Šķērsojot Kārmāna robežu: kosmiskā sacensība pirms 50 gadiem

100 kilometru robežšķirtne starp Zemi un kosmosu nav izraudzīta nejauši. Savulaik ungāru izcelsmes amerikāņu fiziķis un inženieris Teodors Kārmāns aprēķināja, ka apmēram šādā augstumā beidzas aeronautikas iespējas, jo atmosfēras retinājuma dēļ lidmašīnai, lai tā noturētos gaisā, jāpārsniedz pirmais kosmiskais ātrums – 7,9 km/s. Citiem vārdiem sakot, šāds lidaparāts kļūs par Zemes pavadoni un turpmāk riņķos orbītā ap to, ja vien netiks nobremzēts.

Droši vien daudzas valstis gribētu lepoties ar to, ka tām pirmajām izdevies pārvarēt šo nosacīto līniju, paverot iespējas miermīlīgai kosmosa telpas izpētei. Diemžēl vēsture lēma citādi. 100 km augstuma robežu 1942. gada 3. oktobrī pirmoreiz pārsniedza nacistiskās Vācijas radītais ierocis – Vernera fon Brauna konstruētā ballistiskā raķete "V-2". Tādējādi interesei par pacelšanos vēl nebijušos augstumos bija militārs raksturs, un šī tendence saglabājās arī pēckara gados.

Sākoties "aukstajam karam", abas galvenās spēlētājas pasaules politikas arēnā, PSRS un ASV, bija ieinteresētas visiem spēkiem demonstrēt savas raķešu tehnoloģiju iespējas. Mierīgajiem iedzīvotājiem tas bija propagandas vēstījums par vienas vai otras sistēmas pārākumu, savukārt militāristiem – signāls par gatavību aizstāvēties un vajadzības gadījumā arī uzbrukt. Valsts, kas spēj precīzi nogādāt orbītā Zemes mākslīgo pavadoni, spēs trāpīt izvēlētajā mērķī uz Zemes arī raķeti ar kodollādiņu. Dienas kārtībā bija arī spiegošanas satelīti – abu lielvalstu militāristi bija sajūsmā par iespējām no kosmosa iegūt precīzus attēlus ar potenciālā ienaidnieka militāro objektu izvietojumu. Tāpēc drudžainā kosmiskā cīkstēšanās pagājušā gadsimta 50. un 60. gados nebija tikai ideoloģiska rakstura dižošanās, bet arī bruņošanās sacensības sastāvdaļa.

Kur šajā agresijas plānu kaldināšanā atradās vieta miermīlīgiem zinātniskiem pētījumiem un cilvēkam – kosmonautam? Gan PSRS, gan ASV publiski sludināja cīņu par mieru visā pasaulē, bet tas nebija vienīgais iemesls. Abās pusēs kosmosa programmu īstenotāju vidū pietika pētnieku, kuri saredzēja unikālās iespējas, kādas visdažādākajām civilajām nozarēm sniegtu kosmosa telpas apguve. Starp viņiem un programmu finansētājiem – militāristiem – nereti norisinājās klusa spēkošanās par lidojumos veicamajiem uzdevumiem. Tāda notika arī saistībā ar Jurija Gagarina nogādāšanu orbītā. Kaut arī vēlāk tā kļuva par vienu no galvenajiem padomju propagandas trumpjiem, iesākumā armijniekiem cilvēka lidojums kosmosā nebūt nešķita īpašas uzmanības vērts. Krievu raķešu konstruktoram Sergejam Koroļovam pat nācās ķerties pie viltības un pārliecināt vadību, ka tieši tāds kosmosa kuģis, kādā ap Zemi lidos pirmais kosmonauts, vēlāk būs viegli pārveidojams spiegošanas satelītu vajadzībām.

Kosmiskās sacensības gaita ir daudzkārt atspoguļota literatūrā, būtu vietā atgādināt dažus svarīgākos faktus. 1957. gada oktobrī orbītā ap Zemi tiek nogādāts pirmais padomju satelīts "Sputņik", jau mēnesi vēlāk tam seko arī pirmais dzīvnieks – bojāejai lemtais suns Laika. 50. un 60. gadu mijā PSRS raida kosmiskos lidaparātus arī Mēness (1959) un Veneras (1961) izpētei. Līdz Gagarina lidojumam amerikāņi šķietami turas pussolīti aiz krieviem, tomēr arī viņu lidaparāti aizvien lielākā skaitā vago kosmisko telpu. Tā turpinās līdz brīdim, kamēr ASV prezidents Džons Kenedijs tajā pašā 1961. gadā paziņo, ka amerikāņi pirmie izkāps uz Mēness. Kā zināms, šo mērķi viņi piepilda astoņus gadus vēlāk. Tomēr Jurija Gagarina lidojums pirms 50 gadiem saglabā unikāla triumfa statusu, kaut arī vēlāk dažs labs sazvērestību teoriju piekritējs apšaubījis tā īstumu, tāpat kā amerikāņu viesošanos uz Mēness "Apollo" misiju laikā.