Klementijs Rancāns: Ieskats cīņā pret oligarhijas pārvaldības sistēmu  (18)

Pirmie 10 soļi, kā atgūt nozagto Latviju, ko publiskoja Delna, ir vērtīgs traktāts, bet vienlaicīgi nepilnīgs, varētu teikt, daudzviet vārgs un nepārliecinošs. Tajā vārdi - jāpanāk, jānosaka, jāpalielina, jāmaina, jāmazina - nedod atbildi - kā to panākt, kas to darīs, kā to realizēs, tātad, iemidzina darītājus, aktīvistus un atgādina sen dzirdēto. Arī Gorbačovs savulaik teica, ka vajag "vairāk demokrātijas, vairāk sociālisma". Tie, kuri saka, ka demokrātija ir jāiemācās, jāapgūst, ka tā it kā jau dīgst vai jau uzdīgusi, ka to jāvairo, ļoti rupji melo. Citi jau senāk ir teikuši (Čerčils?), ka tā ir riebīga sistēma, bet, ka nekas labāks neesot izgudrots, arī melo. Manuprāt, demokrātija ir nekas vairāk, kā totalitārās sistēmas pārvaldības izsmalcināts tautas paverdzināšanas paveids, faktiski labi domāts, bet alkatības tendenču degradēts jēdziens, kļuvis par tautas acu aizmālēšanas instrumentu. Latvijā šis vārds demokrātija tiek tik sistemātiski iegalvots tautai, ka vai katrs pieņem jau kā patiesību. Tas pats ar dieva esamību, tas pats, ka smēķēšana nomierina nervus, kaut faktiski tie visi ir meli, nepatiesība, pasakas. Tas atbilst patiesībai, ka tauta, masas tic lieliem meliem, ja tos droši un sistemātiski atkārto, kā par to esot izteicies arī slavenais Hitlers. Cilvēks ir psiholoģiski ietekmējama, zemapziņā pakļauta būtne, kas ielikts arī ir nepatiesu, melīgu reklāmu būtībā.

Latvijā demokrātijas katram ir tik daudz, cik kabatā naudas un ne par grasi vairāk. Vienīgā demokrātijas mēraukla, varētu būt, ir tautas vairākuma labklājība, sociālā drošība, tajā skaitā, dzimstības līmenis, cilvēka mūža ilgums, nodrošinātība ar darbu utt..