir ierobežoti, vienmēr māk kaut kā izgrozīties. Mēs taču zinām, kā tas ir. Pie viņiem tas ir melnais tirgus, šur tur nošmauc šo, šur tur to, uz jumtiem ūdens mucās paslēpj satelīta antenas, mēģina iztirgot uz ielas brāķētos cigārus (tos gan nevajag pirkt, būs nekvalitatīvi), u.t.t. Mēs ļoti daudz laika pavadījām kopā ar vietējo gidu, tāpēc mums izdevās daudz ko uzzināt. Viņš gan teica, ka visbagātākie Kubā ir zemnieki, bet es domāju, ka patiesībā tie, kas darbojas tūrisma industrijā – gidi, bārmeņi, taksisti, viesnīcu darbinieki. Viņi var saņemt labas dzeramnaudas no tūristiem. Pat, ja mēs esam taupīgi un daudz viņiem nedodam, tad turīgie Rietumeiropieši vai Kanādieši noteikti neskopojas. Briti atstāj dzeramnaudu pat valūtas maiņas punktos, kas latviešiem nav īsti pieņemts. Un vēl tās minētās drēbes, ko tūristi viņiem saved. Parasti jau atstāj viesnīcā istabenei. Viņa tad izdala pēc vajadzības vai vismaz pārdod (cerams).

To, cik Kubā ir slikti, lielākā daļa tāpat jau zina. To var uzzināt no ziņām un televīzijas pārraidēm. Kubā pamatīgi tiek ierobežotas cilvēktiesības, par neuzmanīgiem izteicieniem cilvēki desmitiem gadu sēž cietumos, kur pret viņiem ir necienīga attieksme un netiek sniegta nepieciešamā medicīniskā aprūpe. Viņiem ir problēmas ar ceļošanu. Viņiem ir problēmas ar ASV.

Bet viņiem ir arī labi. Tā kā neko nevar mainīt, viņi ne par ko neraizējas. Kubā ir teiciens: "Ja tev ir problēma un tev ir risinājums, tātad problēmas nav. Ja tev ir problēma, bet tev nav risinājuma, tu tāpat tur neko nevari darīt, tātad problēmas vienalga nav." Viņi pulcējas uz ielām, vēro dzīvi, spēlē šahu, dzer rumu, dejo salsu, spēlē beisbolu, stāv rindās uz restorāniem, ēd saldējumu. Jaunieši pulcējas arī amerikāņu tipa bistro, klausās pilnā skaļumā salsu no čerkštošām tumbām, dzer alu un fotogrāfējas no vietējā "foto, moto, loto", tikai vietējais "foto, moto, loto" fotogrāfē nevis ar polaroīdu, bet ar digitālo fotoaparātu. Pēc tam tur pat izprintē bildes un izdala. Visi izskatās absolūti laimīgi. Pa dienu skolnieki stāv pie telefona aparātiem un runā par visu kas ienāk prātā. Nekur nav jāsteidzas, telefona sarunas ir pavisam lētas. Bija mums arī kādreiz tāda izklaide. Tagad internets un sociālie tīkli. Bet Kubā internets ir ļoti dārgs. Apmēram 4-5 EUR stundā. Ja alga ir ap 40 EUR, tad nav īpaši populārs. Internets ir bibliotekā, viesnīcās un speciālās telekomunikāciju būdiņās ETESCA. Mājās internets ir aizliegts.

Tūristi uz Kubu brauc ārstēt stresu. Patiesībā viņi varētu braukt ārstēt jebko, jo medicīna ir ļoti augstā līmenī. Havanā ir šprices formas piemineklis ārstam, kurš izdomājis vakcīnu pret dzelteno drudzi. Viņu slimnīcās ir iespēja veikt visu iekšējo orgānu transplantācijas, ieskaitot sirds, acu klīnikās tiek veiktas vissarežģītākās lāzeroperācijas. Kuba veselības aprūpes jomā sadarbojas ar 58 valstīm. Viņi sūta savus ārstus uz Venecuēlu strādāt, jo viņu ārsti ir labāki. Par to saņem no Venecuēlas degvielu. Kubā ir 70000 kvalificētu ārstu. Visā Āfrikā tikai 50000.

