Kosteņecka: Latvija nav izturējusi pārbaudi ar neatkarību  (2)

Viņa uzsvar, ka "barikādēs bijām vienoti". "Es biju barikādēs pie visiem ugunskuriem naktīs, sākot ar Ulbroku un beidzot ar Zaķusalu. Neteikšu, ka krievu bija tikpat daudz, cik latviešu, tomēr krievvalodīgo bija gana daudz. Viņi tur stāvēja pret totalitāro režīmu un bija ar mieru dzīvot neatkarīgajā valstī un kopā to būvēt," atmina Kosteņecka.

Taču tā neesot noticis, domā Kosteņecka, jo, tikko neatkarība bijusi atgūta, tika pateikts: "visi krieviski runājošie ir mūsu ienaidnieki". "Mēs paši viņus atgrūdām (Tatjanas) Ždanokas apkampienos, un tie cilvēki tika nodoti, jo Latvijas aizstāvības dēļ viņiem pat savās ģimenēs bija skandāli. Darbavietās viņiem klupa virsū. Un pēkšņi - viņi tika atstumti," uzsver publiciste.

Runājot par naturalizāciju, Kosteņecka saka, ka "tas nav grūti, tas ir aizvainojoši". Kosteņecka šobrīd strādājot pie jaunas grāmatas, kurā vēlas apkopot tautas vēstules no atmodas laikiem, ko viņai tolaik rakstīja kā starpniecei starp krieviem un latviešiem – tādu viņai esot ap 3000. "Cik cēla dvēsele latviešu tautai ir šajās vēstulēs! Biju jau to aizmirsusi šajos 25 gados. Es tagad noliecu galvu latviešu priekšā. Nekad neatteikšos no savas dzimtenes Latvijas, lai kā tur lamātu krievus, un es pati esmu krieviete, - jo man ir šī bagātība," uzsver Kosteņecka.

Tomēr viņa skaidro, ka krieviem, kuriem nav tādas latviešu tautas mīlestības, neesot "pie kā pieķerties". "Tādam naturalizācija izskatās pēc pazemojuma, jo viņš bija barikādēs, viņš bija gatavs atdot dzīvību, un pēkšņi viņam saka: nē, tu neesi gana lojāls - tev vēl eksāmens jākārto," saka Kosteņecka.

Rakstniece klāsta, ka šobrīd arī pati vairs neesot lojāla. "Tai brīdī, kad visiem krieviem pateica: "Moris savu padarījis, moris var iet", es tai brīdī avīzē "Neatkarīgā Cīņa" nodrukāju rakstu ar nosaukumu "Es nevaru nepasacīt". Es brīdināju - tas bija 1994. gads, kad pieņēma Pilsonības likumu, - ja šobrīd atgrūdīs visus krievus a priori pēc tautības, mēs iebrauksim lielā bedrē," atminas Kosteņecka. Pēc tam viņa no latviešiem saņēmusi nosodošas vēstules: "Mēs jums ticējām, un jūs arī esat kangars, un tagad jūs varat iet pie Ždanokas, un Ždanoka jums aplaudēs." "Pēc 20 gadiem Ždanoka man neaplaudē. Tur, kur es biju, tur es esmu aizvien.," uzsver rakstniece.

Kā rakstniece Kosteņecka tolaik brīdinājusi, kas būs, jo "tobrīd bija skaidra šķirtne, kas bija un kas nebija lojāli". "Mūsdienās pilsone ir Ždanoka, pilsonis ir Rubiks. Tagad saka - lojalitāte ir, ja zina valodu. Rubiks zina valodu, Ždanoka zina valodu. Viņi sēž Eiroparlamentā. Viņi ir lojāli? Atceros kādu krievu veci, kurš sēdēja pie ugunskura un kuram sieva bija iedevusi šņabīti līdzi, lai viņš tur ziemā nenosalst, un es viņam prasu: ko ta' jūs te darāt? Viņš man krievu valodā atbild: sēžu pret Rubiku. Lūk, viņš bija lojālāks par Rubiku, kurš šodien sēž Eiroparlamentā," uzsver Kosteņecka.

Lai novērstu divkopienu sabiedrību, kāda ir Latvijā, Kosteņeckai prātā esot "ļoti ķecerīga doma: jābeidz pārmest krieviem, ka viņi pulcējas 9. maijā pie tā pieminekļa". "Ja viņi demonstrētu savu okupantu psihi, viņi tur pulcētos 13. oktobrī, kad Rīgā atkal ienāca krievu armija. (…) Krievu armija, kas ienāca Latvijā, to okupēja - tas ir skaidrs. Bet krievu zaldāts, nogājis no Staļingradas līdz Pleskavai vēl savā teritorijā, - cik viņi ir samaksājuši ar savām dzīvībām? Ar savu varonību viņi to otro ļaunumu - jo fašisms jau arī nebija nekāda paradīze - tomēr uzvarēja. To noliegt nedrīkst," saka rakstniece.

"Bet jūs to paldies nepateicāt un paši panācāt, ka viņi iet pie tā pieminekļa. (..) Pirms 15 gadiem pie tā pieminekļa cilvēki nepulcējās. Jūs paši to panācāt, nepārtraukti saucot: okupanti, okupanti! Neko citu, tikai – okupanti," uzsver Kosteņecka.