Latvija ECT uzvar strīdā par Rīgas brīvostas teritorijā esošā atsavinātā īpašuma kompensācijām  (2)

1997.gadā valsts atsavināja abām personām piederošos nekustāmos īpašumus brīvostas teritorijā. Kā atlīdzību no valsts Perepjolkins saņēma kompensāciju 8 616,87 latu apmērā, bet Vistiņš - 548,26 latu apmērā. Iesniedzēji uzskatījuši atlīdzību par nesamērīgu un pēc neveiksmīgas tiesvedības Latvijas tiesu instancēs vērsās ECT.

ECT uzskatīja, ka izmaksātās atlīdzības apmērs par piespiedu kārtā atsavināto nekustamo īpašumu ir samērīgas, un diskriminācijas pēc iesniedzēju turīguma nav notikusi.

Iesniegumā personas apgalvoja, ka viņiem piederošā nekustamā īpašuma atsavināšana nenotika likumā noteiktajā kārtībā un samaksātās atlīdzības apmērs nebija taisnīgs. Iesniedzēji uzskatīja, ka diskriminēti sava materiālā stāvokļa dēļ. Tāpēc viņi lūdza ECT materiālā un morālā kaitējuma atlīdzību: Vistiņam 716 457,80 latu apmērā un Perepjolkins 3 970 629,60 latu apmērā.

Tiesa sākotnēji konstatēja, ka, atsavinot iesniedzējam piederošo nekustamo īpašumu Rīgas Tirdzniecības brīvostas teritorijā, notikusi iesniedzēju īpašuma tiesību ierobežošana. Līdz ar to ECT tālāk vērtēja, vai iesniedzēju īpašuma atsavināšana bija "noteikta ar likumu", vai tā bija "sabiedrības interesēs" un atbilda cilvēktiesību normām.

ECT secināja, ka īpašums atsavināts likumīgi, pamatojoties uz īpaši šim mērķim 1997.gada 30.oktobrī Saeimas pieņemto likumu "Par zemes īpašuma atsavināšanu valsts vajadzībām Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā". Tiesa norādīja - atsevišķos gadījumos kādam konkrētam mērķim pieņemts normatīvais regulējums var tikt uzskatīts par likumīgu. ECT piekrita Latvijas valdības argumentam, ka iesniedzēju īpašuma atsavināšana īstenota īpašuma denacionalizācijas procesa ietvaros, kas sekoja Latvijas neatkarības atjaunošanai.

ECT atzīmēja, ka tiesības uz īpašumu neparedz īpašnieka tiesības uz atsavinātā īpašuma vērības pilnu atlīdzību, uzsverot, ka valstīm ir plaša rīcības brīvība, pieņemot likumus politiskā un ekonomiskā režīma maiņas ietvaros.

Vērtējot iesniedzēju konkrēto situāciju, ECT atzina par pamatotiem Latvijas valdības argumentus, ka iesniedzēji bija ieguvuši atsavināto nekustamo īpašumu bez atlīdzības – dāvinājuma veidā, pirms īpašuma atsavināšanas saņēma ievērojamas summas nomas maksā, nemaksāja nekādus nodokļus, kā arī neieguldīja līdzekļus īpašuma attīstībā. Līdz ar to ECT secināja - iesniedzējiem izmaksātās atlīdzības apmērs ir uzskatāms par samērīgu.

Tiesa atzina par pamatotu Latvijas valdības argumentu, ka šīs lietas apstākļi ir nošķirami no līdzīgajiem gadījumiem, kad personas bija iegādājušās nekustamo īpašumu par samaksu, kā arī investējušas līdzekļus īpašumā. Ņemot vērā nekustamā īpašuma atsavināšanas mērķi, kā arī valstij piešķirto lielo rīcības brīvību denacionalizācijas procesā, ECT secināja, ka šajā lietā nav noticis pārkāpums.

Pēc īpašuma atsavināšanas iesniedzēji uzsāka civilo tiesvedību, apstrīdot atlīdzības apmēru. Taču viņu prasība tika noraidīta, Latvijas tiesām atzīstot, ka īpašuma atsavināšana notikusi zemes reformas ietvaros. 1998.gadā Satversmes tiesa notikušo atzina par atbilstošu pamatlikumam. Tā kā iesniedzēji bija izsmēluši visus nacionālajā līmenī pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, 2001.gada 5.jūnijā viņi iesniedza iesniegumu ECT. 2006.gadā tiesa šo iesniegumu pieņēma izskatīšanai pēc būtības.