Kuba 2006. gadā atzīta par ilgtspējīgāko valsti. Kubā gribot negribot nav tāda patēriņa kā attīstītajās patērētājvalstīs, kas slikti ietekmē ekoloģiju. Un Kubā ir daudz augstāki veselības rādītāji kā Āfrikas valstīs.

90. gados Oskaram tika nominēta kubiešu filma "Fresa y Chocolate" (Zemenes un šokolāde). Balvu gan filma neieguva, iespējams tāpēc, ka filmā ļoti uzkrītoši parādīta politiskā situācija. Un pirmo reizi kubiešu filmā atļāvušies aktualizēt arī geju tēmu – uzskatos brīvs gejs Kubas komunistam atver acis uz patieso situāciju valstī un pasaulē. Arī mīla filmā iesaistīta, ne tikai politika, un ne tikai geju mīla, mīla dažādās tās izpausmēs.

Katru rudeni Havanā notiek augstas klases starptautisks baleta festivāls. Mākslas muzejos, viesnīcās pie sienām, restorānos, veikalos, lidostā un pat uz ielas ir apskatāmi brīnišķīgi mākslas darbi. Kubas māksla ir viena no krāšņākajām, skaistākajām un iedvesmojošākajām, kas ir redzēta. Tas attiecas gan uz gleznām, gan uz visiem citiem vizuālās mākslas veidiem. Tas pats attiecas uz Kubas mūziku – lielisku mūziku radījuši izcili komponisti, ko spēlē izcili pianisti. Divi slavenākie kompnisti, kas atrodami arī youtube.com, ir Ignacio Cervantes un Ernesto Lecuona. Un viņus spēlē viens izcils pianists Jorge Luis Prats, dzimis 1956. g.

2006. gadu Fidels Kastro pasludināja par elektroenerģijas revolūcijas gadu un lika visas spuldzes nomainīt uz ekonomiskajām. Tāpat arī pamazām gandrīz visās mājās vecie ledusskapji ir nomainīti uz jauniem energoefektīviem ķīniešu modeļiem. Ķīna ir draudzīgā valsts, tāpēc viss tiek vests no Ķīnas, piemēram, automašīnas, autobusi, minētie ledusskapji, u.t.t.

Ceļvežos raksta, ka Kubā ir slikti ceļi. Mums gan par to nav jāraizējas, esam pie tādiem pieraduši. Tā gan ir tiesa, kad ejat pa pilsētu, vēlams skatīties zem kājām nevis gaisā, jo dažādas bedres un pakāpieni augšup, lejup parādās visnegaidītākajās vietās. Un mēs jau pamazām esam pieraduši pie gājēju pārejām, luksoforiem un gājēju tiltiem. Tur nav nekā tamlīdzīga. Ielu jāšķērso pašam uz savu atbildību pēc vecās labās metodes – kārtīgi jāpārliecinās, vai nenāk auto, un tad ātri pāri jebkurā vietā. PSRS Kubā ir sabūvējusi kārtīgu autobānu tīklu. Asfalts nav vēl pārāk novecojis, ceļš normāls, divas joslas katrā virzienā, mašīnu pavisam maz – kā uz mūsu lauku ceļiem. Daudz kur ir pāri šosejai uzcelti viadukti, kas nav pabeigti, jo līdz ar PSRS sabrukumu, ceļu celtniecība tika pārtraukta. Krustcelēs parasti pulcējas stopētāji, ir pat īpaši norīkoti cilvēki, kas organizē stopēšanu, palīdz. Un sakarā ar sabiedriskā transporta problēmām stopētāji jāņem. Tūristiem varbūt tas nav obligāts nosacījums, bet vietējiem noteikti ieteicams. Ļoti viegli ir atšķirt tūristu mašīnas, un visas citas arī, jo katrai savādākas krāsas numura zīme. Nomas mašīnām sarkanas, valsts mašīnām zilas, privātajām dzeltenas, diplomātiem melnas, iekšlietu ministrijas darbiniekiem zaļas. Ceļu policija stādina valsts mašīnas un pārbauda maršrutus, vaktē, lai ar darba mašīnām nebrauc privātās darīšanās. Kuba bija pirmā valsts Latīņamerikā un piektā valsts pasaulē, kas ieviesa dzelzceļu.

Tā kā Kubas dzēriens ir rums, tad Kuba ir īstā vieta, kur baudīt ruma kokteiļus. Kubiešu kokteiļus var dabūt arī bez ruma, nav tā, ka bērni jāatstāj mājās – Mohito, Pina (pinja) Kolada ļoti garšīgi arī bez ruma. Rums tiek piedāvāts kā papildus piedeva. Un, ja ņem ar rumu, bet kokteilis liekas par vāju, var palūgt bārmenim, lai pielej vairāk ruma. Par to ekstra rumu, ekstra naudu neviens neprasa. Kad bijām jau diezgan baudījuši Mohito, Kuba Libri, Daikiri un Pina Koladu, atklājām lielisko Kubanitu. Kubanita ir tas pats, kas Asiņainā Mērija, tikai šņabja vietā rums. Laikam tā bija tomātu sula, kas pa virsu saldajiem sīrupūdeņiem un kolām, mūs dikti iepriecināja. Vēl mūs dikti iepriecināja arī kafija. Daudzas senās kafijas plantācijas jau ir slēgtas, bet ir vēl palikušas arī, kas ražo kafiju. Tātad kafija ļoti laba – dzer kā itāļi no mazām espresso krūzītēm diezgan stipru. Mājas apstākļos kafiju vāra mokas kanniņās. Vienīgā atšķirība no itāļiem ir tāda, ka kubieši savu kafiju dzer ļoti saldu. Šur tur smalkākās kafejnīcās cukuru var izvēlēties pēc izvēles. Bet peso kafetērijās cukurs parasti jau ir klāt. Cukura lietotāji saka, ka Kubas cukurs ir saldāks nekā mūsējais. Tur tas ir no cukurniedrēm. Tagad jau cukurniedres Kubā palikušas tikai mežonīgās. Vairs nekultivē un cukuru neražo. Fidels Kastro likvidējis cukura rūpniecību. Pēc oficiālās versijas lētāk esot nopirkt nekā ražot.

Kas attiecas uz ēdināšanu, tad neparastākais atklājums bija banānu čipši. Izklausās dīvaini, bet garšo lieliski. Garšo, starp citu kā kartupeļu čipši. Ir tikai viena lieta. Banānu čipšus Kubā gatavo no citas šķirnes banāniem, no zaļajiem banāniem, kas no dzeltenajiem atšķiras tekstūras un garšas ziņā. Tā ka pie mums diemžēl nesanāks atkārtot šo recepti mājas apstākļos. Tur banānu čipšus pasniedz visur, gatavo klasiskās čipšu šķēlītēs ar sāli un biezākās ar ķiplokiem. Vispār Kubā ēdināšana ir lieliska – ļoti garšīgi un dabīgi, bez slavenā E. Pasniegšana varbūt ne vienmēr atbilst augstas klases franču restorāna līmenim, kur ar mērci uz šķīvju malām zīmē ornamentus un pāri ēdienam pārliek loku strīpiņas. Bet tās ir sīkas detaļas, jo garšo ļoti labi – vista, cūkgaļa, liellops, garneles, lobsteri, avokādo – viss, ko vien sirds kāro. Līdz desertiem nemaz netikām, bet deserti arī ir. Arī par vietējiem peso pirktie gaļas sendviči uz ielas un mazās picas garšo labi, un, kā jau minēju, maksā vien dažus santīmus mūsu naudā. Kārtīgāk var paēst restorānos un paladarēs. Paladares ir nelieli ģimenes restorāniņi. Kopš deviņdesmitajiem Kubā ir atļauts neliels ģimenes bizness, ko stingri kontrolē valsts, un par ko jāmaksā lieli nodokļi. Turklāt biznesu nedrīkst pārmantot. Ja nomirst saimnieks, bizness tiek slēgts. Šādos restorāniņos parasti ir atļauts turēt līdz 12 vietām. Tie ir ierīkoti dzīvojamo māju pagalmos vai telpās. Vietējie tur var paēst par vietējiem peso. Tūristi var par konvertējamiem un par vietējiem – atkarīgs no tā, kā prot sarunāt. Tāds pats mazais bizness ir arī Casas partikularas – naktsmītnes, ko privātpersonas drīkst piedāvāt tūristiem. Parasti viena līdz trīs viesu istabas īpašnieka mājā. Arī par šīm naktsmītnēm jāmaksā lieli nodokļi, tāpēc gribot negribot kubieši nevar savas cenas nolaist zemākas kā 20 CUC (konvertējamie peso) par istabu. Parasti cenas ir no 20 līdz 40 CUC par istabu. Tas ir par kādiem 10 – 20 CUC lētāk nekā viesnīcā. Ar saimniekiem par atsevišķu samaksu var sarunāt arī ēdināšanu, var arī sarunāt virtuvi un pats gatavot.

Ļoti interesanta bija ekskursija Partagas cigāru fabrikā. Pirmkārt, izdevās uzzināt daudz ko jaunu par tabaku – kā audzē, kuras lapas izmanto pildījumam, kuras apkārt, otrkārt, bija iespēja apskatīt visu cigāru izgatavošanas procesu. Gājām un skatījāmies kā cilvēki strādā. Mums interesanti, un varbūt arī viņiem interesanti, ka visu laiku nāk kāds staigā un brīnās, arī pašiem ir uz ko paskatīties. "Cohiba" ir Kubas slavenākā un labākā cigāru marka. To radīja 1966. gadā, izmantoja diplomāti, un popularizēja Fidels Kastro. "Romeo un Džuljeta" arī ražo cigārus kopš 1903. gada. Ir arī tādas pašas cigaretes.

Daba ir pārsteidzoša – tropu klimats. Uz ielas aug mūsu istabas augi – asperāgi, fikusi, hibiski un pārējie, kam nezināmi nosaukumi. Pie tam labi aug, labi tur jūtas. Kas mums maziņš un podiņā, tas tur vesels krūms vai koks dabiskā vidē. Jūra, okeāns tik pat košs un krāsains kā pati Kuba. Un silts, baltas smiltis. Tauriņi tik lieli kā sikspārņi. Koši dzelteni mazputniņi un tie, kas atkārto skaņas (ne papagaiļi, citi). Zālājā aug kautrīgās mimozas, parkos palmas, terpentīna koki, gumijkoki, agaves.

Havana ir ļoti skaista pilsēta. Liela. Skaļa. Dzīva. Pilsētas centrālajā parkā dienu no dienas sastopams skaļu vīru pūlis, kas nepārtraukti skaļi klaigā. Tā nav nekāda problēma, tā ir vienkārši nepārtraukta beisbola diskusija. Beisbols ir Kubas nacionālais sporta veids. Havanā dzīvo 2 miljoni, gandrīz tik pat daudz kā visā Latvijā. Pilsētas centrā ir daudz dekoratīvu amerikāņu 50. gadu auto, daudz žiguļu un moskviču, daudz velotaksometru un koko taksometru, daudz skaistu māju. Daudzas mājas diemžēl ir avārijas stāvoklī, ja tā var izteikties. Neremontētas drupas. Bet pamazām kaut kas jau tiek darīts lietas labā. Šis tas tiek nokrāsots, atjaunots. Katrā ziņā nesteidzīgi. Kā saka kubieši – manjana. Manjana tas ir rītā. Un rītā atkal manjana. Tā viss tiek atlikts no dienas uz dienu, jo nav nekādas steigas. Taču nevajag iedomāties, ka Kubā viss ir manjana. Ja tiek norunāta tikšanās, kubieši nekavē ne minūti (nu, varbūt kādreiz nejauši gadās, bet ne apzināti). Uz diviem šoviem mēs bijām – uz delfīnu šovu un uz kabarē tipa šovu slavenajā naktskubā "Tropicana". Abās vietās šovs sākās precīzi noteiktajā laikā. Nekavēja nevienu minūti.

Tropicana ir īpaša vieta – vienīgais Lasvegasas tipa kabarē, kas nepārtraukti darbojas jau kopš 1939. gada. Vienīgais kapitālistu šovs, kas izdzīvojis sociālismu. Dārgs prieks, bet visiem, kas ir Havanā vismaz vienu reizi ieteicams. Cenā ietilpst arī rums un šampanietis, var pasūtīt ar vakariņām. Ļoti krāšņi priekšnesumi, dziesmas, dejas, tērpi. Nav žēl neviena iztērētā peso.

Tomēr, lai nerastos liekas problēmas, sargājiet sevi paši, tad viss būs kārtībā. Neizaiciniet viesnīcas apkalpojošo personālu – neatstājiet uzkrītoši redzamu naudu vai vērtīgas lietas numurā. Ņemiet vērā, ka numurā var ietikt arī kādi nepiederošie, ne tikai istabenes. Vērtīgās mantas nēsājiet līdzi vai atstājiet seifā. Pašiem būs mierīgāk un vieglāk. Es gan zinu arī gadījumu, kad neuzmanības pēc numurā tika atstāts ļoti daudz naudas, ļoti redzamā vietā. Istabene bija uzkopusi, bet nekas netika paņemts. Tas kā vienmēr, kā visur – kā paveicas. Kubieši nav nekādi zagļi, izņemot tos dažus, kas kādreiz nozog. Un atstājiet istabenēm dzeramnaudu uz spilvena. 1 konvertējamais peso ir atbilstoša summa.

Ja staigāsiet pa centru un vecpilsētu, jūs ļoti bieži uzrunās, jums piedāvās cigārus, piedāvās parādīt restorānu, nopirkt avīzes, vai samainīt naudu. Pasakiet "No, gracias", un viņi liks jūs mierā. Kubiešiem nav tendences iet pakaļ un neatstāties. Viņi piedāvā vienreiz, ja pietiekoši nopietni pasaka "nē, paldies". Katrs otrais, trešais, piektais visu laiku jums prasīs "where are you from?". Ja atbildēsiet "Lettonia", viņi teiks "ā, Lettonia" un mēģinās pierādīt, ka zina par ko runā, pieminēs Rīgu vai teiks ā, bijusī Padomju savienība, vai teiks ā, Lettonia, redz kur man uz rokas rokassprādze ar karogu no Estonia. Šī ir vienīgā vieta pasaulē, kur gandrīz visi zina, kur tiešām ir Lettonia un kas tā tāda ir. Atšķirībā no tur viena satikta vācieša (jau pieklājīgā inteliģentā vecumā), kurš nodemonstrēja savas zināšanas ar teikumu "ā, Lettland. I know – Vilnius!".

Kad mainīsiet naudu, dariet to tikai maiņas punktos vai bankā, ne uz ielas no rokas. Paņemiet kalkulatoru, saskaitiet, cik jums jāsaņem un, kad saņemsiet naudu, pārskaitiet. Ieteicams 5 – 10 EUR samainīt uz vietējiem peso – moneda nacionale/cuban pesos. Par tiem varēsiet iepirkties vietējo peso bāros, augļu tirdziņos, picērijās un sviestmaižu stendos. Kad bārā pasūtīsiet kokteiļus, it īpaši, ja būsiet lielākā kompānijā, skaitiet līdzi, cik pasūtīsiet, pirms pasūtīšanas palūdziet ēdien/dzērien karti vai pajautājiet, cik kas maksā, kad saņemsiet čeku salīdziniet vai saskan. Kubieši tiešām mēdz pieskaitīt 1-2 liekus kokteiļus. Tas nav daudz 0,50 Ls – 1,00 Ls. Ja jūs tas aizvaino, skaitiet līdzi un sakiet, ja nav pareizi. Jūs pilnīgi droši varat norādīt uz kļūdām rēķinā, ja esat saskaitījuši pareizi. Viņi to akceptē. Neuztveriet personiski. Viņiem tā jau ir kā spēle. Kad esat uzvarējis, un novērsis krāpniecību, vai tāda nemaz nav bijusi (ne jau vienmēr jūs mēģina apkrāpt), atstājiet dzeramnaudu, novērtējiet pūles. Atstājiet dzeramnaudu visiem, kam var, apmēram 1 konvertējamo peso (CUC). Jo, ja jau tik tālu esat tikuši, jums tie ir tikai 50 santīmi, un dzeramnaudu jau pieņemts atstāt visur, arī Latvijā, bet viņiem tā ir iespēja nopelnīt un varbūt iespēja konvertējamo peso veikalā nopirkt šampūnu vai zobu pastu. Nauda viņiem noteikti daudz vairāk nepieciešama nekā tās drēbes, ko visi ved.

Līdz Kubai no Rīgas, ja labi saplāno, var tikt par aptuveni 500 Ls (turp, atpakaļ). Vīza maksā 30 Ls. Naktsmītnes "casa partikulara" – istabas pie privātajiem 20 – 50 CUC (10 – 25 Ls) par istabu, par nakti; viesnīcās no 40 EUR par divvietīgu numuru, par nakti. Auto īre no 40 Ls diennaktī. Kad īrējat mašīnu, jāiemaksā ap 200 EUR depozīts, ko atgriež pēc auto nodošanas. Pirms paņemat mašīnu, pārbaudiet skrāpējumus, rezerves riteni, nofotogrāfējiet. Tad neviens jums pēc tam neko nevarēs pārmest par nodarītajiem bojājumiem. Auto īres līgumam jābūt mašīnā. Ja jūs apstādina policija, tad viņiem nekas nav jāmaksā. Ja būsiet pārkāpuši noteikumus, soda nauda būs jāmaksā, kad nodosiet atpakaļ mašīnu īres kantorī. Tērēšanai vidēji dienā nepieciešami 50 EUR. Tad bez šikošanas normāli var izdzīvot – paēst, nopirkt suvenīrus, ieiet muzejos. Ja gribat īrēt auto, tad auto izmaksas jāskaita atsevišķi. Degviela maksā ap 1 EUR par litru. Bet, kad nodod auto, var nodot ar tukšu bāku.

Kubā runā spāņu valodā kubiešu dialektā. Ja zinat spāņu valodu, mierīgi varēsiet ar viņiem komunicēt. Bet mēdz būt tādi īpaši kubiešu izteicieni, kurus pat paši spāņi nesaprot. Ja nezinat spāņu valodu, vienmēr var atrast kādu kurš saprot angliski. Vienmēr, tas, protams, ir pārspīlēts, drīzāk – ne vienmēr. Bet, nu ko darīt? Dēļ viena brauciena uz Kubu ne katrs mācīsies spāņu valodu. Var iztikt arī bez.
Kuba atrodas Karību jūras baseinā un ir lielākā Karību sala.
No galvaspilsētas Havanas līdz Maiami (ASV, Florida) ir 366 km.
Iedzīvotāji – 11,3 miljoni (Havanā 2 miljoni).
Dzīves ilgums: vīrieši 76 g, sievietes 80 g.
Etniskais sastāvs: 65% baltie, 24% mulati, 10% melnie, 1% ķīnieši.
Dzelzceļa tīkls: 4226 km.
1985. gadā Kubā tika veikta pirmā sirds transplantācija.
Slavenākais rums – "Havana Club"
Slavenākie cigāri – "Cohiba", "Monte Kristo", "Romeo y Julieta"
Slavenākā kafija – "Cubita", "Serrano"

Esat bijis piedzīvojumiem bagātā, aizraujošā ceļojumā? Piedalieties "Balttour 2011" ceļojumu stāstu konkursā!

Vairāk par konkursa noteikumiem lasiet - "Sūti ceļojuma aprakstu un saņem balvu no "Balttour 2011""